Publicēts: 17.01.2025.
Atjaunināts: 21.01.2025.

Formāli ANO dibināta 1945. gada 24. oktobrī, apvienojot 51 dalībvalsti. Šobrīd ANO ir 193 dalībvalstis. Neviena valsts no ANO nav izstājusies un neviena arī nekad nav izslēgta. 1965. gadā īslaicīgi – robežstrīda laikā ar kaimiņvalsti Malaiziju – organizāciju atstāja tikai Indonēzija, taču jau nākamajā gadā Indonēzija tajā atgriezās.

20.gadsimtā jau pirms ANO tika mēģināts radīt starptautisku organizāciju, kuras galvenais uzdevums bija miera nodrošināšana pasaulē. Tā 1919. gadā līdz ar Versaļas miera līguma noslēgšanu izveidoja Tautu Savienību, kuras mērķis bija veicināt starptautisko sadarbību, kā arī panākt mieru un drošību pasaulē. Otrā pasaules kara priekšvakarā – 1938. gadā tajā bija 57 valstis. Tautu Savienības vājums bija tas, ka noteiktos organizācijas darbības posmos (vai visā pastāvēšanas vēsturē) līdz pat Otrajam pasaules karam tajā nepiedalījās vairākas ietekmīgas valstis, piemēram, Tautu Savienības locekle nebija ASV, Vācija organizācijā darbojās tikai no 1926. līdz 1933. gadam, Japāna izstājās 1933.gadā, un PSRS – 1939.gadā. Rezultātā Tautu Savienība nespēja novērst Otrā pasaules kara sākšanos un bija spiesta savu darbību pārtraukt.

Latvija par Tautu Savienības dalībvalsti kļuva 1921. gadā. No 1936. gada līdz 1939. gadam Latvija bija Tautu Savienības Padomes nepastāvīgā locekle, un 1938. gadā, praktiski pēdējā Tautu Savienības aktīvas darbības posmā, Latvijas tālaika ārlietu ministrs Vilhelms Munters tika ievēlēts par Tautu Savienības 101. sesijas priekšsēdētāju.

Tautu Savienība bija radījusi ideju par universālas neatkarīgu valstu organizācijas nepieciešamību un Otrā pasaules kara laikā radās ideja par ANO veidošanu.

Organizācijas nosaukumu ieteica tā laika ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Pirmoreiz tas oficiāli tika lietots 1942. gadā, kad 26 valstu pārstāvji parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju. Kā cieņas apliecinājumu Franklinam Delano Rūzveltam, kurš mira dažas nedēļas pirms ANO Statūtu parakstīšanas, visas 50 nācijas, kas piedalījās Sanfrancisko konferencē, piekrita pieņemt nosaukumu "Apvienotās Nācijas".

 Ceļš uz ANO izveidi

1941. gada 14. augustā

ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tikās uz karakuģa Atlantijas okeānā un pieņēma Atlantijas statūtus (Atlantic Charter), iezīmējot pamatprincipus miera nodrošināšanai pasaulē pēc kara, kā arī ANO Statūtiem.

1942. gada 1. janvārī

Vašingtonā 26 valstis, izveidojot aliansi pret Vāciju, Itāliju un Japānu, parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju.

1943. gada 30. oktobrī

Ķīna, PSRS, Lielbritānija un ASV parakstīja Maskavas deklarāciju, vienojoties izveidot organizāciju, kas nodrošinātu mieru pēc Otrā pasaules kara beigām.

1944. gada vasarā un rudenī

ASV, Ķīnas, PSRS un Lielbritānijas līderi tikās Vašingtonā un vienojās par topošās ANO mērķiem un principiem.

1945. gada 11. februārī

ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins pēc Jaltas konferences paziņoja par lēmumu izveidot ANO. Tika panākta arī vienošanās par balsošanas sistēmu ANO Drošības padomē.

1945. gada 26. jūnijā

Sanfrancisko konferencē 50 valstis vienbalsīgi pieņēma ANO Statūtus.

1945. gada 24. oktobrī

Kad lielākā daļa dalībvalstu, tai skaitā piecas Drošības padomes valstis ar veto tiesībām (ASV, Ķīna, Francija, Lielbritānija un PSRS), bija parakstījušas un oficiāli atzinušas Statūtus, ANO sāka darboties kā starptautiska organizācija.

Plašāk