1991. gada 22. augustā sākās Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Šis process iekļāvās plašāku vēsturisku pārmaiņu lokā, ko izraisīja Padomju Savienības sabrukšana. Pasaules politikā tā bija viena no pagājušā gadsimta lielākajām morālajām uzvarām.
Latvijas neatkarība de facto bija zaudēta, pārtrūkusi, varbūt pat brīžiem varēja likties, ka bezcerīgi zudusi, tomēr nav nekādu šaubu, ka cēlonis tam bija prettiesiskā okupācija. Fakts, ka pēc Padomju Savienības bojāejas Latvijas neatkarību mērķtiecīgi atzina visa civilizētā pasaule, vienlaikus ir skaidra norāde uz vēsturisko patiesību.
Latvijas neatkarības atjaunošanā un nostiprināšanā nenovērtējamu atbalstu sniedza brāļu tautas – lietuvieši un igauņi, kā arī Ziemeļvalstis un to sadarbības institūcijas. Joprojām apbrīnas vērta ir Īslandes uzņēmība pirmajai atzīt Latvijas neatkarību, kas iedrošināja arī citas valstis tā rīkoties. Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību atzina 93 valstis.
Izstādē par Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautisko atzīšanu 1991. gadā eksponēti dokumenti no LR Saeimas arhīva, Latvijas Valsts arhīva un Ārlietu ministrijas arhīva fondiem. Šie dokumenti ir pierādījums, ka Latvija bija, ir un būs. Tie parāda, ka pasaule pret mums nav vienaldzīga. Dokumentiem ir paliekoša vērtība, jo mūsdienās neatkarība, bez citu valstu atbalsta, nav patiesa neatkarība. Ir valstis, kas nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS sastāvā un saskaņā ar starptautisko tiesību principiem vienmēr uzskatījušas, ka Latvijas valsts de iure pastāvēšana ir iedibināta 1921. gadā un kopš tā laika ir nepārtraukti turpinājusies.
Bet tauta valsti nevar uzcelt, tikai pagātnē skatoties. Mēs veicām veiksmīgu ceļu kā tauta, kā nācija, kā valsts, drošu skatu raudzījāmies nākotnē un arvien retāk pagātnē. Šodien mēs varam novērtēt atjaunoto neatkarību, kas mūsu tautai deva iespēju sasniegt strauju un nozīmīgu izaugsmi pat pēc ilgajiem okupācijas gadiem. Piecpadsmit neatkarības gados Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, mūsu iekšzemes kopprodukta pieauguma temps ir visstraujākais Eiropā un sabiedrības lielākā daļa ir pakāpeniski atbrīvojies no Padomju Savienībā valdījušās nospiestības.
Latvijas diplomātijai pēdējie piecpadsmit gadi ir bijuši lielu izaicinājumu, lielu sasniegumu un nedaudzu kļūdu laiks. Tagad, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, Latvijas galvenais uzdevums ārlietās ir nepakļauties iekšpolitikā nereti dominējošām izolacionisma tendencēm. Latvija sadarbības lokā ietver arvien jaunus pasaules reģionus, veidojot labas attiecības politikā, ekonomikā, kultūrā un citās jomās. Maza valsts nevar atļauties būt pasīva. Mūsu uzdevums ir Latvijas starptautiskās ietekmes palielināšana, nostiprinot pozīcijas starptautiskajās organizācijās, pilnvērtīgāk izmantojot iespējas, ko sniedz dalība Eiropas Savienībā un NATO, kā arī aktīvi piedaloties pasaulei svarīgu jautājumu risināšanā. Lai to panāktu, mūsu rīcībā jābūt pārliecinošiem argumentiem, augstai morālai stājai un skaidrai izpratnei par vērtībām.
Es pateicos visiem, kas ar savu darbu ir sekmējuši Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas vēsturisko procesu!
Dr. Artis Pabriks
ārlietu ministrs (no 2004. līdz 2007. gadam)
Latvijas atgriešanās pasaules valstu saimē
Konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", ko 1991. gada 21. augustā plkst. 13.10 pieņēma Augstākā Padome, deva politisku impulsu Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas sākumam. Ar šo aktu tika pasludināta pilnīga valsts neatkarība un atcelts Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteiktais pārejas periods Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto.
Konstitucionālais likums tika pieņemts steidzamības kārtā, neuzsākot debates, jo 21. augusta rītā Doma laukumā un Augstākās Padomes tiešā tuvumā izvietojās īpašo uzdevumu milicijas vienības (OMON) kaujinieki un manevrēja bruņutransportieri. Tā darbojās Maskavā notiekošā PSRS valsts apvērsuma atbalstītāji Latvijā, pieprasot padomju totalitārā režīma atjaunošanu, ja vajadzīgs – bruņotā ceļā. Tomēr jau pēcpusdienā bruņutransportieri atstāja Vecrīgu. Drīz pēc tam kļuva zināms, ka pučs Maskavā nonācis strupceļā un izgāzies.
Ārlietu ministrija, izmantojot Latvijā praktiski vienīgo nebloķēto starptautisko sakaru – teleksa līniju, tūlīt, nekavējoties ne mirkli, izplatīja Konstitucionālā likuma tekstu. Sūtniecība Vašingtonā un tās vadītās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, kas pastāvēja Rietumu zemēs kā Latvijas valsts institūcijas visus piecdesmit Latvijas okupācijas gadus, konstruktīvi sadarbojās ar Ārlietu ministriju, lai panāktu iespējami plašāku Latvijas publicitāti pasaulē, paātrinātu un vērstu plašumā mūsu valsts starptautiskās atzīšanas un diplomātisko attiecību atjaunošanas un nodibināšanas procesu.
No Konstitucionālā likuma pieņemšanas līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību atzina 93 valstis, ko apliecina 132 dokumenti.
Piecpadsmit gadus Ārlietu ministrijas arhīvs nodrošina šo vēsturisko liecību saglabāšanu 210. dokumentu sērijā (daži dokumenti atrodas Latvijas Republikas Saeimas arhīva un Latvijas Valsts arhīva fondos). Tie ir lēmumi, protokoli, vienošanās, memorandi, komunikē, paziņojumi presei, notas, vēstules u.c. oficiālo dokumentu veidi un paveidi.
Izstādē eksponētie dokumenti ir autentiski – tieši tāds 1991. gadā bija informācijas nesējs – papīrs, un tieši tādā veidā (ar pasta sūtījumu, pa faksu vai teleksu) tos saņēma Ārlietu ministrija, kur septiņos departamentos tolaik strādāja trīsdesmit trīs darbinieki.
Teksti ir angļu, krievu, franču, vācu, spāņu valodā. Arī arābu, laosiešu, ungāru u.c., kam pievienoti tulkojumi, galvenokārt angļu vai krievu valodā. Visi dokumenti tika pārtulkoti un latviešu valodā publicēti Latvijas Arhīvistu biedrības, Latvijas Valsts vēstures arhīva un Ārlietu ministrijas sagatavotajā krājumā “Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918–1998” (Rīga: Nordik, 1999).
Latvijas neatkarības atzīšanas dokumenti iedalāmi divās grupās:
- valstis, kas nekad nebija neatzinušas Latvijas okupāciju un iekļaušanu PSRS un uzskatīja, ka Latvijas valsts kopš 1921. gada ir turpinājusi pastāvēt de iure, atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Tā kā Latvijas valstiskums laika gaitā tika saglabāts, tad neatkarības atjaunošanas atzīšana nozīmēja rīcībspējīgas valdības de facto atzīšanu;
- valstis, kas nebija atzinušas Latviju de iure līdz 1940. gadam, kā arī valstis, kas neatkarību ieguva 20. gadsimta vidū un otrajā pusē, atzina Latvijas valsti un nodibināja ar to diplomātiskās attiecības.
Tāpēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atzīšanas, Latvijas valsts atzīšanas, diplomātisko attiecību atjaunošanas un nodibināšanas dokumenti ir vienots veselums, un tie sakārtoti hronoloģiskā secībā.
Īslandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Īslandes ārlietu ministra Jona Baldvina Hannibalsona 1988.-1991. gadā izvirzītais mazo nāciju solidaritātes princips tika sekmīgi īstenots.
Arī Igaunija un Lietuva, kuras, tāpat kā Latvija, neatlaidīgi gāja uz priekšu pa Baltijas brīvības ceļu, 22. augustā sveica Latvijas tautu ar pieņemto lēmumu par valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanu un apliecināja atzīšanu. Savukārt Latvijas Republikas Augstākā Padome 23. augustā atzina Igaunijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu.
1991. gada 24. augustā Dānijas ārlietu ministrs Uffe Ellemans-Jensens, ietekmīgs Latvijas neatkarības atzīšanas iniciators starptautiskajās organizācijās, oficiāli paziņoja, ka Dānija ir gatava nodibināt diplomātiskās attiecības ar mūsu valsti (Dānijas 1921. gadā pasludinātā Latvijas atzīšana par neatkarīgu valsti tika vēlreiz apstiprināta 1991. gada 18. martā Kopenhāgenā parakstītajā Kopīgajā protokolā par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku).
Eiropas Kopienas divpadsmit dalībvalstis 1991. gada 27. augustā pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, sveicot ar 1940. gadā zaudētās neatkarības un suverenitātes atjaunošanu. Deklarācijā uzsvērts, ka dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlētos parlamentus un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības par likumīgām Baltijas tautu pārstāvēm. Diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Baltijas valstīm Eiropas Kopienas dalībvalstis kārtoja patstāvīgi. Augustā attiecības ar Latviju atjaunoja Dānija, Francija, Itālija un Vācija, septembrī – Beļģija, Grieķija, Lielbritānija un Nīderlande, līdz 1991. gada beigām – Īrija, Portugāle un Spānija, bet 1992. gada janvārī – Luksemburga.
Arī Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta Borisa Jeļcina 1991. gada 24. augusta dekrētam “Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu” bija liela nozīme, jo PSRS, kuras sastāvā tolaik ietilpa Krievija, vilcinājās. Tikai pēc tam, kad ASV 1991. gada 2. septembrī paziņoja par gatavību nodibināt diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, PSRS Valsts padome 6. septembrī pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 1991. gada 26. decembrī Padomju Savienība beidza pastāvēt. Latvijas valstiskumu 1991. gadā atzina arī PSRS sastāvā bijušās (vai esošās) desmit republikas – Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Tadžikistāna, Ukraina, Uzbekistāna.
1991. gada 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli. Pirms uzņemšanas ANO Latvijas neatkarību jau bija atzinušas 74 valstis, līdz gada beigām – vēl 19 pasaules valstis. 1991. gadā diplomātiskās attiecības tika atjaunotas ar 22 valstīm un nodibinātas ar 23 valstīm. Par vēlēšanos nodibināt diplomātiskās attiecības oficiāli paziņoja 48 valstis.
Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana turpinājās arī nākamajos gados. Tagad Latvijas Republika ir pilntiesīga NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Latvija ir diplomātiski pārstāvēta 57 ārvalstīs, no tām vēstniecības darbojas 31 valstī. Pie Svētā Krēsla un Maltas Neatkarīgajā militārajā un hospitālajā bruņinieku ordenī ir nerezidējošais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Latvijai ārvalstīs ir 10 pastāvīgās pārstāvniecības, 3 konsulāti un ģenerālkonsulāts, kā arī plaši sazarots goda konsulātu tīkls.
Pateicoties pirms piecpadsmit gadiem dinamiski uzsāktajam Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas procesam, Latvija varēja sekmīgi atgriezties pasaules valstu saimē un iekļauties starptautiskajā sabiedrībā.
