15. janvārī aprit 140 gadi, kopš dzimis Latvijas valstsvīrs, diplomāts, literatūrkritiķis, publicists un sabiedriskais darbinieks Antons Balodis
(15.01.1880. Rencēnu pagasta Kraujiņās – 01.01.1942. Soļikamskas nometnē)
Antons Balodis dzimis Jērcēnu pagasta Kraujiņās lauksaimnieka ģimenē. Beidza 1900. gadā Valkas skolotāju semināru Rīgā. Līdz 1905. gadam bija skolotājs Vestienas draudzes skolā, kur ieviesa mācību pasniegšanu latviešu valodā. 1905. gadā vadīja vietējo revolucionāro kustību, organizēja uzbrukumu Veckalsnavas muižā ielenktajai kazaku nodaļai un muižniekiem, par ko aizmuguriski piespriests nāvessods. 1906. gadā emigrēja caur Pēterburgu, Helsinkiem un Lībeku uz Šveici, dzīvoja Cīrihē. 1910. gadā pārcēlās uz Franciju un Grenobles Universitātē ieguva franču valodas skolotāja tiesības. Grenobles Universitātes absolventi varēja pasniegt franču valodu tikai Francijas kolonijās, tāpēc ar Ilmāra Kīvinena vārdu 1911. gadā pārcēlās uz Krievijas impērijas valdījumā esošo Baku pilsētu Kaukāzā. Lielākajā Kaspijas jūras piekrastes ostā un naftas uzņēmumu centrā Baku A. Balodis līdz 1920. gada jūlijam bija franču valodas skolotājs persiešu skolā Ittihad. 1919. gadā – arī šīs skolas direktors.
A. Baloža lēmumu strādāt Baku noteica arī tas, ka latviešu rakstnieks un tulkotājs Ernests Birznieks-Upītis (1871–1960) no 1893. gada sekmīgi strādāja Kaukāzā. Viņš bija nodibinājis latviešu rakstniecības oriģināldarbu, literatūrkritikas un tulkojumu izdevniecību Dzirciemnieki (1908–1921).
Uzturoties Šveicē un Grenoblē, A. Balodis bija iepazinies ar dzejnieku, trimdinieku Jāni Raini (Jānis Pliekšāns; 1865–1929), kas no savas puses lūdza E. Birznieku-Upīti palīdzēt jaunajam daudzsološajam kritiķim.
Drīz vien A. Balodis iekļāvās Baku latviešu kolonijas sabiedriskajā dzīvē. Pirmā pasaules kara laikā viņš vadīja Baku Latviešu bēgļu komiteju, Baku Latviešu biedrību, Baku Latviešu nacionālo komiteju (vēlāk – Baku Latviešu pilsoņu komiteja). 1912.–1914. gadā A. Balodis publicēja sabiedriski-literārajā žurnālā Domas (1912–1915; 1924 –1934) vairākus literatūrkritiskus apcerējumus par Raiņa un viņa dzīvesbiedres, literātes un politiķes Aspazijas (Elza Rozenberga-Pliekšāne; 1865–1943) daiļradi. Izdevniecība Dzirciemnieki Rīgā, 1912. gadā laida klajā A. Baloža darbu Raiņa “Pusideālists”.
Baku 1915. gadā A. Balodis apprecējās ar novadnieci Emmu Bēnki (1882–1952). Antons un Emma izaudzināja divas meitas: Asju (1919–1994) un Rūtu (1922–2008). Latvijā ģimene atgriezās 1920. gada rudenī.
Latvijas ārlietu dienestā (1920–1928; 1930–1933).
Latvijas ārlietu ministrs (27.01.1928. – 05.02.1930.)
1920. gada 12. septembrī A. Balodis iestājās ārlietu dienestā, kļūstot par ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītāju.
Bijušais ārlietu ministrs un sūtnis Fēlikss Cielēns (1888–1964) mūža nogalē atmiņās par darba kolēģiem ar labiem vārdiem pieminēja A. Balodi: viņš bijis ļoti reprezentatīvs – gara, plecīga auguma ar impozantu galvu un labi koptu bārdu. Pašapzinīgi ieturējis stingru stāju, parādījis spējas arī diplomātiskā darbā. Bijis interesantu literatūrkritisku apceru autors.
Vienlaikus nodaļas vadītājs A. Balodis bija arī starpresoru komisijas priekšsēdētājs rēķinu kārtošanai ar Igauniju, Poliju un Lietuvu (1922. g. janvāris). Piedalījās Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēs: 1922. g. marts – Varšava, eksperts; delegācijas loceklis – augusts, Tallina; 1924. g. februāris – Varšava; maijs – Kauņā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru konferencē. Latvijas delegācijas ģenerālsekretārs Latvijas un Igaunijas ārlietu ministru apspriedē 1923. g. oktobrī-novembrī Tallinā. Piedalījās vienošanās noslēgšanā ar Igauniju par kustības brīvību un ceļu lietošanu pierobežā (1924. g. aprīlī).
A. Balodis neatstāja novārtā arī savu otro aizraušanos – literatūrkritiku. Biedrībā Raiņa klubs (1919–1934) viņš 1920.–1921. gadā vairākkārt referēja par Raiņa darbiem. Žurnāla Ritums 1921. g. 2. numurā publicētas A. Baloža pārdomas par Raiņa dzejoļu cikliem Čūsku vārdi un Uz mājām. Ar Raini A. Balodis uzturēja ciešus sakarus. Par to liecina 1922. g. 25. decembra ieraksts dzejnieka un Saeimas locekļa Raiņa dienasgrāmatā: “Vakarā Krauja (Antons Balodis izmantoja pseidonīmu Antons Krauja). Nau pie maziniekiem, viens, tādēļ pie manis. [..] cerē vēl uz sūtni Lietavā. Meier[ovics] pats grib uz Parīzi. Pasaules politika gadījuma rakstura. Nepabalsta starpvalstis. Mūsu izredze: kulturāli attīstīt Krievijas tautas un tad saskaldīt kopvalsti, bet kā un kad attīstīt ukraiņus un baltkrievus? Varbūt būs pēc tam, kad lielkrievi būs atkal paņēmuši arī mūs. Pēc 10 gadiem cerē vācieši.[..]” (Rainis. Kopoti raksti. 25. sējums. Dienasgrāmata. Rīga: Zinātne, 1986., 117. lpp.)
1924. g. 1. jūlijā A. Balodis tika iecelts par sūtni Lietuvā, jau 21. jūlijā viņš ieradās Kauņā un uzņēmās sūtniecības vadību. Oktobrī kā Ārlietu ministrijas pārstāvis noslēdza un parakstīja nolīgumu ar Lietuvu par robežas pāriešanas noteikumiem pierobežas joslas iedzīvotājiem. 1927. g. pieņēma grozījumus šajā nolīgumā un noslēdza jaunu nolīgumu par nekustamas mantas ievešanas kārtību abu valstu zemesgrāmatās.
Ministru prezidents (1928. g. janvāris – novembris) Pēteris Juraševskis uzaicināja A. Balodi par ārlietu ministru savā valdībā. Sūtniecību no 1928. g. 1. februāra līdz 1929. g. 15. janvārim nācās vadīt pagaidu pilnvarotajam lietvedim, II šķiras sekretāram Pēterim Rušenam, jo A. Balodis bija gan ārlietu ministrs, gan sūtnis Lietuvā (ar rezidenci Rīgā). Kad 1928. g. decembrī Hugo Celmiņš sastādīja jaunu valdību, A. Balodis tajā turpināja pildīt ārlietu ministra pienākumus.
Par A. Baloža darbību ārlietu ministra amatā skatīt:
Balodis bija bezpartejisks, viņam nebija “savas partijas aizmugures”, tāpēc, 30. gadu sākumā, saasinoties partiju savstarpējām cīņām, 1930. g. 5. februārī viņam nācās demisionēt. Ministru prezidents H. Celmiņš neiebilda un pārņēma ārlietu ministra funkcijas.
Tā paša gada 28. martā A. Balodi iecēla par sūtni Somijā. Ar sevišķām aktivitātēm A. Balodis neizcēlās. 30. gadu sākumā Somiju, tāpat kā Latviju, skāra dziļa ekonomiskā un demokrātijas krīze. Somiju tricināja tā sauktā lapujiešu kustība (1929–1932, nosaukta pēc nelielās Rietumsomijas pilsētiņas Lapua). Kustība centās ar dažādām akcijām ietekmēt valdību un parlamentu stingras valsts varas virzienā, vērsās pret sociāldemokrātiem un komunistiem. “1930.–1933. gads abu valstu diplomātiskajās attiecībās bija izteikts klusuma periods. Pat agrāk pierastās ārlietu ministru vizītes nenotika”. (Ščerbinskis V. Somija Latvijas ārpolitikā. 1918.–1940. Rīga: Promocijas darbs, 2002., 86. lpp.). 1933. g. 1. jūlijā A. Balodi atbrīvoja no sūtņa amata un ieskaitīja ārlietu ministra rīcībā. Jau 10. jūlijā Somijā akreditējās jaunieceltais Latvijas sūtnis Vilis Šūmanis (1887–1948).
Pēc sešiem mēnešiem ārlietu ministra rīcībā A. Balodi atskaitīja Ārlietu ministrijas pārziņā, un alga vairs netika maksāta. 1934. g. 4. jūlijā Tautas labklājības ministrija paziņoja Ārlietu ministrijai par pensijas piešķiršanu A. Balodim.
Antona Baloža un viņa piederīgo likteņi
pēc 1941. gada 14. jūnija masveida aizvešanas akcijas uz PSRS
Naktī no 13. uz 14. jūniju A. Baloža mājā Pārdaugavā, Kuldīgas ielā 55 ieradās padomju represīvo varasiestāžu pārstāvji un arestēja A. Balodi, viņa sievu Emmu un meitu Rūtu – vidusskolnieci, kam palika nenokārtots pēdējais abitūrijas eksāmens. Meitu Asju deportācija neskāra, jo viņa strādāja Jūrmalā, Jaundubultos. A. Balodi ieslodzīja Molotovas (tagad – Permas) apgabala Usoļlagā, ko PSRS oficiāli dēvēja par “labošanas darbu nometni”. Ceļa grūtības lopu vagonos, smagie apstākļi nometnē un jau 1942. g. 1. janvārī Antons Balodis nomirst.
Emma un Rūta Balodes tika nometinātas Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajona Tevrizas ciematā. Emma nomira 1952. g. 4. aprīlī. Rūtu atbrīvoja 1956. g. 16. jūlijā. Par viņu galvoja māsa Asja Baško (dzim. Balode, 1919–1994) – ārste Republikas klīniskajā slimnīcā (tagad – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca). Septembrī Rūta atgriezās Rīgā. Latvijas PSR Iekšlietu ministrija viņai atteica piešķirt istabu vecāku bijušajā namīpašumā. Rūta Balode līdz 1975. g. strādāja par medmāsu, mirusi 2008. g. 6. maijā.
Dokumentu un fotouzņēmumu anotācijas
 |
Antons Balodis (1880–1942) ap 1930. gadu. Autors nav zināms. No: Ten years League of Nations. Vienna, 1930. |
 |
ASV nerezidējošais sūtnis Lietuvā Frederiks Koulmens ar Lietuvas diplomātiskā un konsulārā korpusa pārstāvjiem un viņu kundzēm. Stāv otrajā rindā no labās septītais – F. Koulmens, astotais – Latvijas sūtnis Lietuvā A. Balodis. Pirmajā rindā sēž no labās trešā – A. Baloža kundze Emma. Kauņa. [1924.–1927. gads]. Autors nav zināms. ĀMA ASV atzina Baltijas valstis de iure 1922. g. jūlija beigās. ASV sūtnis trijās Baltijas valstīs F. Koulmens (Frederick W. B. Coleman; 1874–1947) rezidēja Rīgā, bet bieži ieradās arī Tallinā un Kauņā. F. Koulmens bija sūtnis Latvijā no 1922. g. 13. novembra līdz 1931. g. oktobrim |
 |
Mākslinieka A. Kalniņa karikatūra par ārlietu ministra Antona Baloža komandējumu pie Igaunijas ārlietu ministra Hansa Rebanes. Žurnāla Svari vāks, 1928. g. 9. novembris, Nr. 45. Diplomāts Hans Rebane (1882–1961) bija Igaunijas ārlietu ministrs no 1927. g. 9. decembra līdz 1928. g. 4. decembrim. |
 |
Sūtnis Somijā A. Balodis ar ģimeni. No labās kundze Emma, meitas Asja un Rūta, A. Balodis. Helsinki, Latvijas sūtniecība, [1930. g. 2. ceturksnis – 1933. g. 1. puse]. Autors nav zināms. ĀMA |
 |
Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta nodaļas vadītāja Gavara izstrādātā izziņa, kas pamato nepieciešamību arestēt “ievērojamo valsts ierēdņi” A. Balodi. Izziņas 1. lapa, Rīga, 1941. g. 11. jūnijs. LNA LVA, 1987. f., 1. apr., 13993. l., 21. lp. Kā redzams no izziņas, sastādot 1941. g. 14. jūnija akcijā arestējamo un izvedamo personu sarakstus, padomju represīvajām iestādēm pietika ar datiem no 1939. g. izdotās biogrāfiskās vārdnīcas Es viņu pazīstu. |
Materiālu sagatavoja Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas arhīva eksperte Silvija Križevica (09.01.2020.)