Bruņojuma kontrole un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas ierobežošana

(Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons – NPT)

Kodolieroču neizplatīšanas līgums ir globālā kodolieroču neizplatīšanas un atbruņošanās režīma pamatdokuments. Līguma būtība ir ietverta tā trīs pīlāros:

• kodolieroču neizplatīšana,
• vispārēja un pilnīga kodolatbruņošanās,
• kodolenerģijas izmantošana miermīlīgiem mērķiem.

Izvērtējot paveikto kodolieroču neizplatīšanas jomā, ar piecu gadu intervālu tiek organizētas NPT Pārskata konferences. Pēdējā Pārskata konference notika 2022. gada augustā. Konference noslēdzās bez noslēguma dokumenta, jo Krievija vienpusēji iebilda pret formulējumiem attiecībā uz kodoldrošību Ukrainā. Latvija konferences Vispārējās debatēs uzsvēra nemainīgo mērķi – panākt virzību uz pasauli brīvu no kodolieroču draudiem. Latvija arī pauda atbalstu pieejai, kas paredz pakāpeniskas un izsvērtas darbības ceļā uz kodolatbruņošanos, vienlaikus saglabājot stratēģisko līdzsvaru pasaulē. Pilns Latvijas paziņojuma teksts angļu valodā. 

Tāpat 2022. gada Pārskata konferences ietvaros Latvija rīkoja tematisko pasākumu par eksporta kontroles stiprināšanu Āfrikā kontekstā ar ANO Drošības padomes rezolūcijas nr. 1540 saistību īstenošanu, lai apmainītos ar viedokļiem par izaicinājumiem un iespējām šajā jomā. Diskusijas dalībnieki dalījās ar Latvijas pieredzi, sadarbojoties ar Āfrikas valstīm, lai palīdzētu stiprināt eksporta kontroles mehānismus. Šādas diskusijas ir nozīmīgas, lai apmainītos ar labās prakses piemēriem un veicinātu izpratni par iespējām un izaicinājumiem eksporta kontroles pasākumu stiprināšanai dažādos reģionos.

Kodolieroču neizplatīšanas līgums stājās spēkā 1970. gadā. Līgumam pievienojušās 191 dalībvalstis, tostarp piecas atzītās kodolvalstis – ASV, Krievija, Lielbritānija, Francija, Ķīna. Latvijā  līgums stājās spēkā 1992. gada 31. janvārī.

(Comprehensive Nuclear-Test-Ban-Treaty – CTBT)

Vispārējais līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu aizliedz kodolizmēģinājumus un jebkādus citus kodolsprādzienus uz zemes, zem zemes, atmosfērā un zem ūdens, lai novērstu gan kodolieroču sākotnēju attīstību, gan to kvalitātes uzlabojumus. Lai nepārtrauktā diennakts režīmā sekotu līdzi iespējamiem kodolsprādzieniem, izveidota Starptautiskās pārraudzības sistēma (Intenational Monitoring System) – 337 datu apkopošanas stacijas dažādos kontinentos. Sistēma ietver sevī četras tehnoloģijas: seismiskās (reģistrē vibrācijas zemes garozā), hidroakustiskās (reģistrē akustiskos viļņus ūdenī), infraskaņas (reģistrē skaņu frekvences, kas zemākas par dzirdamības apakšējo robežu) un radioloģiskās (atklāj radioaktīvo atkritumu daļiņas atmosfērā).

Līguma īstenošanas nolūkos tika izveidota Vispārējā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma organizācijas (Comprehensive Nuclear-test-Ban-Treaty Organization CTBTO) sagatavošanas komisija (Preparatory Commission). Pēc līguma stāšanās spēkā Sagatavošanas komisija izbeigs darbu un CTBTO funkcionēs kā pilnvērtīga starptautiska organizācija.

Latvija uzskata, ka CTBT stāšanās spēkā sniegs nozīmīgu ieguldījumu kodolieroču izplatīšanas novēršanā un globālajā kodolatbruņošanās procesā. Latvija atzīst universāla, juridiski saistoša kodolizmēģinājumu aizlieguma un efektīva verifikācijas režīma nozīmīgo lomu starptautiskās drošības nodrošināšanā.

CTBT atvērts parakstīšanai un pēc 31.12.2023. datiem kopš 1996. gada, to parakstījušas 187 valstis un ratificējušas 177 valstis. Tomēr, līgums stāsies spēkā pēc tam, kad to būs ratificējušas visas līguma 2. pielikumā minētās 44 valstis* (valstis, kurām 1996. gadā bija kodoltehnoloģijas).

Latvijā CTBT stājās spēkā  2001. gada 28. jūnijā.

* CTBT 2. pielikuma valstis, kurām vēl jāratificē līgums: ASV, Ēģipte, Indija, Irāna, Izraēla, Ķīna, Pakistāna, Ziemeļkoreja. 2023. gada 3. novembrī Krievija atsauca savu CTBT līguma ratifikāciju, par ko Latvija kopā ar citām ES dalībvalstīm ir paudusi nosodījumu.

Vispārējā līguma par kodolizmēģinājumu aizliegumu organizācijas Sagatavošanas komisijas mājaslapa

(International Atomic Energy Agency – IAEA)

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra ir globāla sadarbības institūcija atomenerģijas jautājumos. Tās dalībvalstis sadarbojas, lai īstenotu IAEA ‘Atoms for Peace and Development’ uzdevumu – veicināt drošu kodoltehnoloģiju attīstību miermīlīgiem mērķiem. IAEA darbs iedalās trīs jomās:

1. Sekot līdzi, lai valstu rīcībā esošie kodolmateriāli netiktu izmantoti militāros nolūkos (šajā jomā IAEA kontrolē Kodolieroču neizplatīšanas līguma izpildi garantiju sistēmas (safeguards) ietvaros),
2. Kodolmateriāla un infrastruktūras drošība (palīdz valstīm rūpēties par radioaktīvo vielu drošu uzglabāšanu un izmantošanu, izstrādājot starptautiskus standartus, rokasgrāmatas),
3. Kodolzinātnes un tehnoloģiju izmantošana attīstības valstu vajadzībām ar mērķi mazināt nabadzību, slimības un dabas piesārņošanu.

2008. gadā stājās spēkā Garantiju līgums starp Eiropas Atomenerģijas kopienu (European Atomic Energy Community – EURATOM), Eiropas ne-kodolieroču dalībvalstīm un IAEA. Garantiju līgums un Garantiju līguma Papildus protokols veido pašreizējo pamatu Latvijas sadarbībai ar IAEA. Līdz ar to spēku zaudēja divpusējais Nolīgums par garantiju piemērošanu, kas starp IAEA un Latviju tika noslēgts 1993. gadā, kā arī 2001. gada Papildus protokols Nolīgumam par garantiju piemērošanu saskaņā ar Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu.

Tehniskā sadarbība ar IAEA notiek Vides un reģionālās attīstības ministrijas un tai padoto iestāžu līmenī (radiācijas drošība, atkritumu pārvaldība u.c.).

IAEA dibināta 1957. gadā. Latvija IAEA pievienojās 1997.gadā.

(Convention on the Prohibition of the Development, Production and Stockpiling of Bacteriological (Biological) and Toxin Weapons and on Their Destruction – BTWC) 

Konvencijas mērķis ir aizliegt attīstīt, ražot, uzglabāt, izplatīt un izmantot bioloģiskos un toksiskos ieročus, kā arī izejvielas un aprīkojumu, kas paredzēts šādu ieroču radīšanai, pārvietošanai vai izmantošanai naidīgos nolūkos vai bruņotos konfliktos.

Saskaņā ar konvenciju valstīm ir jāiznīcina vai jāpārveido jau esošās bioloģiskās un toksiskās izejvielas lietošanai vienīgi miermīlīgiem mērķiem.

Latvijas rīcībā nav konvencijas ietvaros aizliegto ieroču.

Konvencija stājās spēkā 1975. gadā. Latvijā konvencija stājās spēkā 1997. gada 6. februārī.

Konvencijas par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzglabāšanas aizliegšanu un par to iznīcināšanu mājaslapa

(Convention on the Prohibition of the Development, Production, Stockpiling and Use of Chemical weapons and on their Destruction – CWC)

Konvencijas ietvaros dalībvalstis sadarbojas, lai veicinātu ķīmisko izejvielu izmantošanu miermīlīgiem mērķiem, kā arī nodrošina palīdzību valstīm ķīmisko ieroču uzbrukuma draudu gadījumā.

Galvenie Konvencijas uzdevumi:

• Aizliegt ķīmisko ieroču, kā arī to ražošanā izmantojamo ķīmisko vielu attīstīšanu, ražošanu, uzglabāšanu, izplatīšanu un lietošanu.
• Veikt jau esošo ķīmisko ieroču un ar to ražošanu saistītu iekārtu iznīcināšanu noteiktā termiņā.
• Noteikt stingru ķīmiskās rūpniecības verifikācijas un inspekciju režīmu.

CWC izpildes mehānismu pārrauga Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija (Organisation for the Prohibition of Chemical Weapons – OPCW).

Latvijai ķīmisko ieroču jomā aktuāls ir arī jautājums par Baltijas jūrā nogremdētiem ķīmiskiem ieročiem. Apzinoties, ka šī joma nav OPCW kompetencē, tomēr potenciāli jautājuma risināšanā būtu vēlama arī organizācijas iesaiste.

Konvencija stājās spēkā 1997.gadā. Latvijā konvencija stājās spēkā 1997. gada 29. aprīlī.

(Hague Code of Conduct Against Ballistic Missile Proliferation - HCoC)

Rīcības kodekss attiecas uz  masu iznīcināšanas ieroču nogādāšanas iekārtām (raķetēm), un tā mērķis ir nodrošināt lielāku caurskatāmību attiecībā uz ballistisko raķešu attīstības un izmēģināšanas programmām. Lai to panāktu, HCoC dalībvalstis brīvprātīgi apņemas informēt viena otru pirms ballistisko raķešu un kosmosa raķešu palaišanas. HCoC papildina 1987. gada Raķešu tehnoloģiju kontroles režīmu (Missile Technology Control Regime – MTCR), kura mērķis ir ierobežot kodolraķešu un to tehnoloģiju izplatīšanos visā pasaulē.

Rīcības kodeksam nav organizācijas struktūras, darbs notiek ikgadēju valstu sanāksmju ietvaros, kā arī apmainoties ar informāciju paziņojumu un ikgadējo deklarāciju formā.

Rīcības kodekss ir spēkā kopš 2002. gada. Latvija parakstīja kodeksu 2002. gada 25. novembrī.

(Proliferation Security Initiative – PSI)

Masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas drošības iniciatīva ir globāla iniciatīva ar mērķi uzlabot starpvalstu sadarbību masu iznīcināšanas ieroču, to piegādes sistēmu un ar to saistīto izejmateriālu nelegālās aprites ierobežošanā un kontrolē. Iniciatīvas mērķus atbalsta 107 valstis, tostarp arī Latvija.

PSI darbības pamatā izstrādāti PSI Aizlieguma principi (Interdiction Principles). Saskaņā ar tiem, valstis apņemas veikt efektīvus pasākumus, lai ierobežotu ķīmisko, bioloģisko un kodolieroču nonākšanu teroristu un valstu rokās, kas varētu būt ieinteresētas šādu materiālu izplatīšanā naidīgos nolūkos. Nepieciešamības gadījumā tiek atļauts pārmeklēt kuģus un lidaparātus, ja tie tiek turēti aizdomās par masu iznīcināšanas ieroču, to piegādes sistēmu un ar to saistīto materiālu kravu pārvadāšanu.

PSI nav organizācijas struktūras, tā balstās uz valstu brīvprātīgu dalību pasākumos. Galvenās aktivitātes ir praktiskas mācības un semināri, kuru mērķis ir drošības dienestu, muitas, robežsardzes un citu valsts institūciju iesaiste nelegālas masu iznīcināšanas ieroču tirdzniecības apkarošanā.

(Global Initiative to Combat Nuclear Terrorism – GICNT)

Globālā iniciatīva par kodolterorisma apkarošanu darbība vērsta uz to, lai veicinātu kodolmateriālu un radioaktīvo vielu uzskaiti, kontroli un aizsardzību, nodrošinātu kodolprogrammu un kodolenerģijas ražotņu drošību, un nepieļautu šādu materiālu nelegālu pārvadāšanu un tirdzniecību. GICNT mērķis ir arī novērst masu iznīcināšanas ieroču, īpaši radioloģisko un kodolmateriālu, nokļūšanu teroristu rokās. Tai skaitā GICNT strādā, lai attīstītu reaģēšanas kārtību kodolterorisma uzbrukuma gadījumā, stiprinātu likumdošanu un tiesībsargājošo institūciju sadarbību, lai par šāda veida kriminālnoziegumu veikšanu tiktu paredzēts sods, un veicinātu informācijas apmaiņu valstu starpā.

GICNT izveidojās 2006. gadā. Iniciatīvas ietvaros sadarbojas 88 valstis, tostarp kopš 2007. gada arī Latvija.

(Vienna Document 2011 of the Negotiations on Confidence- and Security- Building Measures) 

Lēmums par 2011. gada Vīnes dokumentu (VD11) tika pieņemts Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Drošības sadarbības foruma sanāksmē Vīnē 2011. gada 30. novembrī. VD11 ir jaunākā versija 1990. gadā pieņemtajam un vairākkārt atjaunotajam Vīnes dokumentam. Tā ir politiski saistoša EDSO dalībvalstu vienošanās stiprināt drošību Eiroatlantiskajā un Eirāzijas telpā ar savstarpējas uzticēšanās veicinošiem pasākumiem.

Vīnes Dokuments paredz ikgadēju brīvprātīgu militārās informācijas apmaiņu un inspekcijas starp EDSO dalībvalstīm. Iegūtā informācija sniedz pārskatu par valstu bruņojumu, bruņotajiem spēkiem un militārajām aktivitātēm. Inspicēšana notiek divos veidos – kā inspekcija vai kā novērtējuma vizīte. Inspekcijas ietvaros inspicējošā valsts informē uzņemošo valsti par nodomu apskatīt noteiktu teritoriju, kurā norit militāras aktivitātes, un pēc uzņemošās valsts piekrišanas tiek veikta inspekcija, kuras pieļaujamais garums ir 48 stundas. Savukārt novērtējuma vizītes laikā tiek izvērtēta militāro parametru atbilstība attiecīgās dalībvalsts sniegtajiem datiem ikgadējā informācijas apmaiņā. Dalībvalstīm ir noteiktas inspekciju un novērtējuma vizīšu kvotas, taču ir arī iespēja noslēgt divpusējas vienošanās par papildus kvotām.

Latvija atbildīgi īsteno Vīnes dokumenta saistības un atbalsta šī instrumenta modernizāciju, kas nostiprinātu tā lomu caurskatāmības veicināšanā attiecībā uz militārajām darbībām Eiroatlantiskajā telpā. Tostarp, 2022. gada sākumā, pirms Krievijas uzsāktā pilna apmēra kara Ukrainā, Baltijas valstis un Ukraina Vīnes dokumenta ietvaros ierosināja risku mazināšanas procedūras saistībā ar Krievijas un Baltkrievijas tobrīd notikušajām liela mēroga kopīgajām militārajām mācībām Ukrainas pierobežā, Krievija un Baltkrievija paskaidrojumus sniegt atteicās.

(Treaty on Open Skies – OST)

1992. gadā starp toreizējām NATO un Varšavas pakta dalībvalstīm parakstītais Atvērto debesu līgums stājās spēkā 2002. gadā un ietver 32 dalībvalstis Eiroatlantiskajā un Eirāzijas telpā. Latvijā līgumu ratificēja 2002. gada 31. oktobrī, un tas stājās spēkā 2003. gada 11. februārī. OST paredz savstarpēju novērošanas – filmēšanas pārlidojumu veikšanu virs dalībvalstu teritorijām, lai iegūtu informāciju par to bruņotajiem spēkiem, militārajiem objektiem un aktivitātēm. Tādējādi tas veido vienu no bruņojuma kontroles politikas instrumentiem, kas ir vērsts uz atvērtības un uzticēšanās veicināšanu.

Saskaņā ar līgumu valstīm pienākas viena vai vairākas aktīvās kvotas novērojumu lidojumu veikšanai virs citu dalībvalstu teritorijas. Tāpat dalībvalstis saņem pasīvās kvotas, kas uzliek tām par pienākumu uzņemt citu valstu inspekcijas, ļaut piedalīties pārlidojumos un sekot, vai tie notiek saskaņā ar iepriekš saskaņotu plānu. Valstij piešķirtais aktīvās kvotas skaits nevar pārsniegt pasīvo kvotu skaitu.

Latvija aktīvi iesaistās OST īstenošanā un atbalsta mērķi veicināt caurskatāmību un uzticēšanos attiecībā uz militārām darbībām Eiroatlantiskajā telpā. Latvijas bruņojuma kontroles eksperti piedalās OST lidojumos, dalot lidojumu kvotas ar citām OST dalībvalstīm, kā arī nodrošina citu valstu novērošanas lidmašīnu pārlidošanu virs Latvijas teritorijas līguma ietvaros.

2020. gada 22. novembrī ASV izstājās no OST, kā iemeslu minot līguma saistību neievērošanu no Krievijas puses. Savukārt Krievija no līguma izstājās 2021. gada 7. decembrī, apgalvojot, ka ASV izstāšanās kavē OST ieviešanu un apdraud Krievijas nacionālo drošību.

(Convention on Prohibitions or Restrictions on the Use of Certain Conventional Weapons Which May Be Excessively Injurious or To Have Indiscriminate Effects – CCWC)

Balstoties starptautisko tiesību principā, ka valstu tiesības izvēlēties karošanas metodes un līdzekļus nav neierobežotas, konvencija aizliedz vai ierobežo tādu atsevišķu ieroču izmantošanu bruņotu konfliktu laikā, kas var radīt nesamērīgi postošus ievainojumus militārpersonām un civiliedzīvotājiem. Konvencija ir neatņemama starptautisko humanitāro tiesību sastāvdaļa, un vienlaikus ņem vērā valstu drošības intereses un rūpes par civiliedzīvotāju aizsardzību. Konvenciju papildina pieci protokoli, kas precizē konkrētus ieroču veidus, kuru lietošanu ierobežo vai aizliedz konvencija.

Latvija punktuāli izpilda konvencijas prasības un atbalsta konvencijas universalizācijas rīcības plānu, kas aicina valstis, kas vēl nav konvencijas dalībvalstis, pievienoties konvencijai un visiem tās protokoliem.  

Konvencija stājās spēkā 1983. gadā. Latvija ir konvencijas dalībvalsts kopš 1993. gada un ir pievienojusies visiem tās protokoliem. 2010. gada 16. martā Latvijā stājās spēkā konvencijas 5. protokols, kas uzliek bruņotā konfliktā iesaistītām valstīm par pienākumu to kontrolētajās teritorijās veikt sprādzienbīstamu kara palieku neitralizēšanu, aizvākšanu vai iznīcināšanu, kā arī visus nepieciešamos pasākumus civiliedzīvotāju aizsardzībai, tostarp skarto teritoriju iezīmēšanu, iežogošanu un novērošanu. Tāpat Latvijai saistošs ir 2. papildinātais protokols par kājnieku mīnām, maskētām mīnām un citām ierīcēm un 4. protokols par redzi afektējošiem lāzerieročiem.
 

(Convention on The Prohibition of The Use, Stockpiling, Production And Transfer of Anti-Personal Mines and on Their Destruction)

Otavas konvencijas dalībvalstis apņemas nelietot, neražot, nenodot tālāk un neuzglabāt kājnieku mīnas, kā arī iznīcināt to rīcībā esošos kājnieku mīnu krājumus. Konvencija arī aizliedz jebkādā veidā palīdzēt trešajām valstīm veikt darbības, kas aizliegtas šajā konvencijā. 

Konvencijas mērķis ir mazināt kājnieku mīnu radītos upurus un ciešanas. Visbiežāk no kājnieku mīnām cieš nevis militārpersonas, kuras piedalās militārajos konfliktos, bet tieši civiliedzīvotāji. Nesprāgušās kājnieku mīnas un to radītie materiālie zaudējumi, kā arī civiliedzīvotāju upuri vairākos pasaules reģionos ir viens no šķēršļiem, kas apgrūtina šo reģionu attīstību pēckara periodā.  

Latvija pilnībā atbalsta konvencijas mērķi un ir izpildījusi savas saistības saskaņā ar Otavas konvencijas 4. pantu, iznīcinot Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bruņojumā esošās kājnieku mīnas.

Otavas konvencija stājās spēkā 1999. gadā. Latvijā konvencija stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī.

(Arms Trade Treaty - ATT)

Ieroču tirdzniecības līgums regulē starptautisko konvencionālo ieroču tirdzniecību. Tā pamatmērķis ir ieviest vienotus noteikumus parasto ieroču, kā arī vieglo un kājnieku ieroču, to munīcijas un daļu starptautiskajā tirdzniecībā (ietver arī eksportu, importu, tranzītu un starpniecības pakalpojumus). Līgums paredz, ka, to piemērojot, valstīm jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības, nosakot ieroču eksporta aizliegumu, ja tie var tikt izmantoti genocīda, noziegumu pret cilvēci vai kara noziegumu izdarīšanā.

Latvija atbalsta līgumā iekļautos globālos centienus ierobežot nekontrolētu konvencionālo ieroču plūsmu, kas izraisa vardarbīgus konfliktus, veicina represīvus režīmus, noziedzības un terorisma izplatīšanos, kā arī starptautisko humanitāro un cilvēktiesību normu pārkāpumus. 

ATT tika pieņemts 2013. gada 2. aprīļa Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā. Līgums stājās spēkā 2014. gada 24. decembrī. Latvijā līgums arī stājās spēkā 2014. gada 24. decembrī. 2019. gadā Latvija prezidēja ATT un vadīja ATT līguma 5. dalībvalstu konferenci.

(Treaty on Conventional Armed Forces in Europe – CFE)

Līgums par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā tika parakstīts 1990. gadā (spēkā kopš 1992.gada) starp toreizējām NATO un Varšavas pakta dalībvalstīm ar mērķi nodrošināt stabilu konvencionālo bruņoto spēku līdzsvaru Eiropā, turot bruņojumu iespējami zemā līmenī. Šajā nolūkā CFE nosaka skaitliskus ierobežojumus piecām konvencionālo ieroču kategorijām (tankiem, bruņu mašīnām, kaujas lidmašīnām, uzbrukuma helikopteriem, artilērijai) un veicina abpusēju uzticēšanās veidošanu, dalībvalstīm, regulāri apmainoties ar informāciju par bruņojuma sastāvu un veicot pārbaudes inspekcijas. Latvija nav CFE dalībvalsts.

Pēc Varšavas pakta sabrukuma CFE bija konceptuāli jāpārstrādā. 1999. gadā EDSO samita ietvaros Stambulā CFE dalībvalstu starpā tika parakstīts Adaptētais jeb Pielāgotais CFE (ACFE), kas paredz, ka militāro bloku vietā kā atskaites dalībnieces ir nacionālas valstis. ACFE nav stājies spēkā, jo to nav ratificējušas visas valstis, tostarp NATO dalībvalstis (iemesls – parakstot ACFE, Krievija apņēmās izvest savu karaspēku no Gruzijas un Moldovas, izpildot t.s. Stambulas saistības. NATO valstis apņēmās ratificēt ACFE tikai pēc šo Stambulas saistību izpildes).  2007. gada decembrī Krievija vienpusēji izsludināja moratoriju, pārtraucot pildīt CFE līguma saistības. Reakcijā uz Krievijas rīcību NATO CFE dalībvalstis 2011. gada novembrī pieņēma lēmumu pārtraukt pildīt tos CFE nosacījumus, kas attiecināmi uz Krieviju Lēmumā veikta atruna, ka sadarbību var atjaunot, kad Krievija atsāks pildīt saistības. 2023. gada 9. jūnijā Krievija paziņoja, ka izstājas no līguma. Kopš 2023. gada 7. novembra Krievija nav CFE dalībvalsts.

(The Convention on Cluster Munitions - CCM)

Konvencijas dalībvalstis apņemas neizmantot, neražot, neuzglabāt un nenodot tālāk kasešu munīciju, kā arī iznīcināt jau esošos šīs munīcijas krājumus. Latvija nav pievienojusies CCM, taču de facto izpilda konvencijas pamatnosacījumus.

CCM stājās spēkā 2010. gada 1. augustā.

(Small Arms and Light Weapons – SALW)

Latvija atbalsta ANO, EDSO, ES un NATO iniciatīvas vieglo un strēlnieku ieroču nekontrolētas ražošanas, uzkrāšanas un izplatīšanas ierobežošanā. Latvija regulāri iesniedz ziņojumus ANO un EDSO par veiktajiem pasākumiem, lai nepieļautu nelegālu ieroču apriti, un savā likumdošanā ir iestrādājusi ES vienotos principus un normas.