2017. gada 30. oktobrī aprit 140 gadi, kopš dzimis Latvijas valstsvīrs, diplomāts, lauksaimniecības speciālists, žurnālists un sabiedrisks darbinieks Hugo Celmiņš (dzimis 30.10.1877. Lubānas pagastā, Cēsu apriņķī, miris 30.07.1941. Ļefortovas cietumā, Maskavā, PSRS).
H. Celmiņš bija lauksaimnieka dēls. 1903. gadā pabeidza Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļu. Studēja Bernes Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu nodaļā (1913–1914).
Bija zemstes agronoma palīgs Oloņeckas guberņā, Krievijas Valdības vecākais lopkopības speciālists Baltijas guberņās, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības agronoms.
Krievijas un Japānas kara laikā H. Celmiņu mobilizēja armijā dienestā Pleskavā, Pēterburgā un Staraja Rusā (1904–1905). Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņu atkal mobilizēja, 1915. gada septembra kaujās Rietumu frontē viņš krita vācu gūstā. 1918. gada augustā H. Celmiņš atgriezās Latvijā un strādāja Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, bija vairāku latviešu laikrakstu līdzstrādnieks, izdevuma “Latvijas Lauksaimnieks” redaktors (1919).
1919. gada 15. jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. gada oktobra kaujās aizstāvēja Rīgas tiltus, neļaujot Bermonta vienībām pāriet pār Daugavu. Tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
No 1919. gada oktobra bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un četru Saeimu loceklis no Latviešu zemnieku savienības. Ministru prezidents (19.12.1924.–23.12.1925. un 01.12.1928.–26.03.1931.). Bija arī zemkopības (1920–1921; 1924–1925) un izglītības ministrs (1923–1924). Pēc ārlietu ministra Z. A. Meierovica traģiskās nāves H. Celmiņš, būdams ministru prezidents, 1925. gada augustā – decembrī pārņēma arī šo amatu. Otro reizi bija ārlietu ministrs 1930. gada februārī – 1931. gada martā. 1930. gada septembrī H. Celmiņš vadīja Latvijas delegāciju Tautu Savienības XI pilnsapulcē. Šajā laikā tika nopirkts gruntsgabals Latvijas sūtniecības nama celšanai Kauņā, Lietuvā, iegādāts un atvērts jauns sūtniecības nams Tallinā, Igaunijā.
No 1931. gada maija līdz 1935. gada septembrim H. Celmiņš vadīja Rīgas pašvaldību. No 1935. gada oktobra līdz 1938. gada augustam H. Celmiņš bija sūtnis Vācijā (vienlaikus arī pārstāvēja Latviju Austrijā un Nīderlandē). Kopš 1938. gada augusta – pensijā.
H. Celmiņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Beļģijas, Dienvidslāvijas, Francijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Somijas, Ungārijas, Vācijas, Vatikāna, Zviedrijas ordeņiem un medaļām.
Pēc padomju okupācijas H. Celmiņš aktīvi iesaistījās nacionālajos sabiedriskajos procesos. 1940. gada jūlijā tā sauktajās “Tautas saeimas” vēlēšanās mēģināja kandidēt padomju varas noraidītajā “Demokrātiskajā latviešu vēlētāju sarakstā”. Par to, kā arī par piedalīšanos Neatkarības karā, par valstsvīra darbību, H. Celmiņu 1940. gada 11. oktobrī apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. 1941. gada jūnija sākumā pārveda uz Maskavu, kur PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņam piesprieda nāvessodu nošaujot. Spriedumu izpildīja 30. jūlijā.
 |
Hugo Celmiņš. 20. gs. 30. gadi. Autors nav zināms. ĀMA |
 |
H. Celmiņa Lāčplēša Kara ordeņa domes anketa. Rīga, 1922. gada 12. jūnijs. ĀMA |
     |
Sūtņa Vācijā H. Celmiņa un viņa kundzes Martas fotouzņēmumi un īss dzīvesgājuma apraksts diplomātiskajā žurnālā Arhives Diplomatiques et Consulaires, Šveice, 1937. gada janvāris, 83. lpp. Žurnāla tituls. Fotouzņēmumu autors nav zināms. ĀMA |
 |
H. Celmiņš padomju cietumā. 1940. gada oktobris – 1941. gada jūnijs. ĀMA |
Materiālu sagatvoja Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas arhīva eksperte Silvija Križevica.