20. Vai komersants ir tiesīgs paļauties uz sankcionēto subjektu reģistrā https://sankcijas.fid.gov.lv/ pieejamo informāciju vai ir jāpārbauda citi reģistri?
Minētais reģistrs ir pilnvērtīgs Finanšu izlūkošanas dienesta kompetencē esošo sankciju pārbaudē. Taču tajā pagaidām nav iekļautas pilnīgi visas Latvijai saistošās sankcijas, piemēram, t.s. sektorālās ES sankcijas, kas noteiktas pret konkrētu reģionu vai preci vai pakalpojumu, nevis fizisku vai juridisku personu.
Tādēļ pagaidām Ārlietu ministrija iesaka izmantot sankciju izdevēju uzturētos sankciju sarakstus un meklēšanas rīkus (ES Sankciju karte, ES konsolidētais saraksts, ANO konsolidētais saraksts, OFAC sankciju meklētājs). Meklēšana sankciju izdevēju sarakstos ir drošākais veids visaptverošai pārbaudei.
21. Vai ir akceptējama pieeja, ka par apliecinājumu sankciju pārbaudei var kalpot ārpakalpojuma sniedzēja sagatavota informācija (piemēram, izziņa) [ka nav vajadzīgi papildu dokumenti, piem., izdrukas, ekrānšāviņi, kas apliecina izziņā norādīto].
Šāda pieeja var būt akceptējama, taču ne visos gadījumos.
Sankciju likuma 13.1 panta pirmā daļa nosaka, ka FKTK, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Zvērinātu notāru padomes, Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un Latvijas Bankas uzraudzībā esošās personas atbilstoši savam darbības veidam veic un dokumentē starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem noteikto starptautisko un nacionālo sankciju neizpildes riskus. Pamatojoties uz šo novērtējumu, uzraudzībā esošās personas izveido starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas IKS, tostarp izstrādājot un dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras. Ievērojot minēto, dokumentācijas pietiekamība izvērtējama atbilstoši darbības veidam un noteiktajai IKS.
Normatīvais regulējums nenosaka ierobežojumus izmantot ārpakalpojumu, lai veiktu sankciju pārbaudei nepieciešamās darbības. Tomēr, ņemot vērā to, ka tieša vai netieša sadarbība ar sankcionētām personām var radīt negatīvās sekas, jo pret iesaistītajām fiziskajām vai juridiskajām personām var tikt noteiktas Eiropas Savienības vai OFAC sankcijas, tajā skaitā, var tikt noteikts liegums ieceļot kādā valstī, atteikti finanšu pārskaitījumi, darījumi EUR/USD un citi finanšu pakalpojumi, jāņem vērā, ka uzticot pārbaudi veikt ārpakalpojuma sniedzējam, pakalpojuma saņēmējam, lai konstatētu, ka pakalpojuma izmantošana atbilst prasībām, būtu jāpārliecinās, vai ārpakalpojuma sniedzējs nodrošina visu normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi. Tā ir pakalpojuma saņēmēja izšķiršanās, kādā veidā un apjomā pieprasīt un glabāt pierādījumus par sankciju pārbaudes veikšanu.
22. Vai izvērtējot sankciju riskus ir jāņem vērā arī darījumu partnera struktūrvienību (t.sk. meitas uzņēmumu) teritoriālais izvietojums (piemēram klients Ukrainā, ar struktūrvienībām visos Ukrainas reģionos)?
Izvērtējot sankciju riskus, teritoriālais izvietojums jāņem vērā, ja uzņēmums atrodas valstī, pret kuru ir noteiktas sektorālās sankcijas. Ja uzņēmumam ir struktūrvienības sankcionētos reģionos – piemēram, Krimā – tas nozīmē, ka ar šo uzņēmumu nevar veikt darījumus, ja tajos tiek iesaistīta sankcionētajā reģionā esošā struktūrvienība, t.sk. tai tiek nodotas preces, pakalpojumi, maksājumi utt. Ja uzņēmums ir reģistrēts sankcionētā teritorijā un veic savu saimniecisko darbību no turienes, ar tādu uzņēmumu ir aizliegts veikt darījumus vispār.
23. Kā uzņēmumam dokumentēt un pierādīt veiktās pārbaudes sankciju sarakstos (Kontroles dienesta mājas lapā atšķirībā no Lursoft, nav pieejami auditācijas pieraksti) – vai jāveido ekrānšāviņi?
Ekrānšāviņi ir viena no praksē bieži lietotajām metodēm, taču tās izmantošanas pieļaujamība dažādiem subjektiem var atšķirties.
Sankciju likuma 13.1 pants nosaka FKTK, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Zvērinātu notāru padomes, Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un Latvijas Bankas uzraudzībā esošām personām pienākumu veikt sankciju riska novērtējumu un izveidot IKS. Minētajām personām, kā ievērojot Sankciju likumā, tā NILLTPFNL noteikto, ir pienākums dokumentēt darbības atbilstoši tām noteiktajam kā ārējam, tā iekšējam regulējumam. Citām personām normatīvie akti nenosaka konkrētus veidus, kādā dokumentēt veiktās darbības, vienlaikus saskaņā ar Sankciju likuma 2. panta pirmo daļu ikvienai personai ir pienākums ievērot un izpildīt starptautiskās un nacionālās sankcijas. Ievērojot minēto, 13.1 pantā neminētās personas var brīvi izvēlēties, kā dokumentēt patieso labuma guvēju noskaidrošanu un pārbaudi sankciju sarakstos.
24. Vai veicot pārbaudi par uzņēmumu sankciju sarakstos ir jāpārbauda arī tā valdes locekļi, padomes locekļi un paraksttiesīgā perosona?
Ir jāpārbauda gadījumos, ja nepārbaudīšana var novest pie noteikto sankciju pārkāpuma. Tas ir atkarīgs no iecerētā sadarbības veida, piemēram, tās būtu bezmaksas telefoniskas konsultācijas vai arī finanšu transakcija.
Saskaņā ar Sankciju likuma 4. pantu Latvijā var ieviest vai noteikt šādas starptautiskās vai nacionālās sankcijas: finanšu ierobežojumi; civiltiesiskie ierobežojumi; ieceļošanas ierobežojumi; stratēģiskas nozīmes preču un citu preču aprites ierobežojumi; tūrisma pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi. Lai secinātu, vai pārbaude sankciju sarakstos ir jāveic arī attiecībā pret juridisko personu pārstāvēttiesīgajām personām (neatkarīgi vai tās ir likumiskie vai līgumiskie pārstāvji), būtiski saprast, vai iespējama starptautisko vai nacionālo sankciju noteikto ierobežojumu pārkāpšana, attiecīgas pārbaudes neveicot.
Saskaņā ar Sankciju likuma piektā panta pirmo daļu, ja attiecībā uz sankciju subjektu noteikti finanšu ierobežojumi, visām personām atbilstoši to kompetencei ir pienākums nekavējoties un bez iepriekšēja brīdinājuma veikt šādas darbības: iesaldēt visus finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus, kas tieši vai netieši, pilnībā vai daļēji ir sankciju subjekta īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, tai skaitā tos finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus, kas nodoti trešām personām; liegt sankciju subjektam piekļuvi finanšu līdzekļiem un finanšu instrumentiem; nesniegt sankciju subjektam (tai skaitā izmantojot pilnvarojumu) starptautiskajās vai nacionālajās sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus. No iepriekš minētā secināms, ka pārbaude sankciju sarakstos jāveic arī attiecībā pret juridiskās personas pārstāvēttiesīgajām personām, ņemot vērā, ka tām ir iespēja ar juridiskās personas starpniecību kontrolēt finanšu līdzekļus, izmantot sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus.
25. Vai ir kāds summas ierobežojums no kura jāveic pārbaude?
Nav noteiktu summas ierobežojumu. Par sankciju pārkāpumu tiek uzskatīti visi darījumi, kuri saskaņā ar sankcijas nosakošu tiesību aktu ir aizliegti. Līdz ar to pat darījumi, kuru vērtība ir nosacīti mazas summas, būs sankciju pārkāpums. Tas ir pamatots ar to, ka, piemēram, terorisms var tikt veikts arī izmantojot salīdzinoši mazus finanšu līdzekļus, vai arī finanšu līdzekļi var tikt apkopoti no vairākiem avotiem pa mazām summām.
26. Vai mikrouzņēmumiem, individuāliem komersantiem, zemnieku saimniecībām ir jāveic savu klientu un piegādātāju pārbaudes sankciju sarakstos?
Ja minētie uzņēmēji veic darījumus ar klientiem no trešajām valstīm, pret kurām vai kuru subjektiem ir noteiktas sankcijas, pārbaudes ir jāveic. Piemēram, zemnieku saimniecība vēlas iegādāties traktoru no Krievijas uzņēmuma, kurš ir saistīts ar kādu sankcionētu personu vai citu sankcionētu uzņēmumu. Tāpat pastāv risks, ka arī Latvijai reģistrētam uzņēma PLG ir noteiktas sankcijas. Līdz ar to, lai novērstu sankciju pārkāpumu riskus, ir rekomendējams, ka visa veida komersanti veic sankciju pārbaudi atbilstoši savas darbības risku novērtējumam, piemēram, pret nezināmiem klientiem un sadarbības partneriem.
27. Vai fiziskai personai, pārdodot nekustamo īpašumu, ir jāveic sankciju pārbaude par pircēju?
Ikvienas personas pienākums ir ievērot Latvijai saistošās sankcijas. Tādējādi ikvienai personai, īpaši, ja tas ir tik nozīmīgs darījums, kā nekustamā īpašuma pārdošana, būtu nepieciešams uzzināt informāciju par savu darījuma partneri. Jāuzsver, ka nekustamā īpašuma pārdevējam būtu jāizvērtē ne tikai iespējamās sankcijas, bet īpaši situācijā ar nekustamā īpašuma pārdošanu – būtu jāizvērtē, vai pircējs ar šādu rīcību nemēģina legalizēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus.
Darījumos ar nekustamo īpašumu tieši nekustamā īpašuma pircējam ir lielāks risks pārkāpt sankcijas, jo, pārdodot nekustamo īpašumu, sankciju subjekts var mēģināt apiet tam noteiktās sankcijas.
28. Kā sankciju pārbaudes realizēt mazumtirdzniecībā (jo klients nav jāidentificē) līdz noteiktai summai?
Ikvienam uzņēmumam, kas saskaņā ar Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumu ir kādas kompetentās iestādes uzraudzībā, ir nepieciešams izstrādāt tādu IKS un pārbaudes veikt atbilstoši uzraudzības iestādes norādījumiem.
Ja šādas uzraudzības iestādes uzņēmumam saskaņā ar likumu nav, tad Ārlietu ministrija iesaka jebkurā gadījumā izveidot paša uzņēmuma darbības risku novērtējumu un pārbaudes veikt atbilstoši šim risku novērtējumam saskaņā ar labās prakses principiem.
29. Vai akceptējams pieņēmums, ka ir tiesības paļauties uz personas pašdeklarēšanos, ja tiek pārbaudīta pašdeklarējoties norādītā informācija?
NILLTPFNL 3. pantā noteiktie likuma subjekti patiesos labuma guvējus noskaidro NILLTPFNL 18. panta trešajā daļā noteiktajos veidos, proti, izmantojot ziņas vai dokumentus no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra, noskaidro klienta patieso labuma guvēju un papildus, balstoties uz risku novērtējumu, vienā vai vairākos no šādiem veidiem - saņemot klienta apstiprinātu paziņojumu par patieso labuma guvēju; izmantojot ziņas vai dokumentus no citām Latvijas Republikas vai ārvalsts informācijas sistēmām; patstāvīgi noskaidrojot patieso labuma guvēju, ja ziņas par to nevar iegūt citādi. Būtiski uzsvērt to, ka klienta izpētes pasākumi ir uz risku novērtējumu balstīts darbību kopums, līdz ar to nepietiek vien noskaidrot patieso labuma guvēju, bet, balstoties uz risku novērtējumu, ir jāpārliecinās, ka attiecīgā fiziskā persona ir patiesais labuma guvējs. Paļauties patiesā labuma guvēja pārliecināšanās procesā tikai uz klienta sniegtajām pašdeklarācijām vai uz informāciju un dokumentiem no reģistriem vai interneta resursiem, ir pretrunā ar NILLTPFNL, kur skaidri norādīts, ka ir jāievēro riskos balstīta pieeja, kas nozīmē, ka ir jāveic saprātīgi pasākumi klientu, kas ir juridiskas personas, patieso labuma guvēju noskaidrošanai un jāveic aktīva šādas informācijas pārbaude. Turklāt jānoskaidro fiziskā persona, kura gala rezultātā kontrolē juridisko personu. Klienta apstiprināts paziņojums par patieso labuma guvēju ir pieļaujams tikai zema riska gadījumos.
Gadījumos, kuros klienta juridiskās personas īpašnieks, piemēram, sabiedrības ar ierobežotu atbildību 100% kapitāldaļu īpašnieks – fiziska persona, rīkojas citas fiziskas personas vārdā, labā, jāatklāj tā fiziskā persona, kura gala rezultātā kontrolē attiecīgo sabiedrību ar ierobežotu atbildību.
30. Vai ir pieejams apkopojums vai pārskats par ES/ASV sektorālajām sankcijām pret Krieviju?
Jā! Pārskats ir pieejams Ārlietu ministrijas tīmekļvietnē.
31. Vai esošais tiesiskais regulējums pieļauj darījuma attiecību nekavējošu izbeigšanu bez:
- atsevišķām papildus atrunām savstarpēji noslēgtajā līgumā;
- pienākuma segt jebkādus otras puses zaudējumus vai kompensēt cita veida kaitējumu, ar tādu subjektu, kuram pirms darījuma noslēgšanas vai darījuma laikā ir tikušas piemērotas starptautiskās vai nacionālās sankcijas, kuras ir komersantam saistošas Latvijas Republikā.
Jautājumā par sankciju ietekmi uz civiltiesiskām attiecībām, pirmkārt, ir būtiski noskaidrot, vai tās ietekmē konkrētas tiesiskās attiecības vai noteiktu līgumu izpildi. Piemēram, tādas sankcijas, kā ieceļošanas ierobežojumi vai stratēģiskas nozīmes preču un citu preču aprites ierobežojumi var arī neietekmēt konkrētas civiltiesiskās attiecības.
Aplūkojot jautājumu par tiesisko attiecību izbeigšanas iespējām, Civillikumā ir paredzētas gan tiesības atkāpties no līguma izpildes, gan tiesības prasīt līguma atcelšanu. Minētie jēdzieni ir ar atšķirīgu saturu. Civillikums noteiktos gadījumos pieļauj tiesības vienpusēji atkāpties no līguma bez otras puses piekrišanas. Savukārt tiesības prasīt līguma atcelšanu var realizēt, slēdzot atcēlēja līgumu, pusēm savstarpēji vienojoties, vai vēršoties ar prasību tiesā, ja vienošanās nav iespējama.
Jautājumā par tiesībām atkāpties no līguma Civillikuma 1589. pants paredz, ka vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama tikai tad, kad (1) tā pamatota ar paša līguma raksturu, (2) vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums, (3) vai arī kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta.
Ar līguma raksturu pamatota atkāpšanās no līguma var notikt tikai tad, ja kreditoram jārada priekšnoteikumi, lai parādnieks varētu saistību izpildīt. Piemēram, darbu pasūtītājam vispirms jāsaņem būvatļauja, lai nolīgtais darbu veicējs varētu uzsāktu būvdarbus.
Likumā noteiktu gadījumu, kuros persona var atkāpties no līguma, nav daudz. Civillikumā tādi ir noteikti atsevišķiem līguma veidiem, piemēram, Civillikuma 2229. pants paredz, ka pasūtītājs var vienpusēji atkāpties no uzņēmuma līguma, ja izrādās, ka uzņēmēja sastādītais iepriekšējs aprēķins ir pārāk zems. Proti, atkāpšanās iemeslam jābūt tieši iekļautam likumā.
Visbeidzot puses līgumā var vienoties par gadījumiem, kad puses var vienpusēji atkāpties no līguma.
Ievērojot minēto, lai vienpusēji varētu atkāpties no līguma izpildes, bez atsevišķām papildus atrunām līgumā, jāizpildās kādam no Civillikuma 1589. pantā minētajiem nosacījumiem par līguma raksturu vai likumā noteikto.
Kontekstā ar sankciju noteikšanu vēršam uzmanību, ka Sankciju likuma otrā daļa paredz: “Ja persona, piemērojot šā likuma vai citu normatīvo aktu prasības starptautisko vai nacionālo sankciju vai būtiskas finanšu un kapitāla tirgus intereses ietekmējošu Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts sankciju jomā, atturējusies no darījuma veikšanas, izbeigusi darījuma attiecības vai pieprasījusi saistību pirmstermiņa izpildi, šīs atturēšanās vai darījuma aizkavēšanas, darījuma attiecību izbeigšanas vai saistību pirmstermiņa izpildes pieprasījuma dēļ attiecīgajai personai vai tās vadībai (tai skaitā padomes un valdes locekļiem) un darbiniekiem neiestājas juridiskā atbildība, tai skaitā civiltiesiskā atbildība.” Tātad, Sankciju likumā ir ietverts atbrīvojums no atbildības, cita starpā, ja, piemērojot sankcijas, persona ir pārtraukusi darījuma attiecības. Šādu tiesību normu ir iespējams interpretēt arī kā likumā paredzētu iespēju atkāpties no līguma turpmākas izpildes, jo, lai arī vārdiski šīs tiesību normas atšķiras, abos gadījumos sekas ir identiskas, savstarpējo tiesisko attiecību turpmāka izpilde tiek pārtraukta un personai, kas tās pārtraukusi, nerodas papildu atbildība pret otru pusi.
Vienlaikus tiesības vienpusēji atkāpties no līguma nedrīkst jaukt ar tiesībām bez otras puses piekrišanas prasīt līguma atcelšanu, kas aptver daudz plašākus gadījumus. Pēdējā gadījumā, lai līgums izbeigtos, nepieciešams tiesas spriedums vai, kā jau minēts, atcēlēja līgums.
Jautājumā par tiesībām prasīt līguma atcelšanu Civillikumā ir minēti gan vispārīgi pamati, gan tādi, kas attiecas uz noteiktiem līguma veidiem. Piemēram, Civillikuma 1663. pants paredz: “Ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, tad viņš var prasīt tā atcelšanu.” Ar sankciju noteikšanu, nenoliedzami, var rasties situācijas, kurās pats sankciju subjekts nav spējīgs izpildīt līgumu, piemēram, pabeigt būvdarbus civiltiesisku ierobežojumu dēļ. Savukārt nokavējums, kura laiku nav iespējams prognozēt, var radīt apstākļus, kuros kreditors vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā. Savukārt noteiktiem līgumu veidiem atcelšanas prasības pamati ir minēti, piemēram, Civillikuma 2040., 2070. un 2171. pantā.
Ievērojot minēto, ja tiek secināts, ka tiesību subjektam noteiktas sankcijas ietekmē konkrētas civiltiesiskas attiecības, atkarībā no apstākļiem, pastāv iespēja gan atkāpties no līguma, gan konkrētos gadījumos prasīt līguma atcelšanu, kur pēdējo puses var izdarīt vienojoties (noslēdzot atcēlēja līgumu) vai izšķirot strīdu tiesā.
Tomēr jāuzsver, ka ne vienmēr sankciju noteikšana visu līgumu, kas var ietvert virkni savstarpēju saistību, padarīs par neizpildāmu. Sankcijas var attiekties arī tikai uz kādu no saistībām, kas izriet no līguma, bet, piemēram, neskar līguma būtiskos noteikumus. Tādējādi sankciju noteikšana var arī neapdraudēt līguma spēkā esamību un izpildāmību kopumā. Tādēļ ir būtiski uzsvērt, ka Sankciju likuma 13.5 panta otrajā daļā ietvertā atruna nav universāls līdzeklis, ko piemērot visiem līgumiem visos gadījumos. T.i., Sankciju likuma 13.5 pantā otrās daļas atruna attiecas uz tiem gadījumiem un tām saistībām, kuras ietekmē Sankciju likumā noteikto pienākumu izpilde. Tādējādi nebūtu pamata atbrīvot personu no atbildības, kura nav pildījusi tiesīgi noslēgtu līgumu, kura izpildi sankciju noteikšana netraucē.
Vienlaikus ir jāuzsver, ka civiltiesisku attiecību izbeigšana ar sankciju subjektu, nenozīmē, ka tam nevar būt nekādi izpildāmi prasījumi pret citām personām. Tādi var būt radušies līguma darbības laikā vai būt saistīti ar atkāpšanos no līguma (piemēram, par līguma izpildei nodoto lietu atdošanu, samaksu par veiktajiem darbiem). Saskaņā ar Civillikuma 2391. pantu nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu. Savukārt, kas no tā cietis zaudējumu, tas var prasīt, lai atdod viņam to, ar ko un par cik otrs iedzīvojies.
Sankciju subjekta prasījumi var pastāvēt uz likuma pamata vai citu attiecību ietvaros. Ar sankciju noteikšanu sankciju subjekts nezaudē nedz tiesībspēju, nedz rīcībspēju. Piemēram, tas var būt mantinieks, tam ir prasījumi par neatļautu darbību (Civillikuma 1635. pants). Sankciju noteikšana neatbrīvo sankciju subjektu no savām saistībām pret citiem tiesību subjektiem.
Ievērojot minēto, vēršam uzmanību, ka Ministru kabineta 2019. gada 9. jūlija noteikumu Nr. 327 “Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība” 12. punkts paredz: “Ja personai ir pienākums nodot sankciju subjektam, pret kuru noteikti atbilstoši finanšu ierobežojumi, finanšu līdzekļus vai finanšu instrumentus, lai izpildītu līgumsaistības, kas radušās pirms sankciju noteikšanas, vai izpildītu tiesas lēmumu, persona to, iepriekš saskaņojot ar FKTK, var darīt tikai tad, ja finanšu līdzekļus vai finanšu instrumentus paredzēts nodot glabāšanai FKTK uzraudzībā esošam finanšu un kapitāla tirgus dalībniekam, lai nodrošinātu, ka finanšu un kapitāla tirgus dalībnieks attiecībā uz šiem finanšu līdzekļiem vai finanšu instrumentiem veic noteikto finanšu ierobežojumu izpildi.” Tādējādi, attiecībā uz finanšu jomu normatīvie akti paredz regulējumu, kā nodrošināt saistību izpildi. Citādu prasījumu gadījumā ir nepieciešams vērtēt, vai saistības izpildījums būtu saistīts ar sankcijās noteiktajiem ierobežojumiem un nepieciešamības gadījumā konsultēties ar kompetentajām institūcijām konkrētajā sankciju jomā, lai nonāktu pie atbilstoša risinājuma konkrētam gadījumam.
Attiecībā uz zaudējumu atlīdzību jānorāda, ka saskaņā ar Civillikuma 1770. pantu ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Pantā nav ietverti nekādi zaudējumu izcelsmes ierobežojumi. Taču jāņem vērā, ka zaudējumu piedziņai pastāv citādi un lielu piepūli prasoši priekšnoteikumi. Proti, ir jāpierāda prettiesiska rīcība, zaudējumu esamība, to apmērs un cēloniskais sakars ar prettiesisku rīcību. Minētais izriet no tā, ka saskaņā ar Civillikuma 1775. pantu jāatlīdzina ir tikai tādi zaudējumi, kas nav nejauši. Savukārt zaudējumu izcelsme pēc cēloniskā sakara ir identificēta Civillikuma 1773. pantā. Minētais pants paredz, ka zaudējums var būt:
- tiešs - kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas;
- netiešs - kad tas cēlies, sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām;
- nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.
Netiešs zaudējums, kaut arī tas nav minēts tā definīcijā, arī ir saistīts ar prettiesisku darbību vai bezdarbību, bet nav tās nepieciešamās sekas. Dažās situācijās zaudējumi var nerasties, bet, ja nu tomēr, apstākļiem vai attiecībām sagadoties, zaudējumi rodas, tad tiesību pārkāpējam tomēr var pārmest: ja nebūtu pārkāpuma, tad nekāda apstākļu sakritība neizsauktu šos par netiešiem sauktos zaudējumus. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Civillikumu atlīdzināmi ir tikai tieši vai netieši zaudējumi, secināms, ka zaudējumu atlīdzināšanas pienākums var iestāties tikai, ja tas ir saistīts ar prettiesisku darbību vai bezdarbību. Zaudējumi, kuri radušies tiesiskas darbības rezultātā, nav jāatlīdzina. Protams, minētajam pastāv zināmi izņēmumi, proti, gadījumos, kuros likums nosaka pienākumu atlīdzināt personai nodarītos zaudējumus, kaut arī pati darbība nav prettiesiska. Kā piemēru var minēt:
- Civillikuma 2108. panta otrā daļa, kas paredz, ka piegādes līgumā pasūtītājs var pārgrozījušos apstākļu dēļ atteikties no līguma, bet viņam tādā gadījumā jāatlīdzina piegādātājam visi zaudējumi;
- Civillikuma 2174. pantā noteiktais, ka nekustamā īpašuma atsavināšanās gadījumā, ja ieguvējs uzteic nomas vai īres līgumu, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, iznomātājam vai izīrētājam jāatlīdzina nomniekam vai īrniekam visi zaudējumi, kādi viņam nodarīti ar līguma priekšlaicīgu izbeigšanu.
Tomēr jāuzsver, ka šādi gadījumi attiecas uz pašu konkrēto tiesisko attiecību īstenošanu un tām paredzētajiem noteikumiem, nevis tiesību un pienākumu realizāciju, ko nosaka Sankciju likums, kurā nav ietverti gadījumi, kuros rastos zaudējumu atlīdzināšanas pienākums par tiesisku rīcību.
Ievērojot minēto, tiesiska rīcība (pielīgta, vai no līguma rakstura vai likuma izrietoša) nerada atlīdzināmus zaudējumus (ja vien likums vai pušu vienošanās to neparedz). Tādējādi ir būtiski, ka rīcība attiecībā uz tādu tiesību subjektu, kuram pirms darījuma noslēgšanas vai darījuma laikā ir tikušas piemērotas starptautiskās vai nacionālās sankcijas, ir pamatota ar tiesībām un pienākumiem, kurus tiesību subjektam nosaka Sankciju likums.
32. Vai, uzņēmumam esot civiltiesiskās attiecībās ar juridisko personu, kurai piemērotas sankcijas, ir tiesības atkāpties no līguma bez civiltiesiskām sekām līguma ietvarā? Vai sankciju piemērošana ir uzskatāma par “force majeure” apstākļiem?
Papildu atbildēm par tiesībām vienpusēji atkāpties no līguma un zaudējumu atlīdzības pienākumu atkārtoti norādāms, ka ne katru līgumu vai civiltiesisku attiecību ietekmē sankciju noteikšana. Līdz ar to sankciju noteikšana pati par sevi nevar būt apstāklis, kas pamato jebkādu civiltiesisku saistību nepildīšanu attiecībā uz sankciju subjektu. Savukārt gadījumos, kuros sankcijas ietekmē konkrētas civiltiesiskās attiecības, ir jāsaprot, vai sankcijas tikai novilcina to izpildi (līdz sankciju atcelšanai), tās ir jāizpilda citādi (jau minētais par maksājumu veikšanu, saskaņojot ar uzraugošo iestādi, norēķinu kontā, kuram tiek nodrošināta noteikto ierobežojumu izpilde) vai sankciju noteikšana ir padarījusi saistības neizpildāmas vai padarīs neiespējamu to turpmāku izpildi. Izdarot secinājumus par sankciju ietekmi uz konkrētām saistībām, tiesību piemērotājam ir jāpieņem lēmums par atbilstošu rīcību vai jāvienojas ar pašu sankciju subjektu par attiecību grozīšanu vai izbeigšanu.
Attiecībā uz “force majeure” vai nepārvaramas varas jēdzienu jānorāda, ka Civillikumā konkrētā jēdziena saturs nav definēts, līdz ar to viennozīmīga atbilde par to, vai sankciju piemērošana ir uzskatāma par nepārvaramas varas apstākļiem, nav sniedzama. Kā atvērta juridiskā jēdziena nepārvaramas varas piemērošanā ļoti būtiska nozīme ir pašiem tiesību piemērotājiem, kuriem ir jākonkretizē tā saturs. Proti, nav iespējams izveidot pilnīgu sarakstu, kādi apstākļi var būt nepārvarama vara […] Svarīga ir konkrētā situācija, līguma saistības raksturs, vieta, līguma noslēgšanas brīdī sapratīgi paredzamais. Juridiskajā literatūrā pausts, ka pat plūdi, vētras, apledojumi un streiki noteiktos apstākļos var tikt uzskatīti par paredzamiem […]. Tāpat arī, analizējot nepārvaramas varas saturu, ir izteikts viedoklis, ka tā ir notikums, kas ietver šādas pazīmes:
- no kura nav iespējams izvairīties un kura sekas nav iespējams pārvarēt;
- ko saprātīga persona līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt;
- kas nav noticis puses vai tās kontrolē esošas personas rīcības dēļ;
- kas saistību izpildi ne tikai apgrūtina, bet padara par neiespējamu.
Arī valsts varas vai pārvaldes institūciju darbība var radīt nepārvaramas varas apstākļus.
Ievērojot visu minēto, jāsecina, ka atkarībā no lietas apstākļiem sankciju noteikšana var gan būt, gan nebūt uzskatāma par nepārvaramas varas apstākli civiltiesisko attiecību īstenošanā. Piemēram, noteiktu preču aprites ierobežojumi, var padarīt neiespējamu šo preču piegādi, bet tas automātiski nenozīmē, ka šādi ierobežojumi nebija saprātīgi paredzami. Tāpat kā ieceļošanas ierobežojumi var padarīt neiespējamu saistību izpildi, kas prasa personas klātbūtni konkrētajā valstī (piemēram, pilnvarojuma izpildi), bet to esamība vēl nenozīmē, ka persona sapratīgi nevarēja paredzēt šādu ierobežojumu noteikšanu, jo tās var būt personas pašas darbības skaidra tiesiskā regulējuma apstākļos, kas ir novedušas pie ierobežojumu noteikšanas.
Nepārvaramas varas konstatēšanas gadījumos likums parasti paredz atrunas attiecībā uz personas atbildību. Piemēram, nejauši zaudējumi (kuros ietilpst tādi, kas radušies nepārvaramas varas dēļ) saskaņā ar Civillikuma 1774. pantu nav jāatlīdzina. Tāpat arī Civillikuma 1657. pants paredz, ka tiesa var atbrīvot parādnieku no nokavējuma sekām, ja izpildīšana nav notikusi nepārvaramas varas dēļ.
Ir jāuzsver, ka uz sankciju noteikšanu kā nepārvaramas varas apstākli var atsaukties ne tikai attiecībā uz sankcionēto subjektu, bet arī pats sankcionētais subjekts, kuram sankciju noteikšana var būt radījusi tādu stāvokli, ka tam nav iespējams izpildīt savas saistības pret citiem tiesību subjektiem.
Apkopojot visu minēto, jāuzsver, ka sankciju noteikšana nenoliedzami rada izaicinājumu civiltiesisku attiecību īstenošanā. Vispārējais regulējums paredz rīcības modeļus dažādās situācijās. Tomēr ņemot vērā plašo civiltiesisko attiecību loku, bieži sankciju noteikšana kādam tiesību subjektam radīs sarežģītus jautājumus attiecībā uz saistību un sankciju savstarpējo mijiedarbību un tiesiskas rīcības variantiem šādos apstākļos. Īpaši svarīga ir tiesību piemērotāju rūpīga pieeja, izvērtējot katra gadījuma apstākļus un tiesiskos apsvērumus, lai pareizi piemērotu tiesību normas un nonāktu pie atbilstoša risinājuma.
33. Vai valsts nodrošinās ES un EEZ sadarbības partneru pārbaudei visas nepieciešamās informācijas iegūšanas iespēju, vēlams vienā vietā, piemēram, caur Uzņēmumu reģistru?
Ārlietu ministrijas mājaslapas sadaļā “Sankcijas” ir iespējams iepazīties ar plašāku informāciju par sankciju veidiem, sankciju režīmiem, kā arī atrast norādes uz sankciju izdevēju datubāzēm un citiem informatīviem materiāliem.
34. Sankciju likuma 11.1 panta pirmā daļa paredz, ka publiskā iepirkuma veicējam ir pienākums pārbaudīt, vai attiecībā uz pretendentu nav noteiktas “būtiskas finanšu un kapitāla tirgus intereses ietekmējošas ES vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsts noteiktās sankcijas.” NATO dalībvalstu (ne ES) starpā bez ASV ir arī Turcija, Kanāda u.c. valstis. Kā uzņēmējam būtu jāpārbauda šādu sankciju neesamība šajās valstīs, izņemot ASV?
Šobrīd Latvijā saistošas ir tikai ASV OFAC sankcijas saskaņā ar FKTK atzinumu par to, ka tās ir būtiskas finanšu un kapitāla tirgus intereses ietekmējošas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts sankcijas. Citu NATO dalībvalstu sankcijas Latvijā netiek piemērotas un nav saistošas.
35. Kādā veidā un kas jādokumentē, lai pierādītu, ka tika veikts sankciju skrīnings (screening), slēdzot darījumu?
Sankciju likuma 13.1 pants nosaka FKTK, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Zvērinātu notāru padomes, Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un Latvijas Bankas uzraudzībā esošām personām pienākumu veikt sankciju riska novērtējumu un izveidot IKS. Minētajām personām kā ievērojot Sankciju likumā, tā NILLTPFNL noteikto ir pienākums dokumentēt darbības atbilstoši tām noteiktajam kā ārējam, tā iekšējam regulējumam. Citām personām normatīvie akti nenosaka konkrētus veidus kādā dokumentēt veiktās darbības, vienlaikus saskaņā ar Sankciju likuma 2. panta pirmo daļu ikvienai personai ir pienākums ievērot un izpildīt starptautiskās un nacionālās sankcijas. Ievērojot minēto, 13.1 pantā neminētās personas var brīvi izvēlēties, kā dokumentēt patieso labuma guvēju noskaidrošanu un pārbaudi sankciju sarakstos, vienlaikus pastāvot iespējai izmantot labās prakses piemērus no minēto institūciju vadlīnijām.
