Izstādes atklāšana 28.01.2004.
Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas
3.stāva zālē 15.00
Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa izstādes atklāšanā
1940. gadā nepilnos divos vasaras mēnešos radikāli mainījās Latvijas starptautiski tiesiskais statuss: valsts tika okupēta, anektēta un iekļauta PSRS, līdz ar to valstiskā neatkarība de facto tika iznīcināta. Tomēr kā starptautisko tiesību subjekts Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt.
Okupācijas vara likvidēja visas valsts un sabiedriskās struktūras, bet tai neizdevās pilnībā iznīcināt Latvijas ārlietu resoru. Diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības brīvās pasaules valstīs 50 gadus pārstāvēja Latvijas Republiku de iure.
Savā darbībā tās balstījās gan uz juridiska, gan materiāla pamata:
- Ministru kabineta 1940.gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras. Tās piešķīra tiesības sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam aizstāvēt Latvijas intereses, vadīt pārstāvniecību darbu ārvalstīs un rīkoties ar to līdzekļiem un mantu;
- ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Velsa 1940. gada 23. jūlija paziņojums, kas kara un pēckara gados noteica ASV politiku Baltijas reģionā: šo valstu okupācija un iekļaušana PSRS nekad netika atzīta ne de facto, ne de iure. Tādēļ pēc K.Zariņa nāves 1963.gadā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadību pārņēma Latvijas sūtniecības vadītāji Vašingtonā;
- Latvijas zelts ārvalstu bankās kā svarīgs valsts tālākpastāvēšanas garants, jo PSRS tīkojumiem "šīs vīnogas bija par skābām". Savukārt ASV valdība atļāva Federālajai bankai daļu no noguldījumiem pārvērst drošās parādzīmēs, kuru augļus atvēlēja Latvijas pārstāvniecību uzturēšanai ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē.
Atkarībā no tā, kāda bija tās vai citas valsts nostāja jautājumā par Latvijas okupāciju de facto, Latvijas diplomāti darbojās vai nu pilnā oficiālā vai personiskā diplomātiskajā statusā. Arī goda konsulu statuss bija ierobežots – vairumā valstu (izņemot ASV un Austrāliju) tos varēja iecelt par vietas izpildītājiem.
Pēc kara, it sevišķi 60. - 70. gados, pasaules politiskajā arēnā ienāca jauns faktors – sabiedriskās jeb nevalstiskās organizācijas. Arī latviešu trimdas apvienības stājās līdzās savām diplomātiskajām pārstāvniecībām Latvijas valstiskuma sardzē un cīnījās par okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu, izmantojot visas legālās iespējas – sadarbību ar valstu valdībām, parlamentiem, starptautiskām organizācijām.
No 1946.gada maija līdz 1990.gada aprīlim tika sasauktas 17 Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju sanāksmes un apspriedes, kurās izstrādāja darbības stratēģiju, lai nodrošinātu valsts neatkarības de iure saglabāšanu. Pēc 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un valdības izveidošanas tika apspriesta sadarbība ar Ārlietu ministriju. Neatkarīgās Latvijas ārlietu dienesta darbinieku 1991.gada 14.-15.aprīlī Vašingtonā notikušās apspriedes protokolā ierakstīts: "Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieki ārzemēs ir pakļauti sūtniecības Vašingtonā vadītājam, kas visi izteica gatavību sadarboties ar Latvijas Republikas Ārlietu ministriju".
Izšķiroša bija trimdas diplomātu nostāja valstiskuma jautājumā Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā no 1989. –1991.gadam. Diplomāti aizstāvēja viedokli, ka jāatjauno de iure pastāvošā valsts ar 1922.gada Satversmi. Tas bija būtisks ieguldījums valstiskuma saglabāšanā un noteica Latvijas statusu nākotnē.
Līdz valsts neatkarības atgūšanai par Latvijas Republikas likumīgās valdības pārstāvjiem no starptautiski tiesiskā viedokļa tika atzīti diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki Rietumvalstīs un dienesta vadītājs, sūtniecības Vašingtonā pilnvarotais lietvedis Anatols Dinbergs.
".. mēs nosargājām Latvijas valstiskumu.. " – tā 1991. gadā Latvijas diplomāti novērtēja trimdā paveikto.
Diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāji
KĀRLIS ZARIŅŠ (1879 – 1963)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs ar ārkārtējām pilnvarām no 1940.g. jūnija – 1963.g. aprīlim, vienlaikus arī ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā
No 1919. g. janvāra Latvijas delegācijas atašejs Parīzes miera konferencē. 1919. g. aprīlī – septembrī pagaidu pilnvarotais lietvedis Zviedrijā. No 1919. g. oktobra rezidējošais ministrs, no 1921. g. februāra sūtnis Somijā, no 1923. g. aprīļa – arī Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Helsinkos. 1925.-1930. g. sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā. 1930.-1933. g. sūtnis Igaunijā. No 1931. g. decembra līdz 1933. g. martam ārlietu ministrs. No 1933. g. jūlija sūtnis Lielbritānijā un ģenerālkonsuls Britu kopvalstī.
Ar Ministru kabineta 1940. g. 17.maija lēmumu piešķirtas ārkārtējās pilnvaras vadīt Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un aizstāvēt Latvijas intereses, pastāvot sevišķiem apstākļiem.
Nav atzinis padomju okupācijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem (1940.g. jūlijā atcelts no amata disciplināru pārkāpumu dēļ, atņemtas pilsoņa tiesības, konfiscējot īpašumus, izsludināts ārpus likuma kā valsts nodevējs).
1940. g. 23. jūlijā iesniedzis notu Lielbritānijas ārlietu ministram lordam Halifaksam, protestējot pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS.
Līdz mūža beigām vadījis sūtniecību Londonā un Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Iecēlis pilnvarotos lietvežus – Latvijas sūtniecības vadītājus ASV, diplomātisko pārstāvi Spānijā, diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvjus vairākās valstīs un starptautiskajās organizācijās Ženēvā, delegātu Vācijā. Iecēlis vairāk kā 20 goda konsulu v.i. Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs, karjeras konsulu Kanādā.
ARNOLDS SPEKKE (1887 – 1972)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs no 1963. g. maija – 1970. g. oktobrim, vienlaikus arī pilnvarotais lietvedis, sūtniecības Vašingtonā vadītājs un ģenerālkonsuls ASV
No 1933. g. oktobra sūtnis Itālijā, Grieķijā, Bulgārijā un Albānijā (līdz 1939. g.) ar sēdekli Romā.
Protestējis pret Latvijas okupāciju un gaidāmo inkorporāciju PSRS, iesniedzot 1940. g. 27. jūlijā notu Itālijas valdībai. 1940. g. 9. augustā atbrīvots no amata pēc paša lūguma. 11. augustā Latvijas sūtniecība Romā darbību beidza.
Strādājis par skolotāju, bibliotekāru, tulku u.c. darbos Milānā un Romā. Bijis Latvijas bēgļu komitejas Itālijā priekšsēdētāja vietnieks (1945 - 1950), darbojies Latviešu komitejā Romā. 1951. g. piedalījies Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centra dibināšanā Londonā.
No 1954. g. aprīļa pilnvarotais lietvedis, Latvijas sūtniecības Vašingtonā vadītājs, no 1954. g. jūnija – arī ģenerālkonsuls ASV. No 1963. g. maija līdz 1970.gada oktobrim Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs.
ANATOLS DINBERGS (1911 – 1993)
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs no 1971. g. septembra – 1991. g. augustam, vienlaikus pilnvarotais lietvedis, sūtniecības Vašingtonā vadītājs un ģenerālkonsuls ASV
No 1932. g. septembra praktikants ĀM. 1933. - 1934. g. ārštata III šķ. darbvedis goda konsulātā Lodzā. 1934. - 1935. g. III šķ. korespondents ĀM Rietumu nodaļā un Juridiskajā nodaļā. No 1937. g. jūnija sekretāra palīgs konsulātā Ņujorkā, no septembra – atašejs.
Nav atzinis padomju okupācijas laika Latvijas valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nav pakļāvies to lēmumiem. Ar sūtņa Vašingtonā A.Bīlmaņa lēmumu 1940. g. septembrī iecelts par vicekonsulu, konsulāta Ņujorkā vadītāja p.v.i. 1941. g. janvārī pārcelts par atašeju sūtniecībā Vašingtonā (konsulāts tika likvidēts). No 1949. g. jūnija – 1. sekretārs, no 1954. g. novembra – sūtniecības padomnieks. Bijis pagaidu pilnvarotais lietvedis (1948. g. jūlijs – 1949. g. jūnijs; 1953. g. augusts – 1954. g. maijs). No 1970. g. oktobra – pilnvarotais lietvedis, sūtniecības vadītājs. No 1971. g. marta arī ģenerālkonsuls ASV.
No 1971. g. septembra vadījis Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Sasaucis diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku apspriedes, 1991. g. aprīlī – Neatkarīgās Latvijas ārlietu dienesta darbinieku apspriedi. Iecēlis goda konsulus ASV, Austrālijā un Francijā, pārstāvniecības vadītāju Londonā, Latvijas interešu pārstāvi Vācijā.
Pēc valsts neatkarības atgūšanas un starptautiskās atzīšanas – vēstnieks ASV (1991. g. septembris – 1992. g. decembris), pastāvīgais pārstāvis ANO (1991. g. septembris – decembris). No 1992. g. decembra līdz mūža beigām padomnieks vēstniecībā ASV.