 |
 |
| Dzimis 1879. gada 23. augustā, Veļķu pagastā | Miris 1942. gada 9. februārī, Kirovas apgabala Vjatkas nometnē |
Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, 1898. gadā – Valkas skolotāju semināru.
1898.–1904. gadā bijis skolotājs; 1910. gadā pabeidzis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Papildinājis zināšanas Parīzē un Heidelbergā.
1915.–1919. gadā bijis Viskrievijas Zemstu savienības pilnvarnieks karagūstekņu un bēgļu lietās. 1919. gada pavasarī atgriezies Latvijā.
Dienests Latvijas Ārlietu ministrijā
No 1919. gada augusta – Ārlietu ministrijas Konsulārās nodaļas vadītājs, no septembra – Juridiskā departamenta direktora v.i. un juriskonsults;
no 1920. gada jūlija ārlietu ministra biedrs; no 1923. gada aprīļa līdz 1933. gada jūlijam – Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs; no 1925. gada decembra līdz 1926. gada maijam – arī Ārlietu ministrijas pārvaldnieks; no 1925. gada līdz 1940. gadam – sūtnis pie Svētā Krēsla ar rezidenci Rīgā. 1933. gada jūlijā atskaitīts Ārlietu ministrijas pārziņā.
Padomju okupācijas laikā 1940. gada septembrī atbrīvots no darba Ārlietu ministrijā.
No 1921. gada līdztekus darbam Ārlietu ministrijā – Latvijas Universitātes mācībspēks starptautiskajās publiskajās tiesībās un civiltiesībās. Vairāku darbu autors starptautiskajās publiskajās tiesībās.
1924. gada maijā iecelts par Valsts prezidenta pilnvaroto Heraldiskajā komitejā. No 1939. gada septembra līdz 1940. gada jūnijam – Tieslietu ministrijas Juristu komitejas kara un neitralitātes tiesību jautājumos loceklis.
H. Albats bija ne tikai ilggadējs Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, bet arī ievērojamākais Latvijas jurists – starptautisko tiesību speciālists. Viņa vadībā sastādītais un rediģētais, 1928. un 1938. gadā Ārlietu ministrijas izdotais dokumentu krājums divos sējumos Recueil des principaux Traités conclus par la Lettonie avec le Pays Étrangers joprojām ir svarīgs Latvijas vēstures avots ar izcilu izziņas vērtību.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Somijas, Ungārijas, Zviedrijas un Vatikāna ordeņiem.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 22. l.
Represijas
Apcietināts 1941. gada 14. jūnijā, aizvests uz Vjatkas nometni Kirovas apgabalā.
Kirovas apgabaltiesas pastāvīgās sesijas Krimināllietu tiesas kolēģija PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Vjatkas labošanas darbu nometnē 1941. gada 28. septembrī H. Albatu atzina par vainīgu, jo “...kā buržuāziskās Latvijas valdības pārstāvis piedalījies starptautisku līgumu slēgšanā, to skaitā – Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līguma 1932. gadā, līguma par diplomātisko attiecību atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, virknē tirdzniecības, transporta līgumu, arī starp buržuāzisko Latviju un PSRS. Piedalījies Tautu savienības kongresā 1922. un 1930. gadā, starptautisko tiesību konferencē Hāgā 1930. gadā utt. [..] Ieņemot atbildīgus amatus Ārlietu ministrijā, balstīja fašistisko iekārtu Latvijā, tādejādi cīnoties pret revolucionāro kustību”.
Apsūdzēts pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 5813. panta, piespriežot 10 gadus ieslodzījuma labošanas darbu nometnē un tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem.
Hermanis Albats miris 1942. gada 9. februārī Vjatkas nometnes stacionārā.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 1. apr., 38908. l.