ANO Cilvēktiesību komiteja (Komiteja) ir pieņēmusi viedokli lietā Baranovs pret Latviju, secinot, ka pašvaldības deputāta mandāta anulēšana nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ nav pretrunā personas tiesībām uz brīvām vēlēšanām, kas garantētas ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 25.pantā, ja to skata kopsakarā ar Pakta 2.pantu (vispārējs diskriminācijas aizliegums) un 26.pantu (diskriminācijas aizliegums). Savukārt iesniedzēja sūdzību par viņa Pakta 14.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu) garantētajām tiesībām Komiteja noraidījusi, secinot, ka tā ir acīmredzami nepamatota.
Savā 2017.gada 6.septembra sūdzībā Komitejai iesniedzējs apgalvoja, ka nacionālo iestāžu rīcība, kuras rezultātā viņam nepietiekamu valsts valodas zināšanu dēļ tika anulēts Balvu pašvaldības deputāta mandāts, esot bijusi pretrunā viņa tiesībām uz brīvām vēlēšanām un diskriminācijas aizlieguma principam, bet tiesvedība, kuras ietvaros vērtētas iesniedzēja valsts valodas prasmes un atbilstība Pašvaldības domes deputāta statusa likuma (tobrīd – likums “Par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes un pagasta padomes deputāta statusu”) prasībām pašvaldības domes deputāta amata pienākumu pildīšanai, esot bijusi netaisnīga.
Par pieņemamību izskatīšanai pēc būtības
Atbilstoši Komitejas reglamenta 97.punktam Komiteja vispirms vērtēja iesniedzēja sūdzību pieņemamību izskatīšanai, tas ir, sūdzību atbilstību Pakta Papildprotokola 5.panta otrajai daļai. Sākumā Komiteja secināja, ka iesniedzēja sūdzības paralēli netiek izskatītas citā starptautiskā sūdzību izskatīšanas mehānismā un iesniedzējs ir izsmēlis visus viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Savukārt, atbildot uz valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēju nevar uzskatīt par iespējama Pakta 25.panta pārkāpuma upuri, jo nekas iesniedzējam nav liedzis ņemt dalību pašvaldības domes vēlēšanās un tikt ievēlētam, atsaucoties uz tās Vispārējo komentāru Nr.25, Komiteja norādīja, ka Pakta 25.pantā garantētās tiesības uz brīvām vēlēšanām ir attiecināmas uz visu deputāta pilnvaru termiņu, tostarp arī uz procedūru, atbilstoši kurai deputāta mandāts tiek anulēts. Ņemot vērā iesniedzēja sūdzības par iespējami nepamatotu mandāta anulēšanu, Komiteja valdības argumentus šajā daļā noraidīja un nolēma iesniedzēja sūdzības par iespējamu Pakta 25.panta kopsakarā ar Pakta 2. un 26.pantu pārkāpumu izskatīt pēc būtības.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par iespējamu Pakta 14.panta pārkāpumu, Komiteja ņēma vērā, ka šai sūdzībai ir divi aspekti: pirmkārt, iesniedzējs uzskatīja, ka viņa tiesību pārkāpumu radījis fakts, ka lietu par viņa mandāta anulēšanu nacionālā līmenī izskatīja tiesa, kurai nebija jurisdikcijas to skatīt; un, otrkārt, ka Satversmes tiesa esot nepamatoti noraidījusi viņa konstitucionālo sūdzību par Pašvaldības domes deputāta statusa likuma 4.panta neatbilstību Satversmes 91. un 101.pantam. Attiecībā uz pirmo aspektu Komiteja atzīmēja, ka, lai arī Latgales rajona tiesa, kurā lieta nonāca sākotnēji, nebija kompetenta izskatīt jautājumu par iesniedzēja mandāta anulēšanu, tiesa pati šo problēmu laikus pamanīja. Rezultātā lieta nonāca kompetentajā tiesā – Balvu rajona tiesā. Turklāt lietu izskatīja vairākos līmeņos, un iesniedzējam bija iespējams īstenot savas procesuālās tiesības. Līdz ar to, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, Komiteja šajā daļā secināja, ka lietas fakti nenorāda uz iesniedzēja tiesību pārkāpumu, un atzina, ka sūdzība šajā daļā ir nepamatota. Tāpat Komiteja noraidīja iesniedzēja sūdzību par iespējamu Pakta 14.panta pārkāpumu tās otrajā aspektā, tas ir, attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām Satversmes tiesā, secinot, ka Satversmes tiesas lēmumos ietvertā argumentācija, atsakoties izskatīt iesniedzēja sūdzības pēc būtības, bija pietiekama un neradīja šaubas, ka tā varētu būt acīmredzami nepamatota, kļūdaina vai prettiesiska. Komiteja uzsvēra, ka iesniedzēja apgalvojumi norādīja, ka viņu neapmierina tiesvedības rezultāts nevis process kā tāds.
Par iesniedzēja sūdzību būtību
Ņemot vērā, ka iesniedzēja sūdzības par iespējamu Pakta 14.panta pārkāpumu tika noraidītas, Komiteja pēc būtības vērtēja tikai iesniedzēja sūdzības par iespējamu Pakta 25.panta kopsakarā ar Pakta 2. un 26.pantu pārkāpumu. Vispirms Komiteja atgādināja, ka jebkuram tiesību uz brīvām vēlēšanām ierobežojumam jābūt objektīvi pamatotam. Proti, personu pasīvās vēlēšanu tiesības nedrīkst ierobežot, pamatojoties uz diskriminējošiem kritērijiem, piemēram, izglītības līmeni, personas izcelsmi, dzīvesvietu vai politiskajiem/reliģiskajiem uzskatiem un piederību. Savukārt ievēlētas amatpersonas mandātu anulēt drīkst tikai tādā gadījumā, ja tam ir normatīvajā regulējumā paredzēts iemesls, kas pamatots ar objektīviem kritērijiem, piemērojot taisnīgu procedūru.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Komiteja secināja, ka lēmums, uz kura pamata iesniedzējam anulēja mandātu, bija balstīts likumā un vērsts uz leģitīmā mērķa – valsts institūciju normālas darbības nodrošināšana – sasniegšanu. Komiteja uzsvēra, ka Pakta 25.pantā garantētās tiesības nav absolūtas un valstīm ir tiesības tās ierobežot, ja šie ierobežojumi ir objektīvi nepieciešami un attaisnojami. Atzīstot, ka katrai valstij ir pamatota (leģitīma) interese nodrošināt tās institucionālās sistēmas normālu funkcionēšanu, Komiteja secināja, ka prasība pašvaldību deputātiem adekvātā līmenī zināt un lietot valsts valodu ir pamatota un vērsta uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. Savukārt, vērtējot iesniedzēja argumentu par to, ka prasība zināt un lietot latviešu valodu ir nepamatoti attiecināma tikai uz ievēlētiem deputātiem, nevis kandidātiem, un tādēļ rada nesamērīgu tiesību ierobežojumu, Komiteja piekrita, ka situācija, kurā valsts varētu ikvienai ievēlētai amatpersonai jebkurā brīdī atņemt mandātu, padarītu tiesības uz brīvām vēlēšanām iluzoras. Taču vienlaikus Komiteja norādīja, ka iesniedzējs nebija argumentējis, ka viņam nebūtu zināmas Pašvaldības domes deputāta statusa likuma 4.pantā ietvertās prasības vai paredzamas šīs normas neievērošanas sekas. Turklāt Komiteja atzīmēja, ka Valsts valodas centrs (VVC) iesniedzējam deva laiku 6 mēnešus, bet Balvu pašvaldības dome – materiālo atbalstu valsts valodas prasmju uzlabošanai. Tomēr iesniedzējs šīs iespējas neizmantoja ne tikai pēc ievēlēšanas 2013. un 2017.gadā, bet jau ievērojamu laiku pirms tam, ņemot vērā, ka viņš pirmoreiz domes deputāta amatā bija ievēlēts 2005.gadā.
Noslēgumā Komiteja pievērsās šīs lietas salīdzinājumam ar Komitejas iepriekš izdarītajiem secinājumiem lietā Ignatāne pret Latviju un iesniedzēja apgalvojumam, ka prasība pašvaldības deputātam, kuram latviešu valoda nav dzimtā valoda, zināt un lietot latviešu valodu līmenī, lai izpildītu amata pienākumus, ir diskriminējoša. Komiteja norādīja, ka šī lieta un lieta Ignatāne pret Latviju nav pēc būtības salīdzināmas, jo iesniedzēja sūdzības ievērojami atšķiras no tām, kuras izvirzīja iesniedzēja lietā Ignatāne pret Latviju. Komiteja secināja, ka iesniedzējs nevienā brīdī nav apstrīdējis, ka viņš latviešu valodu darbā nelieto tādā līmenī, kā pieprasa normatīvais regulējums, vai viņa mēģinājumi uzlabot latviešu valodas zināšanas ir bijuši nesekmīgi. Uzsverot, ka prasības zināt un lietot latviešu valodu noteiktā līmenī ir attiecināmas uz visiem pašvaldību deputātiem neatkarīgi no viņu izcelsmes un to, ka iesniedzējam bija ne tikai iespēja vairākkārt kandidēt pašvaldības vēlēšanās un pildīt deputāta amatu, kā arī to, ka viņam bija dots laiks valsts valodas zināšanu uzlabošanai, Komiteja secināja, ka izskatāmajā lietā nav noticis iesniedzēja Pakta 25.pantā kopsakarā ar Pakta 2. pantu un 26.pantu garantēto tiesību pārkāpums.
Pilns 2021.gada 18.decembra Komitejas viedokļa teksts angļu valodā ir pieejams Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās tiešsaistes vietnē. Komitejas viedoklim ir pievienots viena Komitejas locekļa Furuya Shuichi atsevišķais nepiekrītošais viedoklis.
Fakti lietā Baranovs pret Latviju
2005. un 2009.gadā iesniedzēju ievēlēja par Balvu pilsētas/novada domes deputātu.
2013.gadā VVC saņemti divi iesniegumi, aicinot VVC pārbaudīt iesniedzēja valsts valodas zināšanas, pamatojoties uz kuriem, VVC uzsāka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Lietas ietvaros VVC amatpersonas piedalījās Balvu novada domes sēdēs, lai veiktu iesniedzēja valsts valodas lietojuma pārbaudi; aicināja iesniedzēju uz intervijām; vērsās pie Balvu pilsētas domes priekšsēdētāja un iesniedzēja, aicinot pēdējo ierasties uz intervijām, pārbaudēm. Procesa ietvaros VVC amatpersonas secināja, ka, lai arī iesniedzējs piedalījās domes un Tautsaimniecības un vides komitejas sēdēs un balsoja, par izskatāmajiem jautājumiem savas domas viņš neizteica un debatēs nepiedalījās. Turklāt pēc atkārtotiem aicinājumiem uz sarunu ar VVC amatpersonām iesniedzējs atteicās, apgalvoja, ka nesaprot, par ko viņam tiek uzdoti jautājumi, un norādīja uz aizņemtību, kādēļ viņš nevarot ierasties uz sarunu ar VVC amatpersonām un valodas prasmju pārbaudi.
2013.gadā iesniedzējs atkārtoti ievēlēts par Balvu novada domes deputātu. Atbilstoši Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma prasībām iesniegt pašnovērtējumu par latviešu valodas prasmi, iesniedzējs norādīja, ka latviešu valodas prasmes ir sarunvalodas līmenī. Tā paša gada augustā un septembrī VVC amatpersona atkal piedalījās domes sēdēs, lai veiktu iesniedzēja valsts valodas lietojuma pārbaudi, taču iesniedzējs sēžu laikā neizteica savas domas un neiesaistījās debatēs, tādēļ nebija iespējams konstatēt viņa valsts valodas lietojuma līmeni. Tāpat iesniedzējs nepiekrita valsts valodas lietojuma pārbaudei, pametot domes sēdi īsi pirms tās beigām, tāpēc 2013.gada novembrī VVC domes priekšsēdētājam nosūtīja vēstuli, lūdzot nodrošināt VVC amatpersonu tikšanos ar iesniedzēju, lai veiktu viņa valsts valodas lietojuma pārbaudi. VVC informēja, ka gadījumā, ja iesniedzējs atteiksies no šīs pārbaudes, tiks sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Balvu novada domes priekšsēdētājs informēja VVC, ka iesniedzējs tiksies ar tā amatpersonām 2013.gada decembrī.
2013.gada decembrī pārbaudes rezultātā konstatēts, ka iesniedzējs nelieto valsts valodu amata un profesionālo pienākumu veikšanai nepieciešamajā līmenī un bieži nesaprot viņam uzdoto jautājumu būtību. Pēc pārbaudes iesniedzējs apņēmās apgūt valsts valodu nepieciešamajā pakāpē. Tā rezultātā lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā turpinājās, aicinot iesniedzēju 6 mēnešu laikā iegūt normatīvajos aktos noteikto valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu. Turklāt 2014.gada februārī Balvu novada dome informēja VVC, ka no domes budžeta ir piešķirts finansējums, lai iesniedzējs varētu apgūt valsts valodu amata un profesionālo pienākumu veikšanai nepieciešamajā pakāpē. Tomēr 2014.gada augustā VVC nosūtīja vēstuli Balvu novada domes priekšsēdētājam un iesniedzējam, norādot, ka iesniedzējs noteiktajā laikā nav ieguvis valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu un VVC amatpersona 2014.gada augustā veiks iesniedzēja valsts valodas lietojuma pārbaudi, taču VVC plānotā valsts valodas lietojuma pārbaude nenotika, jo iesniedzējam bija darba nespējas lapa. Tāpat pārbaudes nenotika arī 2014.gada oktobrī un 2015.gada janvārī, jo iesniedzējs uz tām dažādu iemeslu dēļ neieradās. Savukārt 2015.gada februārī plānotā pārbaude nenotika, jo iesniedzējs informēja, ka viņš no 2015.gada 12.februāra esot pieņemts darbā SIA “C”.
2015.gada martā VVC vērsās Balvu rajona tiesā ar prasību valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ iesniedzējam anulēt viņa deputāta pilnvaras. 2015.gada novembrī Balvu rajona tiesa apmierināja VVC prasību un anulēja iesniedzēja deputāta pilnvaras. Iesniedzējs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, bet Latgales apgabaltiesa to noraidīja. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību, taču 2016.gada 13.decembrī Augstākās tiesas Civillietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.
2017.gada janvārī iesniedzējs vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā, lūdzot vērtēt Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 4.panta (izņemot panta pirmo daļu) un Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumu Nr.733 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” 1.pielikuma satversmību un atbilstību Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 4. un 15.pantam un Pakta 2. un 25.pantam. Satversmes tiesa 2017.gada februārī atteicās ierosināt lietu nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ, bet 2017.gada maijā tādēļ, ka juridiskais pamatojums pēc būtības nebija mainījies.