Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Zirnīte pret Latviju, vienbalsīgi secinot, ka iesniedzējas sūdzība par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. Protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpumu ir nepieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tāpat Tiesa atzina, ka nav noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta un 3(d). punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpums.
Savā 2011. gada 7. novembra iesniegumā Tiesai iesniedzēja, atsaucoties uz Konvencijas 1. Protokola 1. pantu, sūdzējās, ka konfiskācijas piemērošana viņas vienīgajam īpašumam, kas atbilstoši lietas notikumu laikā spēkā esošajām Krimināllikuma normām bija obligāts papildsods par iesniedzējas izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bija nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz īpašumu. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. un 3(d). punktiem iesniedzēja sūdzējās, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot kriminālprocesu pret viņu, bija noraidījusi viņas lūgumu atkārtoti nopratināt liecinieku, kas jau bija liecinājis pirmās instances tiesā
Analizējot sūdzības par Konvencijas 1. Protokola 1. panta pieņemamību, Tiesa izvērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nebija vērsusies ar individuālo sūdzību Satversmes tiesā. Kā bija norādījusi valdība, sūdzību Satversmes tiesā var iesniegt, lai apstrīdētu konkrētas tiesību normas atbilstību Satversmei, un iesniedzējas Tiesā iesniegtās sūdzības pamatā bija Krimināllikumā noteiktais mantas konfiskācijas regulējums. Savukārt iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tiesību aizskāruma pamatā bija nevis normatīvais regulējums, bet gan esošā normatīvā regulējuma nepareiza interpretācija un piemērošana Latvijas tiesu spriedumos, ko Satversmes tiesa nevarētu vērtēt. Tiesa norādīja, ka iesniedzēja pati savā sūdzībā bija norādījusi uz vairākiem aspektiem, kas attiecināmi uz jautājumu par normatīvā regulējuma “kvalitāti”, kas savukārt ietilpst Satversmes tiesas kompetencē. Šajā sakarā Tiesa atzīmēja, ka Satversmes tiesa savā judikatūrā ir pievērsusies mantas konfiskācijai kriminālprocesā tieši tādā pašā tvērumā, kādu savā Tiesai iesniegtajā sūdzībā bija norādījusi iesniedzēja. Šo apsvērumu dēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējai bija jāvēršas ar individuālo sūdzību Satversmes tiesā, un, ja tiesvedības iznākums viņai būtu labvēlīgs, viņa varētu lūgt atjaunot kriminālprocesu, turklāt nacionālajām tiesām, izskatot kriminālprocesu no jauna, būtu saistoši Satversmes tiesas secinājumi. Šo apsvērumu dēļ Tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 1. protokola 1. punkta apgalvoto pārkāpumu, jo viņa nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 6. panta 1. un 3(d). punktu, Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, atgādināja, ka Konvencija negarantē tiesājamajiem tiesības izsaukt un tiesas sēdē nopratināt jebkuru personu kā liecinieku. Pierādījumu, tajā skaitā liecinieku liecību izvērtēšana kriminālprocesā ir nacionālo tiesu kompetencē. Savukārt gadījumos, kad tiesājamie lūdz tiesu izsaukt un nopratināt tiesas sēdē konkrētas personas, šāds lūgums ir atbilstoši jāpamato, norādot, kāpēc tieši šī liecība ir svarīga patiesības noskaidrošanai kriminālprocesā vai aizstāvības pozīcijas nostiprināšanai. Visbeidzot, Tiesai, vērtējot nacionālo tiesu rīcību no procesuālā taisnīguma viedokļa, ir jāvērtē ne tikai atsevišķas procesuālās darbības, bet arī visa tiesvedības norise kopumā.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējas sūdzības pamatā ir apelācijas tiesas atteikums atkārtoti nopratināt vienu konkrētu liecinieku. Tiesa konstatēja, ka aizstāvība nebija pilnībā izmantojusi tās rīcībā esošos līdzekļus, proti, nebija laikus iesniegusi lūgumu par liecinieka uzaicināšanu, turklāt arī nebija pietiekami skaidri norādījusi, kāpēc šī konkrētā liecinieka atkārtotā nopratināšana būtu svarīga un kā tieši tā varētu stiprināt aizstāvības pozīciju. Šo apsvērumu gaismā, Tiesas ieskatā, nacionālās tiesas argumenti par aizstāvības lūguma noraidīšanu bija pietiekami. Savukārt jautājumā par kriminālprocesa kopējo taisnīgumu Tiesa atzīmēja, ka konkrētā liecinieka liecības nebija izšķirošais pierādījums notiesājošā spriedumā. Apelācijas tiesas secinājumi, atzīstot iesniedzēju par vainīgu, bija balstīti uz citu liecinieku liecībām, bankas dokumentiem, kā arī pašas iesniedzējas liecībām. Tāpat apelācijas tiesas secinājumi pamatojās arī uz iesniedzējas nodoma pārvērtēšanu, kvalificējot viņas darbības kā noziedzīgas. Tiesa šajā sakarā atzīmēja, ka pati iesniedzēja piedalījās iztiesāšanā apelācijas instancē, un tiesnešiem bija iespējams tieši un nepastarpināti izvērtēt viņas iesniegtos pierādījumus un izdarīt secinājumus par to ticamību. Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa uzskatīja, ka apelācijas tiesa kriminālprocesā pret iesniedzēju bija ievērojusi procesuālā taisnīguma principus un Konvencijas 6. panta 1. un 3(d). punkts nav pārkāpts.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2020. gada 11. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (69019/11) un sprieduma pasludināšanas datums (11/06/2020).
Fakti lietā Zirnīte pret Latviju
2005. gada 28. septembrī iesniedzēja sev piederošā SIA R vārdā noslēdza aizdevuma līgumu par EUR 210 000 ar A/S Hansabanka. Tajā pašā laikā iesniedzēja nolēma pārdot visas viņai piederošās SIA R kapitāla daļas personai M.R. Pēc abpusējas pirkuma līguma nosacījumu un pirkuma summas EUR 5 400 000 apmērā saskaņošanas, puses vienojās līgumu parakstīt 2005. gada 4. oktobrī. VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka izsniedza M.R. aizdevumu EUR 5 400 000 apmērā.
2005. gada 3. oktobrī iesniedzēja iesniedza AS Hansabanka pašas sagatavotu maksājuma uzdevumu par EUR 208 000 pārskaitīšanu no SIA R norēķinu konta uz savu personīgo kontu. Iesniedzēja neinformēja M.R. par šāda maksājuma uzdevuma iesniegšanu bankai.
2005. gada 4. oktobrī iesniedzēja ar SIA R dalībnieku sapulces lēmumu tika atbrīvota no valdes locekļa amata, par jauno valdes locekli ieceļot M.R. Tajā pašā dienā iesniedzēja pārdeva M.R. visas SIA R kapitāla daļas. Pēc darījuma noslēgšanas A/S Hansabanka, atbilstoši 2005. gada 28. septembra aizdevuma līgumam, ieskaitīja SIA R norēķinu kontā EUR 210 000, un ievērojot iesniedzējas 2005. gada 3. oktobrī iesniegto maksājuma uzdevumu, pārskaitīja EUR 208 000 no SIA R konta uz iesniedzējas personīgo kontu. 2005. gada 6. oktobrī iesniedzēja iegādājās nekustamo īpašumu Francijā EUR 208 000 apmērā.
2006. gada 22. februārī SIA R M.R. personā pēc nesekmīgiem mēģinājumiem atgūt veikto pārskaitījumu EUR 208 000 apmērā, vērsās ar civilprasību Rīgas apgabaltiesā par EUR 208 000 piedziņu no iesniedzējas. Ar Rīgas apgabaltiesas 2006. gada 24. oktobra spriedumu SIA R prasība tika apmierināta. Gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesas atstāja spriedumu negrozītu.
Tāpat 2006. gada 9. februārī SIA R vērsās ar iesniegumu Valsts policijā, apgalvojot, ka iesniedzēja ir prettiesiski pārskaitījusi finanšu līdzekļus no SIA R bankas konta uz savu personisko norēķinu kontu. 2006. gada 1. martā Valsts policija uzsāka kriminālprocesu. 2006. gada 10. martā SIA R tika atzīta par cietušo kriminālprocesā, savukārt M.R. tika nopratināta kā lieciniece.
2007. gada 5. novembrī Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu iesniedzējas mantai, kas bija reģistrēta zemesgrāmatā: nekustamajam īpašumam Jelgavas rajonā un dzīvoklim Rīgā. Taču tā kā uzliktais arests netika nekavējoties ierakstīts Zemesgrāmatā, iesniedzēja dzīvokļa īpašumu uzdāvināja savai māsai.
Ar 2009. gada 19. augusta Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumu iesniedzēja tika attaisnota pret viņu celtajās apsūdzībās. Pirmās instances tiesas sēdē liecināja iesniedzēja, viņas vīrs., M.R. un viņas vīrs, vairāki bankas darbinieki, kā arī nekustamo īpašumu aģents. Par šo spriedumu SIA R iesniedza apelācijas sūdzību, savukārt Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore – apelācijas protestu.
2010. gada 3. novembrī apelācijas instances tiesas sēdē, pēc tiesas izmeklēšanas pabeigšanas un tiesu debašu uzsākšanas, iesniedzējas advokāts pieteica lūgumu atjaunot tiesas izmeklēšanu un uzaicināt uz tiesas sēdi M.R. Apelācijas tiesa šo lūgumu noraidīja, norādot, ka M.R. jau ir nopratināta pirmās instances tiesvedības laikā, turklāt iesniedzējas advokāts šo lūgumu nebija izteicis savlaicīgi pirms tiesas izmeklēšanas pabeigšanas, kā arī nebija pamatojis, viņaprāt esošās pretrunas viņas liecībās pirmstiesas procesā un tiesvedības laikā pirmajā instancē.
Ar 2010. gada 26. novembra Augstākās tiesas spriedumu iesniedzēja tika atzīta par vainīgu viņai izvirzītajās apsūdzībās. Augstākā tiesa piesprieda iesniedzējai brīvības atņemšanu uz 6 gadiem, nosakot sodu nosacīti ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem un daļēju mantas konfiskāciju, konfiscējot nekustamo īpašumu Jelgavas rajonā. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību par 2010. gada 26. novembra spriedumu. Ar 2011. gada 10. maija lēmumu Augstākās tiesas Senāts atstāja negrozītu 2010. gada 26. novembra spriedumu, konstatējot, ka apelācijas instances tiesa spriedumā detalizēti izvērtējusi iesniedzējas un cietušās SIA R pārstāves M.R. liecības, kā arī citu liecinieku liecības.