Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2020. gada 11. jūnijā ir pasludinājusi spriedumu lietā Markus pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpums. Kompensāciju par Konvencijas pārkāpumu Tiesa šajā lietā nepiešķīra.
Savā 2010. gada 17. martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzējs Dainis Markus (turpmāk – iesniedzējs), atsaucoties uz Konvencijas 1. protokola 1. pantu, sūdzējās, ka konfiskācijas piemērošana iesniedzēja tiesiskā ceļā iegūtai mantai ir nesamērīga iejaukšanās viņa tiesībās uz īpašumu. Iesniedzēja sūdzības pamatā ir Krimināllikuma normas, kas lietas notikumu laikā paredzēja visas mantas konfiskāciju kā obligātu papildsodu. Tāpat, atsaucoties uz Konvencijas 6. pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu), iesniedzējs sūdzējās, ka Satversmes tiesa nav pietiekami pamatojusi savu 2011. gada 6. janvāra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu saistībā ar iesniedzēja pieteikumu par Krimināllikuma 320. panta (2002. gada 25. aprīļa likuma redakcijā) otrās daļas vārdu “konfiscējot mantu” atbilstību Satversmes 105. pantam.
Vērtējot iesniedzēja sūdzības pieņemamību izskatīšanai, Tiesa visupirms noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs nevar tikt uzskatīts par “cietušo” Konvencijas 34. panta izpratnē, norādot, ka valdības apsvērumu iesniegšanas brīdī iesniedzējs jau bija zaudējis īpašuma tiesības uz 4 no 11 arestētajiem nekustamiem īpašumiem, savukārt vēlāk vēl uz 4. Turpinājumā Tiesa piekrita valdībai, ka konkrētajā gadījumā vēršanās ar pieteikumu Satversmes tiesā par mantas konfiskācijas kā obligāta papildsoda neatbildību Satversmei ir uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Taču Tiesa nepiekrita valdībai, ka iesniedzējs nav izsmēlis šo tiesību aizsardzības līdzekli, jo viņš bija vērsies Satversmes tiesā tikai pēc tam, kad jau bija stājies spēkā notiesājošais spriedums krimināllietā. Tiesa norādīja, ka iespējamā krimināllietas izskatīšanas apturēšana saistībā ar lietas ierosināšanu Satversmes tiesā neietekmētu iesniedzēja sūdzības būtību. Tāpat Tiesa norādīja, ka nevērtēs valdības argumentu par to, ka iesniedzējs nav cēlis civilprasību par īpašuma tiesībām uz dažiem nekustamiem īpašumiem, jo šo argumentu valdība izvirzīja tikai papildu apsvērumos. Visbeidzot, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības, nesniedzot pilnīgu informāciju Tiesai par konfiskācijai pakļauto īpašumu statusu. Proti, iesniedzējs neinformēja Tiesu par to, ka viņa ģimenes locekļi bija apstrīdējuši iesniedzēja īpašuma tiesības uz 6 no konfiskācijai pakļautajiem nekustamiem īpašumiem nacionālajās tiesās. Tiesa norādīja, ka lai gan minētās civillietas ilustrē faktisko situāciju, tām nav izšķirošas ietekmes uz iesniedzēja sūdzību.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa konstatēja, ka 8 no 11 arestētajiem nekustamiem īpašumiem tika nostiprināti uz valsts vārda, un tādēļ secināja, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz īpašumu. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka konkrētajā lietā nevienā procesa stadijā netika apšaubīts iesniedzēja īpašumu izcelsmes likumīgums, un šī lieta ir jānošķir no lietām, kas skar noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju. Konkrētajā lietā konfiskācijai tika pakļauti visi iesniedzējam piederošie nekustamie īpašumi, neatkarīgi no attiecīgā nekustamā īpašuma izcelsmes. Tādēļ Tiesa atzina, ka šajā lietā mantas konfiskācija ir uzskatāma par “sodu”, un tā ietilpst Konvencijas 1. protokola 1. panta 2. punkta tvērumā, kas paredz valsts tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu, lai nodrošinātu soda samaksu.
Tiesa atgādināja tās judikatūrā iedibinātos principus, ka lai konstatētu, vai valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu atbilst Konvencijas 1. protokola 1. panta prasībām, ir jāizvērtē, vai iejaukšanās ir notikusi saskaņā ar likumu, vai tai ir bijis leģitīms mērķis un vai tā ir bijusi samērīga. Piemērojot šos principus konkrētajā lietā, Tiesa vērtēja, vai valsts iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz īpašumu ir notikusi saskaņā ar likumu. Tiesa konstatēja, ka iejaukšanās likumiskais pamats ir Krimināllikuma 320. panta otrā daļa, kas lietas notikumu laikā paredzēja mantas konfiskāciju kā obligātu papildsodu par iesniedzēja izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Vērtējot minēto pantu, Tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas secinājumiem 2011. gada 6. janvāra lēmumā lietā Nr. 2010-31-01, kur Satversmes tiesa secināja, ka konfiskācijas soda piemērošanas un izpildes regulējumā ir saskatāmi būtiski trūkumi. Tiesa īpaši atzīmēja Satversmes tiesas secinājumu, ka pastāv neskaidrība un atšķirīga tiesu prakse attiecībā uz nacionālo tiesu pilnvarām noteikt konfiscējamās mantas apjomu, proti, praksē ir atrodami gadījumi, kad tiesas uzskatījušas, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā paredzētā obligātā mantas konfiskācija liedz tām vērtēt šā soda samērīgumu, un nolēmušas konfiscēt visu mantu lietās, kurās šāda konfiskācija varētu tikt uzskatīta par nesamērīgu. Ņemot vērā šādas neskaidrības par tiesu pilnvarām, Tiesa uzskatīja, ka minēto regulējumu nevar uzskatīt par paredzamu, un tas nenodrošina aizsardzību pret iespējamo patvaļu. Tāpat Tiesa kritizēja soda obligāto raksturu, norādot, ka obligātā mantas konfiskācija liedz personai iespēju izvirzīt savus argumentus un neatstāj izredzes uz veiksmīgu iznākumu. Pievēršoties nacionālo tiesu vērtējumam konkrētajā lietā, Tiesa secināja, ka nacionālās tiesas nesniedza individualizētu vērtējumu par iesniedzējam piemēroto sodu. Savos nolēmumos tās nav norādījušas konkrēto konfiskācijai pakļauto mantu, kā arī nav izvērtējušas, vai konfiscējamā īpašuma apjoms atbilst noziedzīga nodarījuma smagumam, un vai konfiskācija rada iesniedzējam pārmērīgu slogu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secināja, ka regulējumam, uz kura pamata iesniedzējam tika piemērota visas mantas konfiskācija kā obligāts papildsods, trūka skaidrības un paredzamības, tas nenodrošināja nepieciešamās procesuālās garantijas un aizsardzību pret patvaļu, un ka tādēļ ir noticis Konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2020. gada 11. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17483/10) un sprieduma pasludināšanas datums (11/06/2020).
Fakti lietā Markus pret Latviju
Ar 2008. gada 22. februāra Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu Krimināllikuma 320. panta otrajā daļā (valsts amatpersonas kukuļņemšanas mēģinājums lielā apmērā) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem, konfiscējot mantu. Lietas izskatīšanas laikā spēkā bija Krimināllikuma 320. panta otrās daļas redakcija, kas noteica, ka:
(1) Par kukuļa pieņemšanu, tas ir, par materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu, to piedāvājuma apzināti prettiesisku pieņemšanu, ko izdarījusi valsts amatpersona pati vai ar starpnieku, par kādas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu kukuļdevēja vai kukuļa piedāvātāja, vai citas personas interesēs, izmantojot savu dienesta stāvokli, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti vai lielā apmērā vai ja kukulis pieprasīts, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu.
Izmeklēšanas ietvaros, lai nodrošinātu iesniedzēja mantas iespējamo konfiskāciju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētājs 2006. gada 25. septembrī pieņēma lēmumu uzlikt arestu 11 iesniedzēja īpašumiem.
Minētā krimināllieta tika izskatīta visās trīs tiesu instancēs, un 2009. gada 4. novembrī stājās spēkā Augstākās tiesas Senāta galīgais lēmums par iesniedzējas kasācijas sūdzības noraidīšanu. Spriedums, ar kuru iesniedzējam tika piespriesta mantas konfiskācija tika nodots izpildei, un iesniedzējam piederošie īpašumi, kuriem bija uzlikts arests, tika nodoti konfiskācijai.
Iesniedzējs vairākkārt vērsās Satversmes tiesā par Krimināllikuma 320. panta otrajā daļā paredzētās mantas konfiskācijas kā kriminālsoda neatbilstību Satversmes 91., 92, un 105. pantam. Satversmes tiesa divas reizes noraidīja iesniedzēja pieteikumu nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ, savukārt izskatot iesniedzēja pieteikumu trešo reizi, tā atzina, ka izskatāmajā lietā nav iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt tiesvedību, tādēļ 2011. gada 6. janvārī Satversmes tiesa pieņēma lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.
2013. gada 7. martā iesniedzējs ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas lēmumu tika nosacīti atbrīvots no tālākas soda izciešanas pirms termiņa. Lēmumā par iesniedzēja pirmstermiņa atbrīvošanu tika norādīts, ka pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma iesniedzējam ir nodrošināta dzīvesvieta, kā arī iztikas līdzekļi.
Uz Tiesas sprieduma pasludināšanas brīdi 8 no 11 arestētajiem nekustamiem īpašumiem ir konfiscēti valsts labā, proti, nostiprināti zemesgrāmatā uz valsts vārda.