“Pagaidu pasākumu” cena vēstures svaros. Vai Baltijas valstu iestāšanās PSRS bija ”dabiska” un brīvprātīga
Vēstnieka misija jebkurā valstī – aizstāvēt savas valsts un tās pilsoņu intereses. Tajā pašā laikā – it īpaši starp kaimiņvalstīm – tā ir laba kaimiņattiecību izveide. Šis darbs, protams, netiek veikts vakuumā. To ietekmē vispārējā situācija pasaulē un reģionā, uzkrātā iepriekšējās sadarbības pieredze, kā arī vēsture.
Diplomātiskā ābece vēsta, ka starpvalstu attiecību veidošana (un mēs uzskatām, ka starp kaimiņvalstīm ir jābūt labām attiecībām) lielā mērā ir atkarīga no savstarpējas cieņas. Savukārt tās pamatā ir savstarpēja sapratne. Bet savstarpējo sapratni ir grūti panākt, neņemot vērā pušu skatījumu uz vēsturiskiem notikumiem, īpaši tiem, kas saistīti ar kopīgu vēsturi.
Vēl jo vairāk – bez godīga skatījuma uz vēsturiskajiem notikumiem, to novērtēšanas un, ja nepieciešams, kļūdu atzīšanas un nepareizu, vēl jo vairāk noziedzīgu darbību nosodīšanas, ir ļoti grūti cerēt uz pilnvērtīga dialoga un attiecību veidošanu, kas izmantotu visu sadarbības potenciālu.
Lai to panāktu, politiķiem un diplomātiem dažreiz jāspēj, kā saka briti, ,,iekāpt cita kurpēs”.
Strādājot Krievijā jau nedaudz vairāk nekā trīs gadus, es pamanīju, ka vēstures jautājumiem šeit tiek pievērsta īpaša uzmanība. Es atļaušos apgalvot, ka vēsturiskās tematikas klātbūtne Krievijas ikdienas politiskajā dzīvē ir jūtamāka nekā daudzās citās Eiropas valstīs.
Īpaši uzskatāmi tas bija redzams šogad saistībā ar Otrā pasaules kara nacistu sakāves 75. gadadienas svinībām. Man tas ir saprotams, jo nav prātam aptverami tie milzīgie upuri, ko krievi un citas tautas ziedojušas uz uzvaras pār nacismu altāra. Un es saprotu, ka jums ir svarīgi, lai citas valstis pret to izturētos ar cieņu. Man bija jāiepazīstas ar šiem traģiskajiem notikumiem, kas skāra lielāko daļu Krievijas ģimeņu, tostarp apmeklējot ļoti nomaļas vietas valstī. Piemēram, kad es apmeklēju Tomskas apgabala Ištānas ciema novadpētniecības muzeju, es uzzināju, ka no 500 vīriešiem, kuri bija devušies uz fronti, 300 neatgriezās. Šī ir ļoti uzskatāma pagājušā gadsimta karadarbības cilvēciskās traģēdijas dziļuma ilustrācija.
Un jautājums – ko gan es darīju šajā ļoti attālajā Krievijas apdzīvotajā vietā? Un šeit mēs nonākam pie dažiem traģiskiem notikumiem Latvijā pagājušajā gadsimtā – viena no divām Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijām padomju okupācijas laikos, 1949. gada marta deportācija, kad arī manas vecmāmiņas brāļa ģimene bija starp vairāk nekā 42 tūkstošiem izsūtīto personu.
Pietika ar 53 hektāriem zemes, četriem zirgiem, astoņām govīm un astoņām cūkām, lai ģimene ar apzīmējumu “kulaki” tiktu nosūtīta uz īpašu apmetni Tomskas apgabalā. Ģimenes galvas dzīve pārtrūkst 1954. gadā, par ko liecina Ištānas ciema padomes izsniegtā miršanas apliecība.
Un tas arī viss. Vairāk nekā. Nav informācijas par apbedīšanas vietu.
Liktenis, kas līdzīgs tūkstošiem un tūkstošiem citu manu tautiešu likteņiem. Tie ir likteņi, kas joprojām “dzīvo” starp mums. Šie likteņi ir saistīti ar notikumiem Eiropā 30. un 40. gadu beigās, kad Baltijas valstis kļuva par ģeopolitisko spēļu upuriem un uz pusgadsimtu zaudēja savu neatkarību. Tā bija traģēdija toreiz jaunajai valstij un gandrīz katrai Latvijas ģimenei, kuras locekļus vienā vai citā veidā skārusi deportācija, nāvessodi nošaujot bez tiesas, nāve apcietinājumā vai frontē, drošākas dzīves meklējumi citos kontinentos bēgļu statusā. Pēc vēsturnieku domām, šo notikumu rezultātā Latvija zaudēja trešdaļu savu iedzīvotāju.
Tāpēc mums svarīga ir patiesa vēsturiskā atmiņa par šo laiku – gan mūsu valsts iekšienē, gan ārvalstīs.
Mēs aicinājām un turpinām aicināt savus Krievijas kolēģus objektīvi novērtēt Padomju Savienības politiku pret saviem Baltijas kaimiņiem pirms 80 gadiem. Mēs uzskatām, ka ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai objektīvi izanalizētu šī perioda notikumus un tādējādi mēģinātu pāršķirt šo lappusi mūsu vēsturē un virzītos uz priekšu, veidojot patiesi labas kaimiņattiecības.
Diemžēl mēs bieži esam spiesti vērot mītu tiražēšanu, kas ļoti atgādina pagājušā gadsimta stagnācijas perioda vēstures interpretāciju.
Visizplatītākais no tiem:
- Padomju Savienības militārais kontingents 1940. gadā tika ieviests Baltijas valstu teritorijā ar šo valstu vadības piekrišanu, tas nozīmē, ka viss notika juridiski korekti un tēzei par Baltijas valstu okupāciju nav juridiska pamata.
Fakts: PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs 1940. gada jūnijā Padomju valdības vārdā Baltijas valstu vēstniekiem izvirzīja ultimātu par nepieciešamību mainīt šo valstu valdības pret PSRS labvēlīgākām un ar prasību vienoties par Padomju armijas kontingenta ievešanu (interesanti, ka sarunā ar Latvijas vēstnieku F. Kociņu Molotovs apliecina, ka “šis pasākums ir īslaicīgs”).
Grūti teikt, kādi apstākļi kļuva par iemeslu Latvijas valdības “piekrišanai”.
Vēlme izvairīties no neskaitāmiem upuriem atklāta militāra konflikta gadījumā? Neaizmirsīsim, ka šajā laikā Polija jau bija izpostīta un militārais konflikts starp PSRS un Somiju uzskatāmi parādīja, ka nav iespējams izvairīties no lieliem aizsardzības spēku zaudējumiem. Varbūt arī naivi noticēja Molotova apgalvojumam, ka šis pasākums ir īslaicīgs? Bet jebkurā gadījumā šāda “piekrišana”, kas tika dota tiešu militāro draudu ēnā, nekādā ziņā neatšķiras no Čehoslovākijas prezidenta Beneša “piekrišanas” 1938. gada Minhenes līguma noteikumiem.
Sanāk, ka vienā gadījumā Minhenes vienošanās Maskavā tiek nosodīta kā “laupījuma dalīšana”, bet Baltijas valstu gadījumā PSRS rīcība tiek attaisnota ar tās atbilstību starptautiskajām tiesībām. Bet tā ir pretruna!
- Latvijas (un citu Baltijas valstu) pievienošanās PSRS bija “lielākās vēlētāju daļas dabiska reakcija, kas izteica vēlmi iestāties PSRS” (tā tika minēts KF ĀM komentārā 2020. gada 22. jūlijā).
Fakts: tā sauktās vēlēšanas 1940. gada 14. un 15. jūlijā (tikai pāris nedēļas pēc padomju karaspēka ievešanas) notika, pārkāpjot Latvijas Konstitūciju un likumu par parlamenta vēlēšanām. Šajās “vēlēšanās” bija tikai viens saraksts (“Darba tautas bloks”), turklāt šajā sarakstā bija kandidāti, kuri nebija Latvijas pilsoņi.
Rezultāts – vairāk nekā 97 % balsoja par šo sarakstu – tas lieliski raksturo “godīgas” vēlēšanas. Un vispār –, vai ņemot vērā mūsdienu zināšanas par Staļina laikiem, kāds patiešām uzskata, ka vēlēšanas tolaik bija brīvas tautas gribas izpausme? Jāpiemin, ka “Darba tautas bloka” oficiālajā priekšvēlēšanu platformā un lozungos netika minēts mērķis – iestāšanās PSRS sastāvā.
Izvērtējot tā laika notikumus, Baltijas valstīm būtu jāņem vērā vēsturiskās reālijas.
Mēs, protams, varam censties analizēt, vai PSRS darbībām 1939. –1940. gadā Baltijas virzienā bija tīri militāri stratēģiski un aizsardzības apsvērumi, vai tomēr šo darbību iemesls bija atgūt “zaudētās teritorijas”. Bet tas nemaina faktu, ka šīs darbības ir īstenotas pretēji trešo suverēnu valstu interesēm un ir izraisījušas šo valstu suverenitātes zaudēšanu.
Kopumā, manuprāt, jābūt ļoti uzmanīgiem, vēršoties pie “vēsturiskajām reālijām”. Vai mēs varam tādā pašā veidā attaisnot Molotova apsveikumu Vācijas vēstniekam pēc tam, kad nacisti bija ieņēmuši Parīzi? Vai tas tomēr būtu amorāli?
Iespējams, ka pēckara okupācijas perioda analīze būtu pelnījusi atsevišķu publikāciju, kuru arī nevarētu atainot tikai melnā vai baltā krāsā. Teikšu tikai, ka iedzīvotāju divu masveida deportāciju laikā (1941. un 1949. gadā) piedzīvotais saasina neizpratnes sajūtu Latvijas iedzīvotāju vidū, kad viņi saskaras ar nevēlēšanos izprast visu tautas traģēdiju, kas tika piedzīvota pagājušajā gadsimtā.
Tāpat zināmas bažas nevar neradīt Maskavas nostājas “pilnais cikls” attiecībā uz bēdīgi slaveno Ribentropa-Molotova paktu: sākot ar šī nolīguma pastāvēšanas pilnīgu noliegšanu padomju laikos, tam sekojošo nosodījumu PSRS Tautas deputātu kongresā 1989. gadā un līdz mūsdienām, kad vērtējums svārstās starp “piespiedu soli” un “lielisku padomju diplomātijas sasniegumu”.
Tāpat nav iespējams nodot aizmirstībā to tūkstošu un tūkstošu Latvijas iedzīvotāju vārdus, kuri tika represēti pēc valsts okupācijas, ieskaitot daudzus valstsvīrus un diplomātus.
Uz šī fona vēl jo satraucošāk ir tas, ka saskaņā ar Krievijas sabiedriskās domas aptaujām arvien mazāk tās iedzīvotāju pārstāvju uzskata sevi par informētiem par pagājušā gadsimta politiskajām represijām, arvien vairāk cilvēku pozitīvi vērtē Staļina rīcību un arvien mazāk aptaujāto uzskata Staļina režīma cilvēciskos upurus par nepamatotiem. Tas, manuprāt, pieprasa, lai politiķi un diplomāti ar zinātnieku palīdzību un nodrošinātu atbilstošu piekļuvi arhīva materiāliem un aktīvāk strādātu pie patiesās vēstures izpētes, lai cik grūti tas arī nebūtu. Mūsu uzdevums ir mācīties no mūsu vēstures mācībām un izvairīties no mūsu pašu kļūdām.
Vai kā tas ir rakstīts Svētajos Rakstos ,,un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”.
Māris Riekstiņš, Latvijas vēstnieks Krievijā - īpaši “Novaja Gazeta"
Avots:
https://novayagazeta.ru/articles/2020/09/08/86997-tsena-vremennyh-mer-na-vesah-istorii (08.09.2020., raksta valoda: krievu)