2018. gada 25. jūlijā aprit 120 gadi, kopš dzimis Latvijas valstsvīrs un diplomāts Vilhelms Munters (25.07.1898. Rīgā – 11.01.1967. Rīgā).
Vilhems Munters piedzima tirgotāja ģimenē Rīgā. Tautība – vācietis. Beidza Rīgas Biržas komitejas komercskolu ar zelta medaļu. Studēja ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā evakuācijā Maskavā, 1925. gadā pabeidza Latvijas Universitātes ķīmijas fakultāti.
Pirmajā pasaules karā V. Munters dienēja Krievijas armijā (1917), mobilizēts Sarkanajā armijā (1919 III–VI). Iestājās Igaunijas armijā, apbalvots ar Igaunijas Brīvības krustu. 1920. gada oktobrī atgriezās Latvijā. Par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.
V. Munters Latvijas ārlietu dienestā
V. Munters sāka strādāt Ārlietu ministrijā 1920. gada 20. decembrī par Informācijas nodaļas III šķiras sekretāru. Vēlāk – II un I šķiras sekretārs, tika pārcelts uz Rietumu, pēc tam – uz Preses nodaļu. 1925. gada februārī 27 gadu vecumā iecelts par Baltijas valstu nodaļas vadītāju. Kopš 1931. gada janvāra bija Administratīvi juridiskā departamenta direktors, no 1933. gada jūlija – ministrijas ģenerālsekretārs.
Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kas labi pārzināja dienesta darbinieku valodu prasmes un darbaspējas, 1925. gada jūnija–augusta ārzemju komandējumā uzdeva V. Munteram veikt pavadoņa un sekretāra pienākumus. No 1925. gada sākuma līdz 1936. gada vidum V. Munters 61 reizi bija ārzemju komandējumos (Tallinā – 20, Kauņā – 12, Ženēvā – 6, Maskavā – 5, Londonā un Varšavā – 4, Helsinkos un Berlīnē – 2, Stokholmā – 1 reizi). Visvairāk braucienos tika risināti šādi jautājumi: tirdzniecības un saimnieciskie līgumi (23 gadījumos), muitas tarifi un muitas ūnija (6), politiskās vienošanās ar Baltijas valstīm (5) u. c. V. Munters piedalījās Tautu Savienības XII, XIV, XV un XVI asamblejās kā Latvijas delegācijas loceklis, bet XV asamblejā bija delegācijas priekšsēdētājs. 15 reizes pavadīja ārzemju komandējumos Latvijas ārlietu ministrus un 5 reizes – ārvalstu sūtņus un amatpersonas viņu braucienos pa Latviju.
Vienlaicīgi V. Munters sekmīgi vadīja viņam uzticēto ministrijas struktūrvienību darbu. Gan tie, kas pret V. Munteru bija pozitīvi noskaņoti, gan kritizētāji atzina, ka viņam bija ļoti labas zināšanas vispārējā un diplomātijas vēsturē, rets domu spraigums un loģika, izcilas valodu zināšanas, korekta un atturīgi eleganta izturēšanās. V. Munteram bija neparasti laba atmiņa, piemēram, viņš zināja no galvas Latvijas muitas tarifa nomenklatūras pozīcijas un likmes. Kopā ar komercskolas biedru, žurnālistu un vairākus gadus arī Ārlietu ministrijas Preses nodaļas sekretāru Visvaldi Jankavu atvaļinājuma laikā V. Munters kājām apceļoja Latvijas novadus, it sevišķi jūrmalas zvejniekciemus.
Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kas kopš 1934. gada maija apvērsuma autoritāri pārvaldīja valsti, Ministru kabineta 1936. gada 14. jūlija sēdē paziņoja, ka V. Munters tiek iecelts par ārlietu ministru. Tas bija pret sabiedrības vispārējo noskaņojumu un kabineta locekļu vairākuma gribu. Galvenokārt iebildumi bija par V. Muntera tautību un to, ka viņš aprecējis krievieti, kā arī viņa rezervēto, savrupo attieksmi pret sabiedrības vadošajām aprindām.
Bērziņš Alfreds. Labie gadi. Rīga: Lauku Avīzes izdevniecība, 2014, 173.–176. lpp.
Latvijas parlamentārisma gados V. Munters nebija nevienas partija biedrs. Par V. Muntera veikumu ārlietu ministra amatā skat.:
Vilhelms Munters: “PAR” un “PRET”
Pēckara gados jautājums par V. Munteru un viņam piedēvēto valsts nodevību sevišķi izvērsās trimdas latviešu presē. Avīze Latvija (Vācijā) no 1953. gada jūlija līdz oktobrim publicēja anonīmu rakstu sēriju 13 lielos turpinājumos “Kas bija Munters? Mūsu ārpolitika Latvijas liktenīgos posmos”. Anonīmā autora vēstures zināšanas ir vienpusīgi ierobežotas, visi pārmetumi par Latvijas nonākšanu PSRS okupācijā tika vērsti tikai pret V. Munteru. Anonīmais autors plaši operē ar dažādām baumām un tenkām, modinot lasītājos dažādas aizdomas.
Šo rakstu sēriju par V. Munteru atspēkoja diplomāts, ilggadējais Latvijas sūtnis Vācijā Edgars Krieviņš rakstos “Dažas piezīmes pie 1953. gada Vācijas “Latvijā” iespiestās rakstu sērijas “Kas bija Munters?” (1953) un “Mūsu ārpolitikas orientācija beidzamajos neatkarības gados” (1964, 1965).
E. Krieviņš. Viņās dienās. Melburna, Austrālijas Latvietis, 1966, 222.–256. lpp.
Rakstā par Latvijas ārpolitiku E. Krieviņš analizē un izsaka pamatotus iebildumus arī par Miķeļa Valtera grāmatu “Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas traģiskajos gados” (Vesterosa, Zviedrija: 1957): [..]“Veselos astoņos, gari stieptos ziņojumos un sevišķi to kopsavilkumā Dr. Valters mēģina pierādīt, ka mūsu ārpolitikas orientācija kopš tā laika, kad ārlietu resora priekšgalā atradās Munters, bijusi galīgi nepareiza”. Turpat, 244. lpp.
E. Krieviņš kritizē arī sūtni Lielbritānijā, diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāju ar 1940. gada 17. maija Latvijas valdības ārkārtējām pilnvarām Kārli Zariņu, kas izvairījās no konkrētas nostājas pret Latvijas ārpolitikas un V. Muntera nomelnotājiem trimdas presē. Turpat, 254.–256. lpp. Pēc E. Krieviņa domām, V. Munters, nesagaidījis K. Zariņa autoritatīvo vārdu, publicēja “Pārdomas” (Rīga: 1963) un “Savu tautu ienaidnieki” (Rīga: 1964). Turpat, 255. lpp.
Plaši un no daudziem aspektiem Latvijas valstsvīru iespējamo nodevību pret savu valsti, kas noveda pie tās okupācijas, analizēta dokumentu un materiālu krājuma “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” (Rīga: 1994) vēsturnieka Induļa Roņa ievada esejas V nodaļā “Leģendas par Latvijas valstsvīru nodevību” (175.–235. lpp.). I. Ronim 20. gs. 90. gadu sākumā bija iespējams pētīt represēto Latvijas valstsvīru dokumentus Maskavā. Pamatojoties uz šiem pētījumiem, vēsturnieks secināja: [..] “Līdz šim izskatītajos čekas arhīva dokumentos neparādās nekādas ziņas par abu Munteru [Vilhelma un viņa sievas Natālijas] saistību ar PSRS specdienestiem līdz Latvijas pilnīgai okupācijai 1940. g. 17. jūnijā.”
Dokumenti un materiāli “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā”. Ar Induļa Roņa ievada eseju. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994, 182. lpp.
V. Muntera liktenis un darbība pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā
I. Ronis par V. Munteru: [..]“Var teikt, ka V. Muntera ziņojumi ir vistumšākā lapaspuse brīvvalsts pēdējās valdības locekļu privātajā dzīvē pēc Latvijas okupācijas. Neviens cits valdības loceklis tik zemu nenolaidās, kaut visi viņi bija spiesti liecināt kā trimdinieki vai cietumnieki. V. Muntera sniegtās ziņas varēja izmantot arī cilvēku represēšanai”. Turpat, 183. lpp.
16.06.1940. V. Munters Ministru kabineta sastāvā demisionēja. Tāpat kā citi ministri savas ministrijas, turpināja vadīt Ārlietu ministriju līdz 21.06.1940.;
16.07.1940. kopā ar ģimeni no Ogres aizvests uz Voroņežu. Svešvalodu pasniedzējs;
26.06.1941. apcietināts (sieva apcietināta dažas dienas vēlāk). Bija ieslodzījumā Voroņežas, Saratovas, Ivanovas cietumā;
1942. g. septembrī izmeklēšana apturēta. Skaitījies kara laikā internētais;
1952. g. februārī izmeklēšana atsākta, uzrādīta apsūdzība;
16.04.1952. Sevišķās apspriedes ārpustiesas nolēmums: 25 gadi ieslodzījumā cietumā;
1954. g. augustā priekšlaicīgi atbrīvots no Vladimiras cietuma, atstājot nometinājumā. Bija tulks Vladimiras traktoru fabrikā;
1959. g. kopā ar sievu atgriezās Latvijā. Bija žurnāla LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis līdzstrādnieks, Latvijas komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs loceklis. Publicēja apcerējumus padomju okupācijas režīmam vēlamā garā.
Diplomāts, vēlāk neilgi Valsts kancelejas direktora v. i. Vilis Stalažs: [..] “Populārākie un plašā pasaulē vistālāk pazīstamie no visiem Latvijas ārlietu ministriem ir bijuši Zigfrīds Meierovics un Vilhelms Munters. Abiem nelatviski uzvārdi un vārdi. [..] Savu ministru es uzskatīju par lielāko autoritāti. Bija manāms, ka viņa prestižs valdībā ir ļoti augsts. [..] Ja es gadu desmitiem biju turējis Vilhelmu Munteru par mocekļa ceļos aizrautu Latvijas varoni, tad pēc viņa atgriešanās Rīgā mana cieņa sabruka. [..] Man negribas ticēt, ka Vilhelms Munters ir uzrakstījis savu pārliecību, kaut gan varbūt šo publikāciju manuskripts ir viņa rokrakstā. To stils un gars pārsteidzoši sakrīt ar PSKP sešdesmito gadu prasībām. [..] Muntera mistērija man vēl pastāv.”
Stalažs Vilis. Sen ziedējušas puķes. {Dobele, 1992], 78., 79., 83. lpp.
Vilhelms Munters nomira 1967. gada 11. janvārī Rīgā. Apglabāts Meža kapos. Tā paša gada jūnijā atklāts granīta kapa piemineklis ar V. Muntera ovālo skulpturālo bareljefu. Uzrakstā iegravēti V. Muntera dzīves gadi, un pēc Natālijas Munteres vēlēšanās – vārds Vilhelm bez galotnes s, bet uzvārds ar latvisko galotni s.
V. Munters apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II, III un IV šķiru, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Ķīnas, Lietuvas, Luksemburgas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Somijas, Vatikāna, Vācijas, Zviedrijas ordeņiem, Lielbritānijas Karaļa Džordža VI kronēšanas medaļu.
Informāciju sagatavoja Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļas arhīva eksperte Silvija Križevica 20.07.2018.
 |
Vilhelms Munters. Rīga, 20. gs. 60. gadi. Foto autors nav zināms. Sūnu ģimenes fotouzņēmumu krājums. |
|||
 |
Z. A. Meierovica sekretāra ārzemju komandējuma laikā V. Muntera ziņojums Latvijas sūtnim Londonā F. Vesmanim. V. Muntera rokraksts un paraksts. Parīze, 09.07.1925. LNA LVVA, Sūtniecības Londonā arhīvs. |
|||
|
LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas vecākā izmeklētāja kapteiņa V. Krasnova izziņa par faktiem un datiem V. Muntera krimināllietā OC-101038. Rīga, 17.06.1965. LNA LVA, 1986. f., 2. apr., 5398. l., 54. - 56. lp. (Represētā diplomāta Artura Stegmaņa lieta) |
|||
 |
V. un N. Munteri Jāņos. Sigulda, [1938. g. 23. jūnijs]. Foto autors nav zināms. Sūnu ģimenes fotouzņēmumu krājums V. Munters un N. Kļagina-Sūna reģistrēja laulību 1934. g. 30. augustā Rīgā. |
|||
 |
V. Munters (no kreisās otrais) ar biedriem uz slēpēm. 20. gs. 20.–30. gadi. Fotogrāfs Arsēnijs Sūna. Sūnu ģimenes fotouzņēmumu krājums |
|||
 |
V. un N. Munteri (priekšplānā) gaidot vilcienu Vladimiras stacijā. Vladimira, [1954. g. beigas – 1959. g. oktobris]. Foto autors nav zināms. Sūnu ģimenes fotouzņēmumu krājums |
|||
 |
V. Munters ar krustmeitām, N. Munteres dēla Nikolaja Sūnas meitām Ingrīdu (V. Munteram rokās) un Renāti (stāv). Ogres novada Madlienas ciema Salās, 1956. g. jūlijs. Foto autors nav zināms. Sūnu ģimenes fotouzņēmumu krājums |
