1918. gada 18. novembrī latviešu tauta īstenoja pašnoteikšanās tiesības, tika proklamēta Latvijas Republika. Bet bija jāpanāk jaunās valsts starptautiskā atzīšana. Pēc Ārlietu ministrijas izveidošanas 1919. gada augustā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un Ārlietu ministrijas darbinieki noteica valsts ārpolitikas pamatvirzienus un uzdevumus – Latvijas atzīšanu starptautiski, uzņemšanu Tautu Savienībā un Baltijas valstu savienības noslēgšanu.
Pēc Parīzes Miera konferences, kas beidza darbu 1920. gada janvārī, svarīgos starpvalstu jautājumus izlēma Sabiedroto valstu Augstākā padome, kuras 1921. gada 26. janvāra sēdē piedalījās Beļģijas, Francijas, Itālijas un Lielbritānijas premjerministri un ārlietu ministri un Japānas pilnvarotais pārstāvis. 1921. gada 26. janvārī pulksten 17.00 Latvijas delegātam Parīzē Oļģerdam Grosvaldam tika paziņots Sabiedroto valstu Augstākā padomes sēdes lēmums – Latvijas valsts atzīta de iure!
Atzīšana de iure nozīmē, ka valsts ir kļuvusi par starptautisko tiesību subjektu – Latvija varēja pievienoties starptautiskajām konvencijām, slēgt daudzpusējos līgumus, kā arī pilntiesīgi piedalīties starptautiskās konferencēs, organizēt un piedalīties starpvalstu apspriedēs.
Atzīšanai de iure ir neatsaucams un pastāvīgs raksturs.