|
 |
| Dzimis 1878. gada 29. septembrī, Vidrižu pagastā | Miris1942. gada 17. maijā, Soļikamskas cietumā |
Mācījies Lēdurgas draudzes skolā un Pētera I reālskolā Rīgā. 1908. gadā beidzis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļu. Strādājis par arhitektu Rīgā, 1915.–1916. gadā – Ziemeļu dzelzceļu pārvaldē Maskavā, 1916.–1918. gadā – Sevastopoles pilsētas arhitekts, no 1919. gada – Marseļas pilsētas arhitekta palīgs
Dienests Latvijas Ārlietu ministrijā
No 1920. gada februāra – I šķiras sekretārs diplomātiskajā pārstāvniecībā Parīzē. No 1921. gada augusta – sūtnis Polijā (no 1922. gada – arī Rumānijā, no 1925. gada – arī Austrijā ar rezidenci Varšavā); no 1930. gada marta – sūtnis Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā ar rezidenci Stokholmā; no 1933. gada augusta – sūtnis Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā (no 1935. gada – arī Rumānijā), ar rezidenci Prāgā. 1939. gada maijā iecelts par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru; 1940. gada oktobrī atbrīvots ārlietu resora likvidācijas dēļ.
No 1941. gada janvāra līdz aprīlim – arhitekts Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariāta Projektēšanas trestā.
M. Nukša bija godprātīgs diplomāts un labs arhitekts. Par viņa arhitekta veikumu vēl tagad liecina Rīgā 1908.–1915. gadā jūgendstilā projektētie un uzceltie astoņi dzīvojamie nami. Viens no tiem – Tērbatas ielā 38, kas starpkaru posmā piederēja valstsvīra Kārļa Ulmaņa brāļa Indriķa sievai un kur atradās K. Ulmaņa personīgais dzīvoklis.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas un Zviedrijas ordeņiem.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 1081.–1083. l.
Represijas
Apcietināts 1940. gada 13.–15. augustā, atbrīvots. Otrreiz apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Aizvests uz Soļikamskas cietumu (Usoļjes nometne).
Apsūdzība uzrādīta 1942. gada 5. martā: “No 1920. līdz 1940. gadam bija Latvijas buržuāziskās valdības sūtnis daudzās Eiropas valstīs. No 1933. gada līdz 1935. gadam – buržuāziski kulaciskās partijas “Zemnieku savienība” biedrs. Līdz [Latvijas PSR dibināšanai] un pēc Latvijas PSR dibināšanas bija pārliecināts konstitucionālā monarhisma piekritējs, veica pretpadomju aģitāciju, tas ir, noziegumus, kas noteikti KPFSR Kriminālkodeksa 5813. panta 10. daļā. [..] apsūdzētajam Nukšam Mārtiņam Mārtiņa d. par mērķtiecīgu uzskatīt augstāko soda mēru – NOŠAUŠANU, ar personīgā īpašuma konfiskāciju valsts labā.”
1942. gada 18. aprīļa PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes nolēmums – nāves sods nošaujot.
Spriedums izpildīts 1942. gada 17. maijā, Soļikamskas cietumā Nr. 1.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 2. apr., P-1580.; P-5342. l.