12.11.2015.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi galīgo lēmumu lietā Sproģe pret Latviju, noraidot kā nepamatotu sūdzību par tiesību uz lietas izskatīšanu objektīvā un neatkarīgā tiesā pārkāpumu.
Sūdzības iesniedzēja Natālija Sproģe uzskatīja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpums, jo tā pati tiesnese, kura bija izskatījusi pret iesniedzējas ģimeni iesniegto civilprasību par zaudējumu piedziņu apelācijas instancē, pirms tam bija lēmusi par viņas ģimenes izlikšanu no dzīvokļa cita civilprocesa ietvaros, kā arī pieņēmusi vairākus citus lēmumus strīdos starp tām pašām iesaistītajām pusēm.
Atsaucoties uz tās judikatūrā iedibinātajiem principiem, Tiesa norādīja, ka jautājums par tiesas (tiesneša) neatkarību tiek vērtēts gan no subjektīvā, gan objektīvā aspekta. Pirmkārt, tiek vērtēta konkrētā tiesneša personīgā pārliecība vai ieinteresētība lietas iznākumā. Otrkārt, Tiesa vērtē, vai lietas izskatīšanas ietvaros tika pienācīgā veidā nodrošināts, ka tiek izslēgtas jebkādas pamatotas bažas par tiesas (tiesneša) neatkarības un objektivitātes trūkumu. Tā kā šajā lietā iesniedzēja nebija apgalvojusi konkrētās tiesneses personīgo ieinteresētību lietas iznākumā, Tiesa vērtēja tikai otro aspektu, proti, vai tiesneses loma un iesaiste lēmuma pieņemšanā lietā par iesniedzējas ģimenes izlikšanu no dzīvokļa radīja pamatotas bažas par viņas objektivitātes trūkumu, vēlāk izlemjot jautājumu par zaudējumu piedziņu. Šādas bažas varētu pastāvēt, ja abu lietu faktiskie un tiesiskie apstākļi būtu ļoti līdzīgi vai tiesnesim abās lietās būtu jāvērtē vieni un tie paši pierādījumi. Tiesa uzskatīja, ka, kaut arī visu turpmāko strīdu pamatā bija sākotnējais lēmums par iesniedzējas ģimenes izlikšanu no dzīvokļa, katrā konkrētajā strīdā tiesas secinājumi bija balstīti uz citu pierādījumu izvērtēšanu, un lietas savā starpā bija pietiekami atšķirīgas. Turklāt tiesa pieņēma savu lēmumu pēc tam, kad tā bija uzklausījusi pušu argumentus atklātā tiesas sēdē. Visbeidzot, lietā nekas neliecināja, ka konkrētā tiesnese būtu izteikusi kādus apgalvojumus, kas radītu pamatu uzskatīt, ka viņas lēmumu lietā par zaudējumu piedziņu būtu ietekmējuši iepriekšējie secinājumi par iesniedzējas prettiesisko rīcību. Ņemot vērā šos apstākļus, Tiesa uzskatīja, ka nebija pamata bažām, ka tiesnesei pret iesniedzēju būtu izveidojusies aizspriedumaina attieksme un noraidīja iesniedzējas sūdzību kā acīmredzami nepamatotu.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns Tiesas 2015. gada 12. novembrī paziņotā lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē: http://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-158843.