06.10.2016.
2016. gada 6. oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (turpmāk – Tiesa) pasludināja spriedumu lietā Jemeļjanovs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. pantā garantēto tiesību – kriminālprocesā aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlēta aizstāvja juridisku palīdzību – pārkāpums. Vasīlijs Jemeļjanovs (turpmāk – iesniedzējs) 2005. gada 23. septembrī vērsās Tiesā ar sūdzību, ka viņa krimināllietas izskatīšanā pirmajā instancē viņam bija liegta juridiskā palīdzība. Iesniedzējs lietas izskatīšanā pirmajā instancē bija atteicies no divu valsts nodrošināto aizstāvju pakalpojumiem, norādot, ka tie nav bijuši kvalitatīvi, savukārt apelācijas instancē viņa aizstāvību nodrošināja divi citi valsts nodrošināti aizstāvji.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa visupirms atgādināja, ka Konvencijas 6. panta 3.c.apakšpunktā garantētās tiesības sevi aizstāvēt pašam vai saņemt paša izvēlēta aizstāvja juridisku palīdzību, ir viens no tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem, tādēļ Tiesa izvērtēja, vai iesniedzēja tiesības uz aizstāvību bija ierobežotas tiktāl, ka tas jau negatīvi ietekmēja visa procesa taisnīgumu Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē. Tiesa secināja, ka Daugavpils tiesa, izskatot iesniedzēja sūdzības par valsts nodrošināto aizstāvju sniegto pakalpojumu kvalitāti, lēmumos ir pienācīgi izvērtējusi aizstāvības kvalitāti. Komentējot iesniedzēja apgalvojumu, ka, noraidot otro aizstāvi, viņš nebija vēlējies kopumā atteikties no tiesībām uz valsts nodrošinātu aizstāvību, Tiesa uzsvēra, ka Latvijas normatīvais regulējums par valsts nodrošināta aizstāvja piešķiršanu bija skaidrs un nepārprotams, un tas neparedzēja tiesības šādās situācijās brīvi izvēlēties aizstāvi. Turklāt Tiesa norādīja, ka pirmās instances tiesa bija brīdinājusi iesniedzēju, ka pēc otrā aizstāvja noraidīšanas viņam nāksies pašam apmaksāt aizstāvja izdevumus, vai arī aizstāvēt sevi pašam. Tiesas uzskatīja, ka līdz ar vēl vienu nepamatotu sūdzību atbrīvot aizstāvi no viņa pienākumiem, iesniedzējs faktiski atteicās no tiesībām saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību.
Savukārt saistībā ar iesniedzēja aizstāvību apelācijas instancē Tiesa norādīja, ka iesniedzējam tika nodrošināti divu dažādu aizstāvju pakalpojumi, par kuru kvalitāti viņš nesūdzējās. Lai gan iesniedzējs bija pats gatavojis un iesniedzis apelācijas sūdzību, Latgales apgabaltiesa bija devusi laiku un iespēju sagatavoties apelācijas tiesas sēdei kopā ar aizstāvi, kā arī nodrošināja procesuālās tiesības. Tādēļ Tiesa atzina, ka iesniedzēja tiesības aizstāvēt sevi pašam vai ar aizstāvja palīdzību, netika ierobežotas tādā apjomā, lai ietekmētu kopējo kriminālprocesa taisnīgumu, un vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta un 6. panta 3.c. apakšpunkta pārkāpums.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2016. gada 6. oktobra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (37364/05) un sprieduma pasludināšanas datums (06/10/2016).
Fakti lietā Jemeļjanovs pret Latviju
2004. gada 4. novembrī iesniedzējs tika apsūdzēts slepkavības izdarīšanā. Pēc iesniedzēja lūguma viņam tika nodrošināts valsts apmaksāts aizstāvis, kas aizstāvēja iesniedzēju pirmstiesas procesā, kā arī uzsāka iesniedzēja aizstāvību krimināllietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā. 2005. gada aprīlī iesniedzējs lūdza tiesu atbrīvot aizstāvi no pienākumu pildīšanas, jo iesniedzējs nebija apmierināts ar pakalpojumu kvalitāti, un nepiekrita aizstāvja viedoklim par aizstāvības īstenošanu. Daugavpils tiesa apmierināja iesniedzēja lūgumu.
2005. gada jūnijā iesniedzēja aizstāvību uzsāka otrs aizstāvis, taču arī šoreiz iesniedzējs informēja Daugavpils tiesu, ka viņš nav apmierināts ar nozīmētā aizstāvja sniegtajiem pakalpojumiem, un atkārtoti lūdza tiesu atbrīvot aizstāvi no pienākumu pildīšanas. Daugavpils tiesa, izskatot iesniedzēja lūgumu, brīdināja iesniedzēju, ka viņš nevar izvēlēties valsts nodrošināto aizstāvi, bet viņam ir tiesības pieaicināt sevis izvēlētu aizstāvi, pašam arī apmaksājot sniegtos pakalpojumus. Sākot no 2005. gada septembra, nacionālajā procesā iesniedzējam netika sniegta valsts apmaksāta juridiskā palīdzība. 2006. gada februārī Daugavpils tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu slepkavībā. Ar 2006. gada novembra lēmumu Latgales apgabaltiesa kā apelācijas instance atstāja pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu. Tiesa atzina, ka liecinieku liecībās nav saredzamas neatbilstības, kā arī apstiprināja pirmās instances secinājumus par iesniedzēja tiesībām uz aizstāvību, norādot, ka pirmās instances tiesā liecinieki tika izsaukti divas reizes, taču pats iesniedzējs viņiem neuzdeva nevienu papildu jautājumu.