08.03.2018.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā R. Š. pret Latviju, ar sešām balsīm pret vienu secinot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2. panta materiālā aspekta pārkāpums, un vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis Konvencijas 2. panta procesuālā aspekta pārkāpums.
Lietā R. Š. pret Latviju iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 2. pantu (tiesības uz dzīvību), sūdzējās par nacionālā civilprocesa un kriminālprocesa neefektivitāti, vērtējot trešo personu atbildību par lidmašīnas avāriju, kurā iesniedzējs bija cietis. Iesniedzējs sūdzējās par to, ka valsts nav pieņēmusi nacionālo regulējumu, kas panāktu drošības pasākumu ievērošanu aviācijas sektorā, lai lidmašīnas nedrīkstētu vadīt personas, kurām trūkst atbilstošas kvalifikācijas. Iesniedzējs arī sūdzējās, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa nepamatoti atteikusies piešķirt iesniedzējam kompensāciju par miesas bojājumiem, kas radušies avārijas rezultātā.
Tiesa noraidīja Valdības izvirzītos argumentus par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Attiecībā uz Valdības pausto viedokli, ka iesniedzējs bija ļaunprātīgi izmantojis tiesības vērsties ar iesniegumu Tiesā, jo viņš nebija iesniedzis Tiesai būtisku informāciju, Tiesa atzīmēja, ka no tās rīcībā esošajiem materiāliem tā nevar izdarīt secinājumu, ka iesniedzējam būtu bijis nodoms maldināt Tiesu. Attiecībā uz iesniedzēja iespēju pārsūdzēt kriminālprocesuālos lēmumus prokuroram, Tiesa atzīmēja, ka pēc kriminālprocesa nodošanas iztiesāšanai iesniedzējam bija iespējams iesniegt sūdzības visās trīs tiesu instancēs, ko viņš arī bija darījis. Attiecībā uz Valdības norādi, ka iesniedzēja sūdzības iesniegšanas brīdī civilprocesuālā tiesvedība par zaudējumu atlīdzību vēl nebija pabeigta, Tiesa norādīja, ka atsevišķos gadījumos tiesību aizsardzības līdzekļu pēdējā stadija var tikt izsmelta arī pēc sūdzības iesniegšanas, bet pirms jautājuma par sūdzības pieņemamību izlemšanas Tiesā. Tā kā šajā lietā Augstākās tiesas Senāts 2016. gada 5. maijā ar galīgo lēmumu bija noraidījis iesniedzēja kasācijas sūdzību, Tiesas ieskatā nebija pamata noraidīt iesniedzēja sūdzību kā priekšlaicīgu. Visbeidzot, Tiesu nepārliecināja arguments par iespēju vērsties ar prasību par zaudējumu atlīdzināšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā, atsaucoties uz Satversmes 92. pantu. Tiesa atzīmēja, ka no Valdības iesniegtajiem Latvijas tiesu prakses piemēriem tikai viens gadījums bija saistīts ar strīdu par tiesisko regulējumu, proti, tiesību aizskārumu radīja spēkā esošā regulējuma piemērošana, nevis, kā šajā lietā, tiesību aizskāruma iemesls bija atbilstoša tiesiskā regulējuma trūkums. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēja sūdzību par pieņemamu izskatīšanai.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa vēlreiz uzsvēra tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, proti, ka Konvencijas 2. pantā ietvertais valsts pozitīvais pienākums rīkoties, lai aizsargātu tās jurisdikcijā esošu personu tiesības uz dzīvību, nenozīmē nesamērīga sloga uzlikšanu valsts iestādēm, īpaši ņemot vērā cilvēku rīcības neparedzamību un valstij pieejamos resursus. Tiesa arī atzīmēja, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība jautājumos, kas saistīti ar tehniski sarežģītām situācijām un nozarēm, piemēram, aviāciju. Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nav sūdzējies par licencēšanas sistēmu Latvijā kā tādu, bet norādījis, ka Latvijā nav starptautiskajiem tiesību aktiem atbilstoša nacionālā regulējuma, kas paredzētu pilota vai lidmašīnas īpašnieka pienākumus un atbildību, izvērtējot drošību lidojuma laikā. Ņemot vērā starptautiskos un Eiropas civilās aviācijas drošības standartus, Tiesa norādīja, ka lietas notikumu laikā tie neuzlika lidmašīnu īpašniekiem pienākumu pārbaudīt, vai pilotam ir nepieciešamā kvalifikācija, lai vadītu konkrētu lidmašīnu. Tiesa atsaucās uz 1944. gada 7. decembra Čikāgas Starptautisko civilās aviācijas konvenciju un atzina, ka ne tajā, ne Eiropas standartos nav saskatāms valsts pienākums noteikt nacionālajos tiesību aktos lidmašīnas īpašnieka atbildību par aviācijas negadījumu. Arī Aviācijas likums lietas notikumu laikā paredzēja tikai pilota atbildību. Savukārt Konvencijas 2. pants neuzliek valstīm pienākumu pieņemt augstākus standartus savā nacionālajā regulējumā, nekā atzīti starptautiskā vai Eiropas līmenī. Ņemot vērā faktu, ka lidmašīnas avārijas brīdī Latvijas nacionālais regulējums paredzēja vismaz starptautiska līmeņa dokumentos noteikto minimumu un skaidrus, detalizētus noteikumus pilota atbildībai par lidojuma drošību, tad Latvija, nepieņemot stingrāku nacionālo regulējumu, nav pārkāpusi tās rīcības brīvības robežas, ko tai sniedz Konvencija. Līdz ar to Tiesa ar sešām pret vienu balsīm secināja, ka nav noticis Konvencijas 2. panta materiālā aspekta pārkāpums.
Savukārt vērtējot Konvencijas 2. panta procesuālā aspekta iespējamu pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka jāapskata iemesli, kāpēc vispārējās jurisdikcijas tiesa izbeidza tiesvedību par kompensācijas piešķiršanu, kā arī tas, vai gadījumā, ja būtu citi faktiskie apstākļi, kompensācijas tiesvedība tiktu turpināta. Ņemot vērā izskatāmās lietas faktus, Tiesa secināja, ka tiesvedība pret visiem trim atbildētājiem par kompensācijas piedziņu – pret lidmašīnas īpašnieku (komercsabiedrību), lidmašīnas īpašnieces valdes locekli un apdrošināšanas sabiedrību tika izbeigta no valsts rīcības neatkarīgu iemeslu dēļ. Proti, komercsabiedrība izbeidza savu darbību, un tai nebija tiesību pārņēmēja, savukārt valdes loceklis atbilstoši Komerclikumam nebija atbildīgs par šādu kaitējumu, bet apdrošināšanas sabiedrības polisē nebija paredzēta kompensācija par lidmašīnas nelaimes gadījumiem, ja tie izraisīti cilvēciskā faktora dēļ. Tiesa norādīja, ka kriminālprocesa ietvaros tika veikta pienācīga izmeklēšana, pierādījumu izvērtēšana un iztiesāšana. Tiesa norādīja, ka Latvijas nacionālā tiesību sistēma pati par sevi nodrošina pienācīgu un savlaicīgu iespēju pieprasīt kompensāciju tādā līmenī, kādā to paredz Konvencijas 2. pants. Līdz ar to Tiesa vienbalsīgi secināja, ka Konvencijas 2. panta procesuālais aspekts nav pārkāpts.
Tiesas spriedumam ir pievienots tiesneša Mārtiņa Mita (Latvija) atsevišķais viedoklis.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta pirmo daļu puses spriedumu var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas.
Pilns Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu nolēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (44154/14) un pasludināšanas datums (08/03/2018).