12.07.2016.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 12. jūlijā pasludināja spriedumu lietā AKKA/LAA pret Latviju, atzīstot, ka Latvija nav pārkāpusi biedrības tiesības uz īpašumu un tiesības uz taisnīgu tiesu.
Savā 2004. gada 6. augustā Tiesā iesniegtajā pieteikumā biedrība AKKA/LAA (turpmāk – iesniedzēja organizācija) sūdzējās par tiesību uz īpašumu un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu Latvijā. Proti, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 1. protokola 1. pantu, iesniedzēja organizācija apgalvoja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas bija ierobežojušas autoru ekskluzīvās tiesības brīvi un līdzvērtīgi vienoties par savu darbu izmantošanas nosacījumiem un cenu, nosakot biedrībai pienākumu noslēgt licences līgumus ar “Radio SWH” un “Latvijas Radio”, kā arī nosakot autoratlīdzības apmēru. Tāpat iesniedzēja organizācija atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, apgalvoja, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas pārkāpa pušu līdztiesības principu, paplašinot prasības un pretprasības robežas, kā arī kļūdaini interpretējot un piemērojot autortiesības regulējošos tiesību aktus.
Izvērtējot iesniedzējas organizācijas sūdzības, Tiesa vienbalsīgi atzina, ka šajā lietā nav noticis īpašumtiesību un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.
Jautājumā par iespējamo īpašumtiesību pārkāpumu, Tiesa atzina, ka vispārējās jurisdikcijas tiesu noteiktais pienākums iesniedzējai organizācijai noslēgt licences līgumus ar “Radio SWH” un “Latvijas Radio” ir uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežošanu Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē. Tāpēc Tiesa tālāk vērtēja, vai šāds ierobežojums atbilda šī panta prasībām. Tiesa piekrita Latvijas valdības argumentam, ka ierobežojums bija “noteikts ar likumu”, proti, ka Autortiesību likums paredzēja pietiekamu tiesisko pamatu, lai vispārējās jurisdikcijas tiesas varētu izlemt strīdu. Pievēršoties jautājumam par ierobežojuma leģitīmo mērķi, Tiesa atzina, ka, ņemot vērā situāciju, kad ilgāku laika periodu autoru darbi tika pārraidīti bez licences, pie kā zināmā mērā bija vainojama iesniedzējas organizācijas nespēja panākt vienošanos ar raidorganizācijām, vispārējās jurisdikcijas tiesas, atrisinot strīdu, bija rīkojušās sabiedrības vispārējas interesēs. Visbeidzot, Tiesa uzsvēra vairākus aspektus, kas izrietēja no nacionālo tiesu spriedumiem un kas pamatoja, ka tiesas bija panākušas taisnīgu līdzsvaru starp indivīda interesēm no vienas puses un visas sabiedrības interesēm no otras puses. Pirmkārt, pirms autoratlīdzības apmēra noteikšanas, tiesas vispirms bija mēģinājušas puses samierināt. Tā kā šis process cieta neveiksmi, tad tiesas ņēma vērā apstākli, ka strīdā ar “Radio SWH” puses jau bija panākušas vienošanos par autoratlīdzības apmēra aprēķināšanas metodi. Savukārt strīdā ar “Latvijas Radio” tiesas atsaucās uz līdzīgos licences līgumus, kurus iesniedzēja organizācija bija noslēgusi ar citām raidorganizācijām, noteikto aprēķina metodi. Turklāt noteiktais autoratlīdzības apmērs ievērojami neatšķīrās no tiem, par ko puses bija iepriekš vienojušās. Otrkārt, vispārējās jurisdikcijas tiesas bija atzinušas, ka aizliegums pārraidīt autoru darbus nekalpos pašu autoru interesēm. Treškārt, Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējai organizācijai noteiktais pienākums noslēgt licences līgumus bija ierobežots laikā un apjomā. Proti, strīdā ar “Radio SWH” autoratlīdzības apmērs tika noteiks par trim gadiem, bet strīdā ar “Latvijas Radio” pusēm tika noteiks tikai vispārīgs pienākums noslēgt licences līgumu. Tādējādi netika ierobežotas pušu tiesības pārskatīt autoratlīdzības apmēru. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Tiesa atzina, ka Latvijas amatpersonas bija panākušas taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības kopumā un iesniedzējas organizācijas interesēm.
Atsaucoties uz tās secinājumiem, vērtējot iesniedzējas organizācijas sūdzību Konvencijas 1. panta 1. protokola kontekstā, proti, ka nacionālās tiesas bija rīkojušās saskaņā ar likumu un to sniegtais pamatojums bija pietiekams, Tiesa atzina, ka iesniedzējas organizācijas tiesības uz taisnīgu tiesu nav pārkāptas.
Pilns 2016. gada 12. jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (562/05) un sprieduma pasludināšanas datums (12/07/2016).
Fakti lietā AKKA/LAA pret Latviju
Deviņdesmito gadu beigās iesniedzēja organizācija AKKA/LAA (SIA “Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība”) bija noslēgusi licences līgumus ar vairākām Latvijas raidorganizācijām. Līdz 2001. gada 1. janvārim atlīdzības likmi par darbu izmantošanu bija noteikusi iesniedzējas organizācijas valde, vēlāk to noteica Latvijas autoru asociācija (LAA) – iesniedzējas organizācijas vienīgais īpašnieks.
Beidzoties licences līgumu termiņiem, atsevišķas raidorganizācijas turpināja pārraidīt mūziku, vai nu nemaksājot atlīdzību vispār vai tādā apmērā, kādā to attiecīgā raidorganizācija uzskatīja par atbilstošu, jo iesniedzēja organizācija un attiecīgās raidorganizācijas nevarēja vienoties par turpmākajiem līguma nosacījumiem, it īpaši jautājumā par atlīdzības apmēru, kas būtu maksājams par mūzikas pārraidīšanu.
2002. gadā iesniedzēja organizācija vērsās Rīgas apgabaltiesā ar civilprasību pret “Radio SWH”, lūdzot tiesu atzīt, ka atbildētājs bija pārraidījis autoru darbus bez attiecīgās licences. Iesniedzēja organizācija uzskatīja, ka autoratlīdzības apmēram bija jāsastāda 6% no atbildētāja ikgada ienākumiem. “Radio SWH” iesniedza tiesā pretprasību, norādot, ka iesniedzēja organizācija, izmantojot savu monopolstāvokli, bija pieprasījusi nesamērīgi augstu atlīdzību – sešas reizes lielāku par to, kas tika maksāta iepriekš, kā arī lūdza tiesu noteikt iesniedzējai organizācijai pienākumu noslēgt licences līgumu, nosakot atbilstošu atlīdzības apmēru.
2003. gada janvārī Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierināja prasību un pretprasību. Tiesas ieskatā, abas puses bija izteikušas vēlmi noslēgt vienošanos, bet nebija varējušas vienoties par atlīdzības apmēru. Šo situāciju lielā mērā bija ietekmējusi pašas iesniedzējas organizācijas rīcība, nespējot noteikt atlīdzības apmēru. Tiesa atzina, ka atbildētājs bija pārkāpis Autortiesību likuma normas, pārraidot autoru darbus bez attiecīgās piekrišanas. Tāpēc tiesa noteica zaudējumu atlīdzību 78 000 LVL apmērā. Vienlaikus tiesa noteica iesniedzējai organizācijai pienākumu noslēgt ar atbildētāju licences līgumu, nolemjot, ka atlīdzībai jāsastāda 2% no atbildētāja mēneša neto apgrozījuma.
Tā kā samierināšanās procesa ietvaros apelācijas instancē pusēm neizdevās panākt vienošanos par atlīdzības apmēru, tad apelācijas instances tiesa piekrita pirmās instances tiesai, ka atlīdzībai būtu jāsastāda 2% no atbildētāja mēneša apgrozījuma. 2004. gada februārī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu, izņemot daļā par pienākumu atlīdzināt atbildētajam advokāta izdevumus.
Savā civilprasībā pret „Latvijas Radio” iesniedzēja organizācija lūdza tiesu noteikt soda naudu par autoru darbu nelikumīgu lietošanu un noteikt aizliegumu atbildētājam pārraidīt iesniedzējas organizācijas pārstāvēto autoru darbus, līdz tiks noslēgts licences līgums.
2003. gada aprīlī Rīgas apgabaltiesa šo prasību noraidīja un daļēji atzina atbildētāja pretprasību. Tiesas ieskatā de facto līgumsaistību pastāvēšanu starp pusēm apstiprināja fakts, ka atbildētājs turpināja maksāt atlīdzību saskaņā ar spēku zaudējušā līguma nosacījumiem un ka iesniedzēja organizācija nebija iebildusi pret darbu pārraidi. Pie šādiem apstākļiem tiesai vienīgi bija jānosaka atlīdzības apmērs saskaņā ar Autoratlīdzības likumu. Daļēji apmierinot pretprasību, tiesa noteica līgumā paredzamo atlīdzības summu – 1,57% no raidorganizācijas gada ieņēmumiem.
Apelācijas instances tiesa atzina, ka atbildētājs bija pārkāpis autortiesības, pārraidot autoru darbus bez spēkā esoša licences līguma. Tiesa piešķīra iesniedzējai organizācijai kompensāciju 100 000 LVL apmērā. Tiesa arī atzina, ka tai bija jānosaka pusēm pienākums noslēgt licences līgumu, nosakot atlīdzību 3% apmērā no atbildētāja apgrozījuma. 2004. gada 17. martā Augstākās tiesas Senāts daļēji atstāja spēka apelācijas instances tiesas spriedumu.