08.05.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017. gada 4. maijā pasludināja spriedumu lietā Osipkovs un citi pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpums.
Savā 2007. gada 13. jūlija pieteikumā Tiesā, atsaucoties uz Konvencijas 1. protokola 1. pantu, iesniedzēji (četras privātpersonas un divas juridiskās personas) sūdzējās, ka viņiem atņemts nekustamais īpašums, proti, 30 ha mežu Jūrmalas pilsētas teritorijā, nepiešķirot kompensāciju. Viens no iesniedzējiem daļu no strīdus īpašumiem bija ieguvis pēc tam, kad 1999. gadā Rīgas apgabaltiesa bija taisījusi spriedumu par īpašuma tiesību atzīšanu iesniedzējam un vēl divām personām, savukārt pārējie iesniedzēji īpašumus bija ieguvuši uz pirkuma līguma pamata. Iesniedzēji īpašuma tiesības zaudēja pēc tam, kad Augstākā tiesa pēc Senāta priekšsēdētāja protesta atcēla Rīgas apgabaltiesas 1999. gada spriedumu, jo konstatēja, ka nebija īpašuma tiesību apstiprinošu dokumentu uz augšminētajiem 30 ha Jūrmalā.
Vērtējot sūdzības pieņemamību izskatīšanai, Tiesa visupirms konstatēja, ka nacionālās tiesvedības ietvaros viens no iesniedzējiem nebija iesniedzis kasācijas sūdzību, tādēļ Tiesa secināja, ka viņš nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Savukārt attiecībā uz vienu no juridiskajām personām Tiesa konstatēja, ka pēc sūdzības iesniegšanas Tiesā tā ir likvidēta. Tā kā ne valde, ne administrators tiesvedības gaitā Tiesā nebija sazinājušies ar Tiesu, piemēram, iesniedzot papildu apsvērumus, Tiesas ieskatā šis iesniedzējs bija zaudējis procesuālo statusu. Attiecībā uz diviem citiem iesniedzējiem, kuri bija pārdevuši savus nekustamos īpašumus pirms tika atcelts tiesas spriedums, kas atzina viņu īpašuma tiesības, Tiesa piekrita valdības izvirzītajam argumentam, ka viņi bija zaudējuši cietušā statusu Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē. Visbeidzot, Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka tiesvedība attiecībā uz diviem iesniedzējiem – Aleksandru Osipkovu un Mārtiņu Ādmini – ir izbeidzama, jo strīds bija saistīts ar zemes reformas jautājumiem, kuri saskaņā ar 1997. gada 27. jūnijā Latvijas Republikas iesniegto atrunu neietilpst Tiesas jurisdikcijā. Šajā sakarā Tiesa konstatēja, ka minētais strīds nebija saistīts ar zemes reformas jautājumiem; tā vietā tas bija civiltiesisks strīds par īpašumtiesību atzīšanu. Visbeidzot, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka Aleksandrs Osipkovs un Mārtiņš Ādminis nebija izsmēluši tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņi varēja apstrīdēt regulējuma, kas paredz tiesības Augstākās tiesas Senāta priekšsēdētājam iesniegt protestu, konstitucionalitāti Satversmes tiesā. Šajā sakarā Tiesa atzīmēja, ka abi iesniedzēji procesuālo statusu nacionālajā tiesvedībā ieguva jau pēc Augstākās tiesas Senāta priekšsēdētāja 2003. gada 24. oktobra protesta iesniegšanas, un tāpēc viņiem nebūtu bijis iespējams šajā sakarā vērsties Satversmes tiesā.
Vērtējot Aleksandra Osipkova un Mārtiņa Ādmiņa sūdzības pēc būtības, Tiesa konstatēja, ka abu iesniedzēju īpašumtiesības bija ierakstītas Zemesgrāmatā, tādēļ bija uzskatāms, ka viņiem bija “īpašuma tiesības” Konvencijas 1. protokola 1. panta izpratnē. Ņemot vērā, ka nacionālās tiesvedības rezultātā iesniedzējiem nekustamais īpašums tika atsavināts, dzēšot attiecīgos Zemesgrāmatas ierakstus, Tiesa secināja, ka ir notikusi iejaukšanās viņu tiesībās uz īpašumu. Atbilstoši Tiesas judikatūrā iedibinātajiem principiem, lai konstatētu, vai valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu atbilst Konvencijas 1. protokola 1. panta prasībām, ir jāizvērtē, vai iejaukšanās ir notikusi saskaņā ar likumu, vai tai ir bijis leģitīms mērķis un vai tā ir bijusi samērīga.
Tiesa visupirms atzina, ka iejaukšanās likumiskais pamats bija Civillikuma normas un ka iejaukšanās notika nolūkā labot iestāžu pieļauto kļūdu, kas atbilda vispārējām sabiedrības interesēm.
Vērtējot samērīguma aspektu, Tiesa izvērtēja gan valsts iestāžu, gan pašu iesniedzēju rīcību nacionālās tiesvedības laikā. Tiesa konstatēja, ka valsts iestādes bija pieļāvušas vairākas nepilnības īpašumtiesību atjaunošanas procesā, taču tās bija savlaicīgi centušās novērst prettiesisko īpašumtiesību atjaunošanu, lai gan nevarēja novērst strīdus īpašuma pārdošanu iesniedzējiem. Vērtējot pašu iesniedzēju rīcību, Tiesa piekrita nacionālo tiesu secinājumam, ka viņi nebija rīkojušies labticīgi, jo Aleksandrs Osipkovs un Mārtiņš Ādminis iegādājās īpašumu jau pēc tam, kad bija atcelts 1999. gada spriedums, kas atjaunoja īpašumtiesības, turklāt Aleksandrs Osipkovs nevarēja apgalvot, ka nebija informēts par īpašumtiesību strīdu, jo iepriekš šajā procesā bija piedalījies kā cita iesniedzēja pārstāvis.
Visbeidzot, vērtējot, vai iesniedzējiem nacionālajā līmeni bija pieejami jebkādi kompensējošie mehānismi, Tiesa norādīja, ka, pat ja nacionālās tiesas neuzskatīja, ka iesniedzēji bija rīkojušies labticīgi, šis secinājums nekādi neietekmēja starp iesniedzējiem un iepriekšējiem īpašniekiem noslēgto pirkuma līgumu tiesiskumu. Atsaucoties uz pirkuma līgumu nosacījumiem un Civillikuma normām par zaudējumu atlīdzību, iesniedzējiem bija iespējams prasīt zaudējumu atlīdzību no personām, kuras viņiem pārdeva strīdus īpašumu. Tomēr iesniedzēji šo iespēju nebija izmantojuši, kā arī nebija nekādā veidā mēģinājuši apstrīdēt šī mehānisma efektivitāti.
Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iejaukšanās iesniedzēju tiesībās ir bijusi samērīga, un Konvencijas 1. protokola 1. pants nav pārkāpts.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 4. maija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (39210/07) un sprieduma pasludināšanas datums (04/05/2017).
Fakti lietā Osipkovs un citi pret Latviju
Iesniedzēji ir četri Latvijas pilsoņi - Aleksandrs Osipkovs, Vano Razmadze, Mārtiņš Ādminis, Egits Kraulis, kā arī SIA „BaltInvestGroup” un SIA „Bulduru muiža”.
Ar Rīgas apgabaltiesas 1999. gada 7. maija spriedumu, pamatojoties uz likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, tika atzītas Vano Razmadzes, kā arī personu L.R. un La.R. īpašuma tiesības uz 30 ha meža platību Jūrmalā (bijušās Bulduru muižas zemes), kā arī tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā, atbilstoši viņu īpašuma daļām. Pamatojoties uz šo spriedumu, ar Jūrmalas pilsētas Zemes komisijas 2002. gada 6. decembra lēmumiem Vano Razmadzes, L.R. un La.R. īpašumā tika nodoti zemes gabali Jūrmalā, Cīruļu ielā 9, Medņu ielā 6, Medņu ielā 8 un Olgas ielā 50.
Uz 2003. gada janvārī noslēgtā pirkuma līguma pamata visi minētie zemes gabali nonāca SIA „Bulduru muiža”, kuras valdes priekšsēdētājs bija Aleksandrs Osipkovs, bet dalībnieks un direktors – Vano Razmadze, īpašumā.
Saskaņā ar 2003. gada decembrī noslēgto pirkuma līgumu īpašuma tiesības uz zemes gabalu Olgas ielā 50 ieguva A.V., kurš 2004. gada martā pārdeva īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu SIA „BaltInvestGroup”.
Pamatojoties uz Augstākās tiesas Senāta priekšsēdētāja 2003. gada 24. oktobrī iesniegto protestu, ar Augstākās tiesas Senāta 2003. gada 17. decembra spriedumu Rīgas apgabaltiesas 1999. gada 7. maija spriedums tika atcelts, un lieta tika nodota izskatīšanai tai pašai tiesai citā sastāvā. Pamats sprieduma atcelšanai bija īpašuma tiesību apstiprinošu dokumentu uz meža gabalu 30 ha platībā Jūrmalā neesamība.
Saskaņā ar 2004. gada februārī noslēgto pirkuma līgumu, SIA „Bulduru muiža” ieguva savā īpašumā ½ domājamo daļu no zemes gabala Cīruļu ielā 9. Savukārt pamatojoties uz 2004. gada februārī noslēgto pirkuma līgumu Egits Kraulis ieguva savā īpašumā ½ domājamo daļu no zemes gabala Cīruļu ielā 9.
Saskaņā ar 2004. gada februārī noslēgtajiem pirkuma līgumiem īpašuma tiesības uz zemes gabalu Medņu ielā 6 ieguva S.G.
Uz 2004. gada februārī noslēgto pirkuma līgumu īpašuma tiesības uz zemes gabalu Medņu ielā 8 ieguva J.K. un K.K. Atbilstoši 2004. gada jūnijā noslēgtajam pirkuma līgumam īpašuma tiesības uz zemes gabalu Medņu ielā 8 ieguva Aleksandrs Osipkovs.
2004. gada 27. aprīlī Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departaments Finanšu ministrijas interesēs vērsās ar prasības pieteikumu Rīgas apgabaltiesā, lūdzot atzīt par spēkā neesošiem Jūrmalas pilsētas Zemes komisijas 2002. gada 6. decembra lēmumus, dzēst Zemesgrāmatas ierakstus un atzīt īpašuma tiesības Latvijas valstij Finanšu ministrijas personā.
2004. gada 30. maijā Rīgas apgabaltiesa nolēma apvienot vienā tiesvedībā lietu Aleksandra Osipkova, L.R. un La.R. prasībā pret Jūrmalas pilsētas domi par īpašuma tiesību atjaunošanu un Ģenerālprokuratūras iesniegtās prasības rezultātā ierosināto lietu.
2005. gada 9. septembrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja Ģenerālprokuratūras prasību un atzina Vano Razmadzes, L.R. un La.R. īpašuma tiesības. Par šo spriedumu Ģenerālprokuratūra iesniedza apelāciju.
Ar 2006. gada 22. jūnija Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedumu Ģenerālprokuratūras prasība tika daļēji apmierināta. Civillietu tiesu palātas ieskatā Vano Razmadze, L.R. un La.R. nebija pierādījuši meža zemes 30 ha platībā īpašuma tiesības, tādējādi viņu prasība bija noraidāma. Vērtējot, vai pārējie atbildētāji lietā bija uzskatāmi par labticīgiem ieguvējiem, tiesa norādīja, ka jāvērtē, vai faktiskie lietas apstākļi neliecināja par lietu ieguvēju nelabticību. Tā atzīmēja, ka Vano Razmadze, L.R. un La.R. bez likumīga pamata bija ieguvuši Jūrmalas pilsētas kompensācijas zemju fonda zemes, kuras nekavējoties tika atsavinātas SIA „Bulduru muiža”, kurā Vano Razmadze bija gan dalībnieks, gan direktors. Pēc tam gada laikā īpašumi tika vairākkārt atsavināti tālāk, neskatoties uz to, ka tajā laikā tiesā jau bija iesniegta Ģenerālprokuratūras prasība, un ar Senāta 2003. gada 17. decembra spriedumu bija atcelts Rīgas apgabaltiesas 1999. gada 7. maija spriedums. Pie šādiem apstākļiem atbildētāji nebija atzīstami par labticīgiem strīdus zemes ieguvējiem, un viņu īpašuma tiesības zemesgrāmatā bija dzēšamas.
Ar 2007. gada 17. janvāra Augstākās tiesas Senāta spriedumu 2006. gada 22. jūnija spriedums tika atstāts negrozīts.