21.10.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014. gada 21. oktobrī pasludināja spriedumu lietā Y. pret Latviju. Šajā lietā sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka Liepājas pilsētas Pašvaldības policijas darbinieki pret viņu bija pielietojuši nesamērīgu fizisku spēku, taču Tiesa atzina, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3. pants (cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums) un 13. pants (tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāte) nav pārkāpti.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību par iespējamo Konvencijas 3. panta pārkāpumu, Tiesa atkārtoja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus. Proti, pilnībā apzinoties likumpārkāpumu apkarošanas realitāti, Tiesa uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst par personu būtiskāko pamattiesību ievērošanu. Izvērtējusi tai iesniegtos pierādījumus, Tiesa secināja, ka lietā nebija strīda par to, ka policijas darbinieki bija brīdinājuši iesniedzēju par viņas nepakļaušanās iespējamām sekām, tomēr viņa turpināja aktīvi pretoties policijas amatpersonu likumīgajām prasībām un centās ar fiziskā spēka palīdzību atbrīvoties no satvēriena. Arī aculiecinieku liecības apstiprināja iesniedzējas aktīvo pretošanos un nepakļaušanos policijas darbiniekiem, savukārt pēdējie, tiklīdz iesniedzēja pārtrauca pretoties, nekavējoties viņu atbrīvoja. Ņemot vērā šos lietas apstākļus, Tiesa uzskatīja, ka fiziskā spēka pielietošana pret iesniedzēju nav radījusi viņai tādas ciešanas, kas pārsniegtu „minimālo līmeni” Konvencijas 3. panta izpratnē, un ka šī iemesla dēļ Konvencijas 3. pants nav pārkāpts.
Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 13. panta pārkāpumu, Tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem Latvijas tiesu judikatūras piemēriem, piekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja varēja vērsties pret Liepājas pilsētas Pašvaldības policiju kā iestādi vai arī pret incidentā iesaistītajiem policistiem kā privātpersonām ar civilprasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr šo iespēju viņa nebija izmantojusi. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējai bija pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, kas bija efektīvs gan teorijā, gan praksē, un secināja, ka nav noticis Konvencijas 13. panta pārkāpums.
Tiesas 2014. gada 21. oktobra sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā.
Fakti lietā Y. pret Latviju
Iesniedzēja ir dzimusi 1959. gadā, dzīvo Liepājā. 2007. gada 1. novembrī viņa mājas pagalmā mazgāja automašīnu, kad ieradās Liepājas pilsētas Pašvaldības policijas darbinieki, kuri norādīja, ka automašīnas mazgāšana sabiedriskā vietā ir administratīvais pārkāpums. Policisti lūdza iesniedzēju pienākt pie policijas automašīnas, lai varētu pierakstīt viņas datus un nogādāt iecirknī pārkāpuma protokola noformēšanai. Kad iesniedzēja atteicās doties uz iecirkni, policisti brīdināja viņu par nepakļaušanās sekām, bet kad iesniedzēja mēģināja atstāt notikuma vietu, policisti satvēra iesniedzēju aiz rokām, īslaicīgi pielietojot speciālo cīņas paņēmienu, lai izgrieztu iesniedzējas rokas aiz muguras un iesēdinātu policijas transportlīdzeklī. Iesniedzējai pārtraucot pretošanos, policisti viņu nekavējoties atbrīvoja un, sazinoties ar vadību, pieņēma lēmumu par administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu uz vietas. Vēlāk administratīvā pārkāpuma lietvedība pret iesniedzēju tika izbeigta procesuālu apsvērumu dēļ.
Nākamajā dienā iesniedzēja vērsās ar sūdzību Liepājas pilsētas prokuratūrā, kas uzsāka kriminālprocesu pret pašvaldības policistiem un nosūtīja to izmeklēšanai Valsts policijas Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvaldei. 2008. gada 21. janvārī kriminālprocess pret pašvaldības policistiem tika izbeigts nozieguma sastāva (dienesta pilnvaru pārsniegšana) neesamības dēļ. Vienlaikus iesniedzējai tika izskaidrotas tiesības pārsūdzēt lēmumu prokuroram, kā arī vērsties pret abiem policistiem privātās apsūdzības kārtībā par vieglu miesas bojājumu nodarīšanu.
2008. gada 29. aprīlī iesniedzēja vērsās Liepājas tiesā ar lūgumu uzsākt privātās apsūdzības kriminālprocesu par tīšu vieglu miesas bojājumu nodarīšanu. 2008. gada 7. maijā tiesnesis atteicās uzsākt privātās apsūdzības kriminālprocesu, jo lietā bija iestājies noilgums.