06.12.2019.
2019. gada 12. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas komiteja 3 tiesnešu sastāvā (turpmāk – Tiesa) pieņēma lēmumu lietā Davidovs pret Latviju, kurā, nelūdzot valdības apsvērumus, vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas un cietsirdīgas izturēšanās aizliegums) pārkāpumu.
2018. gada 11. aprīļa iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par ieslodzījuma apstākļiem Valmieras policijas iecirknī. Iesniedzējs apgalvoja, ka kamerā nav bijusi nodrošināta gaisa cirkulācija un apgaismojums. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka viņa tiesību pārkāpumu radījis fakts, ka kamerā odis pēc kanalizācijas, sienas un griesti bijuši netīri un neesot bijusi nodrošināta 4m2 liela personīgā telpa. Turklāt iesniedzēja ieskatā viņa turēšana šādos apstākļos esot liegusi viņam pienācīgi sagatavoties tiesas sēdei.
Lēmumā Tiesa atgādināja Konvencijas 3. panta saturu, uzsverot iesniedzēja pienākumu pierādīt, ka viņa tiesību ierobežojums sasniedzis vismaz minimālo aizskāruma līmeni. Tiesa skaidroja, ka aizskāruma līmeni var noteikt pēc dažādiem faktoriem, piemēram, aizskāruma ilgums, fiziskās un emocionālās sekas, kas radītas personai, un noteiktos gadījumos personas dzimums, vecums vai veselības stāvoklis.
Pievēršoties iesniedzēja argumentam par to, ka viņam nebija nodrošināta pietiekama personīgā telpa, Tiesa skaidroja, ka šajā kontekstā Konvencijas 3. panta pārkāpums varētu rasties tādā gadījumā, ja privātās telpas trūkums ir sasaistīts ar vēl kādu citu apstākli, kas ieslodzītajam rada iespējamas ciešanas. Piemēram, gadījumā, kad nav nodrošināta iespēja āra vingrošanai, dabīgs apgaismojums vai gaisa cirkulācija, kad temperatūra iekštelpās nav adekvāta, nav iespēja privāti izmantot labierīcības u.c.. Tomēr īslaicīgas aizturēšanas vietās, piemēram, policijas iecirkņos, Tiesas judikatūrā formulēti atšķirīgi principi, proti Tiesa var konstatēt Konvencijas 3. panta pārkāpumu tad, ja policijas iecirkņi tiek izmantoti, lai tajos aizturētu personas ilgstošu laiku. Konkrētajā gadījumā iesniedzēju turēja Valmieras policijas iecirkņa kamerā, kas paredzēta īslaicīgam apcietinājumam. Turklāt šajā aptuveni 48 stundu laika posmā, kuru iesniedzējs pavadīja Valmieras policijas iecirknī, viņam bija nodrošināta personīgā telpa 3-4m2 platībā un 31 minūti ilga pastaiga. Tāpat viņš šajā laikā piedalījās arī dažādās izmeklēšanas darbībās un tiesas sēdē. Līdz ar to faktiskais laiks, kas pavadīts kamerā, bija vēl īsāks.
Vērtējot sūdzību par gaisa trūkumu kamerā, Tiesa atsaucās uz Latvijas administratīvo tiesu vērtējumu. Tiesa skaidroja, ka administratīvās lietas materiālos ir pieejama informācija, ka visām kamerām bija atvērums, pa kuru plūst gaisam no koridora, bet labierīcības bija pienācīgi nodalītas no pārējās kameras. Līdz ar to Tiesa nevarēja secināt, ka ventilācijas trūkums būtu īpaši pasliktinājis apstākļus, kādos iesniedzējs tika turēts. Savukārt, izskatot iesniedzēja argumentus par to, ka ventilācijas trūkums būtu jāvērtē kopsakarā ar viņa iepriekšējo slimību vēsturi – pārciestu tuberkulozi un adaptācijas traucējumiem –, Tiesa secināja, ka pēc sūdzībām par galvassāpēm iesniedzēja veselības stāvokli pārbaudīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti, kas nekonstatēja apdraudējumu iesniedzēja veselībai. Turklāt nacionālā līmenī apelācijas instances tiesa rūpīgi izvērtēja iesniedzēja argumentus par veselības stāvokli, secinot, ka nav saskatāmas negatīvas sekas, kas viņam būtu radītas izvietošanas konkrētajā kamerā dēļ. Līdz ar to Tiesa nevarēja secināt pretējo.
Atbildot uz iesniedzēja argumentiem, ka viņa pārvešana uz īslaicīgas aizturēšanas vietu nebija nepieciešama un notika nepiemērotā laikā, ņemot vērā tuvojošos tiesas sēdi, Tiesa secināja, ka šī pārvešana nebija patvaļīga. Savukārt viņa iebildumus par grūtībām sagatavoties tiesas sēdei Tiesa nevarēja izvērtēt pēc būtības, jo iesniedzējs nebija sniedzis pietiekamu informāciju par tiesas sēdi, tajā pieņemtajiem lēmumiem, par to, vai viņam bija nodrošināta aizstāvība.
Visbeidzot, izvērtējot iesniedzēja pārējās sūdzības, Tiesa atsaucās uz nacionālo tiesu vērtējumu, ka iesniedzējs vairākkārt nonācis pretrunās, bet atsevišķos gadījumos iespējamos pārkāpumus nacionālā līmenī pat nav minējis. Tiesa pievienojās nacionālo tiesu secinājumiem, ka konkrētās telpas nebūtu piemērotas ilglaicīgam apcietinājumam, tomēr, ņemot vērā iesniedzēja aizturēšanas īslaicīgumu, viņam radītais aizskārums nesasniedza minimālo aizskāruma līmeni, lai izraisītu valsts atbildību Konvencijas 3. panta kontekstā. Līdz ar to atbilstoši Konvencijas 35. panta trešās daļas a) apakšpunktam un ceturtajai daļai Tiesa iesniedzēja sūdzību noraidīja kā acīmredzami nepamatotu.
Tiesas lēmums pasludināts 2019. gada 5. decembrī un ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2019. gada 12. novembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17670/18) un pasludināšanas datums (05/12/2019).
Fakti lietā Davidovs pret Latviju
2016. gada 7. janvārī iesniedzējs tika informēts par to, ka 2016. gada 14. janvārī notiks tiesas sēde, kurā izskatīs viņa sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu. 2016. gada 12. janvārī izmeklēšanas tiesnesis pieprasīja, lai iesniedzēju nogādātu uz īslaicīgas brīvības atņemšanas vietu Valmieras policijas iecirknī izmeklēšanas darbību veikšanai. 2016. gada 13. janvārī šis lēmums tika izpildīts. Pēc ievietošanas kamerā, iesniedzējs lūdza viņu atgriezt Valmieras cietumā, jo, viņaprāt, policijas iecirknī viņam nebija nodrošināti labvēlīgi apstākļi.
2016. gada 13. janvāra vakarā iesniedzējs sūdzējās par spēcīgām galvassāpēm, tāpēc policija izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Apskates rezultātā tika secināts, ka iesniedzēja veselības stāvoklis bija apmierinošs, viņam izsniedza pretsāpju līdzekļus. 2016. gada 14. janvārī iesniedzēju nogādāja uz tiesas sēdi un pēc tam atpakaļ uz policijas iecirkni. 2016. gada 15. janvārī iesniedzēju nogādāja atpakaļ Valmieras cietumā.
Par apstākļiem, kādos iesniedzējs tika turēts policijas iecirknī, viņš iesniedza sūdzību administratīvajā tiesā, lūdzot piešķirt viņam kompensāciju. Viņš uzskatīja, ka viņa tiesību pārkāpumu radīja: fakts, ka viņam nebija nodrošināti vismaz 3m2 privātās telpas kamerā; nebija pieejama ventilācija un kamerā bija nelāga smaka; nebija nodrošināta dabīga gaisma, mākslīgais apgaismojums bija nepietiekams; labierīcības nebija nodalītas no pārējās telpas; sienas un griesti bija sapelējuši; 48 stundu laikā viņam nodrošināja tikai vienu 30 minūtes ilgu pastaigu. Iesniedzējs uzsvēra, ka iepriekš esot psihiatriskajā slimnīcā pārcietis tuberkulozi, kas būtu jāņem vērā pie apstākļu izvērtēšanas. Visbeidzot iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pārvešana uz īslaicīgās aizturēšanas vietu, esot traucējusi sagatavoties tiesas sēdei 2016. gada 14. janvārī.
2016. gada 21. decembrī Administratīvā rajona tiesa secināja, ka kamera, kurā atradās iesniedzējs, bija 7.99 m2 liela, un labierīcības bijušas nodalītas no pārējās kameras. Kameru iesniedzējs dalīja ar vēl vienu ieslodzīto, bet gaisa plūsmu ierobežoja ventilācijas sistēmas rekonstrukcija. Gaisa plūsma tika nodrošināta caur divām atverēm kameras sienās, kas bija savienotas ar koridoru. Tualete nespēja bloķēt kanalizācijas smaku, apgaismojums bija nepietiekams un iesniedzēja privātā telpa bija mazāka par 4m2. Tomēr, izskatot iesniedzēja lūgumu par kompensāciju, tiesa ņēma vērā, ka aizskārums viņam radīts salīdzinoši īsu laika posmu, tas netika darīts ar nodomu un nesasniedza minimālo aizskāruma līmeni. Tādēļ tiesa uzlika par pienākumu Valsts policijai atvainoties iesniedzējam un atzīt pārkāpumu.
2017. gada 25. augustā Administratīvā apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, secinot, ka iesniedzējs kamerā pavadīja mazāk nekā 48 stundas, viņam nebija nodrošināta pietiekama ventilācija, tomēr ventilācijas trūkums pats par sevi nevarētu radīt iesniedzēja tiesību pārkāpumu. Tādējādi, lai arī ir saskatāmi atsevišķi iemesli, kas varēja radīt nekomfortablu sajūtu iesniedzējam, tie nesasniedz pietiekamu līmeni, lai radītu iesniedzēja tiesību pārkāpumu. Apstākļi, kuros iesniedzējs uzturējās, nebija veidoti ar mērķi pakļaut tieši iesniedzēju necilvēcīgai attieksmei, turklāt viņa veselības stāvoklis nepasliktinājās. Kopumā apelācijas instances tiesa secināja, ka visi minētie apstākļi vienkopus nesasniedz minimālo aizskāruma līmeni, kas nepieciešams, lai izvērtētu valsts atbildību par iespējamu cietsirdīgu izturēšanos pret iesniedzēju.
2017. gada 19. oktobrī Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.