28.09.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) 2017. gada 28. septembrī pasludināja lēmumu lietā O.G. pret Latviju, noraidot kā nepamatotu iesniedzēja 2007. gada 12. decembrī Tiesā iesniegto sūdzību par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta pārkāpumiem. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis – ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā - pārkāpa viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo bija nesamērīgi bargs un pārāk ilgs (5 gadi un 6 mēneši). Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka viņam nebija nodrošinātas pietiekamas procesuālās garantijas, izvērtējot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa turpmāku nepieciešamību.
Vērtējot pirmo sūdzību, proti, par piemērotā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa ilgumu un samērīgumu, Tiesa atzina, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz privāto dzīvi. Taču iejaukšanās nav Konvencijas 8. panta pārkāpums, ja tā ir notikusi saskaņā ar likumu, tai ir leģitīms mērķis un tā ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Vērtējot lietas faktus, Tiesa konstatēja, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis iesniedzējam tika piemērots, pamatojoties uz Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normām, un tādēļ atzina, ka iejaukšanās ir notikusi saskaņā ar likumu, un, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, tai bija leģitīms mērķis. Tiesa atzina, ka piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis tika regulāri pārskatīts, pamatojoties uz jaunāko informāciju par iesniedzēja veselības stāvokli. Tiesa īpašu uzmanību pievērsa tam, ka nacionālās tiesas grozīja piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli no ārstēšanas slimnīcā uz ārstēšanu ambulatori, un, tiklīdz ārsti atzina, ka iesniedzēja veselības stāvoklis ir uzlabojies, tas tika atcelts. Šo apsvērumu dēļ šo iesniedzēja sūdzību Tiesa atzina par acīmredzami nepamatotu un tādēļ noraidāmu.
Turpinājumā Tiesa vērtēja iesniedzēja sūdzību par nepietiekamām procesuālajām garantijām šajā procesā, proti, to, ka iesniedzējs personīgi nepiedalījās visās tiesas sēdēs, ka viņam nozīmēto aizstāvi viņš nebija saticis un ka viņa sūdzības nacionālās tiesas neņēma vērā. Tiesas ieskatā šīs iesniedzēja sūdzības būtība ir jautājums, vai viņam bija pieejamas procesuālās garantijas Konvencijas 8. panta izpratnē, lai nodrošinātu, ka lēmumu pieņemšanas process ir taisnīgs un tiek nodrošinātas visas šajā Konvencijas pantā aizsargātās intereses. Pievēršoties izskatāmās lietas faktiem, Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējam bija nodrošināta iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, jo viņš gan pats piedalījās tiesas sēdē, gan viņa intereses pārstāvēja aizstāvis, kā arī bāriņtiesas pārstāvis. Tiesas ieskatā iesniedzējam bija pietiekamas iespējas sazināties ar nacionālajām tiesām nepastarpināti, un viņa viedoklis tika ņemts vērā. Tādēļ Tiesa atzina, ka iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību notika veidā, kas respektēja Konvencijas 8.pantā aizsargātās tiesības, un tādēļ arī šo iesniedzēja sūdzību Tiesa atzina par acīmredzami nepamatotu, un noraidīja to.
Tiesas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.
Pilns 2017. gada 28. septembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (4228/08) un lēmuma pieņemšanas datums (05/09/2017).
Fakti lietā “O.G. pret Latviju”
2008. gada 18. februārī pret iesniedzēju ierosinātā kriminālprocesa ietvaros par krāpšanu internetā, iesniedzējs tika atbrīvots no kriminālatbildības, tā vietā piemērojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ambulatoru ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā.
2008. gada 20. augustā iesniedzējs citā pret viņu ierosinātā kriminālprocesā par krāpšanos ar sociālajiem pabalstiem arī tika atbrīvots no kriminālatbildības, un viņam tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis – stacionāra ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā.
Laikā no 2009. gada 22. oktobra līdz 2010. gada 7. jūnijam un no 2012. gada 9. augusta līdz 2012. gada 14. septembrim iesniedzējs ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Laikā no 2008. gada 18. februāra līdz 2013. gada 20. augustam iesniedzējs ambulatori apmeklēja psihiatru 38 reizes. Iesniedzēja veselības stāvokli medicīniskajā komisijā iepriekšminētajā laikā posmā izvērtēja: 2008. gadā – vienu reizi, 2009. gadā - trīs reizes, 2010.-2013. gadā – divas reizes gadā.
Iesniedzējam piemērotā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa turpmākas piemērošanas nepieciešamību nacionālās tiesas izvērtēja 2009. gada 29. decembrī (lēmums turpināt ārstēšanu stacionārā), 2010. gada 27. maijā (lēmums grozīt medicīniska rakstura piespiedu līdzekli no ārstēšanas stacionāri uz ārstēšanu ambulatori), 2011. gada 25. maijā (lēmums turpināt ārstēšanu ambulatori), 2012. gada 28. maijā (lēmums turpināt ārstēšanu ambulatori) un 2013. gada 8. aprīlī (lēmums turpināt ārstēšanu ambulatori). 2013. gada 20. augustā, pamatojoties uz 2013. gada 19. jūnija ārstu konsīlija slēdzienu, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atcēla iesniedzējam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.