19.01.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 19. janvārī pasludināja lēmumu lietā Zentas Loginas muzejs pret Latviju, kurā tā noraidīja fonda Zentas Loginas muzejs (fonds) sūdzību par to, ka ir pieļauts tiesību uz pieeju tiesai pārkāpums.
Savā 2006. gada 4. augusta Tiesā iesniegtajā sūdzībā fonds apgalvoja, ka Augstākās tiesas atteikums izskatīt viņu civilprasību par komunālā dzīvokļa Blaumaņa ielā, Rīgā, īres līguma un privatizācijas lēmuma apstrīdēšanu pārkāpj Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā uz pieeju tiesai.
Izskatot fonda sūdzību, Tiesa vērtēja, vai šī sūdzība ietilpst “civilo tiesību” tvērumā Konvencijas 6. panta izpratnē, un atgādināja, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts ir piemērojams, ja pastāv strīds par “tiesībām”, par kurām vismaz ticami var apgalvot, ka tās ir atzītas nacionālajās tiesībās, neskatoties uz to, vai šīs tiesības tiek aizsargātas Konvencijā. Tāpat Tiesa norādīja, ka tā nevar ar Konvencijas 6.panta interpretāciju radīt materiālās normas, kas nav paredzētas Konvencijas dalībvalstu nacionālajās tiesībās.
Vērtējot, vai fonda sūdzības pamatā ir “tiesības”, par kurām vismaz ticami var apgalvot, ka tās ir atzītas nacionālajās tiesībās, Tiesa atzīmēja Augstākās tiesas Senāta secinājumus, ka fondam nebija tiesību apstrīdēt tiesā dzīvokļa privatizācijas līgumus, jo šajos līgumos fonds nebija līguma puse, un ar tiem netika ierobežotas fonda tiesības. Šajā saistībā Tiesa norādīja, ka fonds bija izvirzījis argumentu, ka atsevišķos gadījumos trešās puses var apstrīdēt līgumus, kuros tās nav dalībnieces, taču fonds nebija sniedzis informāciju ne par priekšnoteikumiem, kas jāizpildās, lai trešā puse varētu apstrīdēt līgumu, ne arī par atbilstošu tiesu praksi, lai pamatotu savu argumentu.
Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai nacionālajās tiesībās ir saskatāms pietiekams pamatojums fonda apgalvojumam, ka tam ir tiesības apstrīdēt dzīvokļa privatizācijas līgumu. Visupirms Tiesa norādīja, ka fonds savā sūdzībā Tiesai bija atsaucies uz vairākiem Civillikuma pantiem, uz kuriem tas nebija atsaucies nacionālās tiesvedības laikā, tādēļ šie Civillikuma panti nevar tikt ņemti vērā, lai vērtētu Konvencijas 6.panta piemērojamību. Tiesa pievienojās valdības viedoklim un Senāta secinājumiem, ka Civilprocesa 1. pants un 127. pants paredzēja procesuālās tiesības iesniegt prasību aizskarto tiesību aizsardzībai, bet negarantēja fondam subjektīvas tiesības. Visbeidzot, Tiesa secināja, ka neviena no fonda norādītajām materiālajām normām nepiešķīra fondam vismaz iespējamu tiesību lietot, īrēt, valdīt vai iegūt īpašumā strīdus dzīvokli. Tāpat arī Tiesa secināja, ka neviena no fonda norādītajām materiālajām normām neradīja fondam procesuālas tiesības apstrīdēt pieņemtos lēmumus vai noslēgtos līgumus saistībā ar privatizāciju. Lai gan atsevišķi Rīgas Domes komiteju lēmumi noteica, ka strīdus dzīvoklis būtu atstājams fonda rīcībā, Tiesa nekonstatēja, ka šie lēmumi radīja jebkādas juridiskas sekas. Tādēļ Tiesa atzina, ka, neskatoties uz divu mākslinieču mākslas darbu vērtību un nepieciešamību tos saglabāt, fondam nebija “civilo tiesību” Konvencijas izpratnē, kas nozīmē, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts šajā lietā nav piemērojams un sūdzība ir noraidāma.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2017. gada 19. janvāra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (32066/06) un sprieduma pasludināšanas datums (19/01/2017).
Fakti lietā Zentas Loginas muzejs pret Latviju
1995. gada 24. martā tika izveidota sabiedriska organizācija, un vēlāk pārreģistrēta kā nodibinājums – fonds Zentas Loginas muzejs. Fonda pamatmērķis ir mākslinieču Z. Loginas un E. Atāres mākslas darbu kolekcijas saglabāšana un popularizēšana.
1995. gada 16. oktobrī fonds vērsās Rīgas domes komitejā ar ierosinājumu atstāt fonda rīcībā tobrīd Rīgas pilsētas pašvaldības valdījumā esošo komunālo dzīvokli Blaumaņa ielā, Rīgā, kur bija dzīvojusi māksliniece Z. Logina un viņas māsa E. Atāre un kur glabājās visa mākslinieču darbu kolekcija, lai varētu iekārtot Z. Loginas memoriālo muzeju.
1996. gada 23. jūlijā Rīgas domes Īpašuma departamenta Dzīvokļu pārvalde izsniedza privātpersonai V.B.S. rekomendāciju-rīkojumu īres līguma noslēgšanai komunālajā dzīvoklī Blaumaņa ielā, Rīgā, un Rīgas Centra rajona 2.namu pārvalde noslēdza ar V.B.S. beztermiņa dzīvojamās telpas īres līgumu.
Pēc fonda pārstāvju iesniegtā protesta Rīgas domes Dzīvokļu komiteja atcēla Rīgas Domes Īpašuma departamenta Dzīvokļu pārvaldes rekomendāciju-rīkojumu un anulēja V.B.S. pierakstu dzīvoklī Blaumaņa ielā, Rīgā, atstājot dzīvokli fonda rīcībā.
1998. gadā tika apstiprinātas privātpersonas A.N. mantošanas tiesības uz mirušās E. Atāres atstāto mantojumu un abu mākslinieču mākslas darbu kolekciju. A.N. vērsās tiesā ar prasību pret Valsts nekustamā īpašuma aģentūru un privātpersonu V.B.S. par īres līguma atcelšanu, taču ar 2000. gada 28. jūnija Augstākās tiesas Senāta lēmumu A.N. uzsāktā tiesvedība tika izbeigta prasījuma tiesību neesamības dēļ, un dzīvoklis Blaumaņa ielā tika nodots V.B.S. īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.
2002. gada februārī V.B.S. iegādājās dzīvokli no Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas.
2005. gada janvārī pēc V.B.S. nāves, atklājoties viņas atstātajam mantojumam, fonds iesniedza prasības pieteikumu Rīgas apgabaltiesā par īpašuma tiesību Blaumaņa ielā, Rīgā apstrīdēšanu.
2005. gada 7. oktobrī Rīgas apgabaltiesa izbeidza tiesvedību lietā, atzīstot, ka fondam nebija prasības tiesības un ka tiesas rīcībā nebija norādes, ka fonds bija sabiedriskās organizācijas tiesību pārņēmējs.
Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2005. gada 16. decembra lēmumu fonda blakus sūdzība tika noraidīta, norādot, ka pirmās instances tiesas lēmuma atcelšanai nav pamata, jo fonds nekad nav bijis apstrīdētā īres līguma dalībnieks vai strīdus dzīvokļa privatizācijas subjekts, tāpēc pirmās instances tiesa bija pamatoti atzinusi, ka konkrētajā gadījumā fondam nebija prasījuma tiesību. Vienlaicīgi Civillietu tiesu palāta atzina, ka fonds bija sabiedriskās organizācijas tiesību un saistību pārņēmējs.
2006. gada 8. februārī Augstākās tiesas Senāts noraidīja fonda blakus sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2005. gada 16. decembra lēmumu.