26.09.2019.
2019. gada 26. septembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) pasludināja lēmumu lietā Žerebkovs pret Latviju, vienbalsīgi noraidot iesniedzēja sūdzību par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta pirmās daļas (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu.
2011. gada 2. marta iesniegumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par nesamērīgu tiesvedības ilgumu. Viņš uzskatīja, ka nacionālās tiesas, nosakot iesniedzējam piemērojamo sodu, nebija ņēmušas vērā, ka iesniedzēja krimināllietas iztiesāšana bijusi nesamērīgi ilga, jo pirmajā instancē lieta tika izskatīta vairāk nekā 6 gadus.
Lēmumā Tiesa atgādināja par subsidiaritātes principa nozīmi Konvencijas sistēmā un uzsvēra, ka Konvencijas iespējamais pārkāpums primāri jāizvērtē un jāatlīdzina nacionālā līmenī. Turklāt valstīm ir ievērojama izvēles brīvība attiecībā uz līdzekļiem, kādus tā piedāvā personām, lai novērstu Konvencijā garantēto tiesību uz tiesvedības pabeigšanu saprātīgā termiņā iespējamo pārkāpumu. Piemēram, valsts var piedāvāt preventīvus līdzekļus – tādus, kas rada personām iespēju paātrināt krimināllietas izskatīšanu, un tādējādi tiesvedība neieilgst. Tāpat valsts var piedāvāt kompensāciju vai atlīdzinājumu par jau notikušu Konvencijas pārkāpumu vai abu līdzekļu kombināciju, kā Tiesa secināja, piemēram, lietā Trūps pret Latviju. Tiesa atzina, ka savā judikatūrā ir atzinusi dažādus efektīvus līdzekļus Konvencijas 6. panta pirmās daļas (tiesvedības ilgums) pārkāpuma atlīdzināšanai, tajā skaitā arī krimināllietā piemērojamā soda samazināšanu.
Pievēršoties konkrētajai lietai, Tiesa visupirms secināja, ka starp pusēm nepastāv strīds par to, ka iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā nav ievērotas. Šis fakts ir atspoguļots arī visu nacionālo tiesu nolēmumos, ņemot šo faktu vērā pie soda noteikšanas. Tiesa pievienojās valdības apsvērumiem, ka katrai valstij ir tiesības veidot savu sodu politiku. Savukārt, lai vērtētu, vai persona ir zaudējusi upura statusu Konvencijas 35. panta trešās daļas kontekstā, ja ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās daļas pārkāpums, nacionālās tiesas nolēmumā jābūt skaidri norādītam, ka piemērojamais sods samazināts tieši tiesvedības nesamērīgā ilguma dēļ. Turklāt jānorāda arī metode un iemesli, kāpēc piemērots tieši konkrētais sods. Izvērtējot nacionālo tiesu spriedumus, Tiesa secināja, ka visu trīs instanču tiesas nacionālā līmenī samazināja iesniedzējam piemērojamo sodu par visiem noziedzīgajiem nodarījumiem, jo uzskatīja, ka viņa tiesības uz tiesvedības pabeigšanu saprātīgā termiņā nebija ievērotas. Tomēr Tiesa secināja, ka attiecībā uz apsūdzības papildinājumiem – Krimināllikuma 193. panta otrajā daļā un 274. panta pirmajā daļā ietvertais noziedzīgais nodarījums – tai nav iespējams precīzi noskaidrot, vai sods samazināts primāri nesamērīga tiesvedības ilguma vai sodu politikas izmaiņu dēļ. Tiesa skaidroja, ka tikai apelācijas instances tiesa expressis verbis atsaucās uz tiesvedības ilgumu piemērojamā soda noteikšanā. Vienlaikus, pievēršoties piemērotajam sodam par Krimināllikuma 176. panta otrajā daļā ietverto noziedzīgo nodarījumu, Tiesa secināja, ka apelācijas instances tiesa savā motivācija ietvērusi gan iemeslus, gan metodoloģiju piemērojamā soda samazināšanai. Tā kā nacionālajā līmenī nebija nostiprināta judikatūra par to, pēc kādiem principiem jāsamazina sods tiesvedības nesamērīga ilguma dēļ, Tiesa uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa veikusi ievērojamu ieguldījumu šo principu precizēšanā, ievērojot gan nacionālās, gan Tiesas judikatūras prasības. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz iesniedzēja apsūdzību pēc Krimināllikuma 176. panta otrās daļas nacionālās tiesas bija sniegušas pienācīgu izvērtējumu par tiesvedības ilguma ietekmi uz piemērojamo sodu. Turklāt piemērotie sodi par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ietverti 193. panta otrajā daļā un 174. panta pirmajā daļā, tika ieskaitīti piemērotajā sodā. Tādējādi Tiesa secināja, ka iesniedzējam sniegtais nemantiskais atlīdzinājums krimināllietas ietvaros bija piemērots un pietiekams.
Attiecībā uz iesniedzēja kompensācijas lūgumu civiltiesiskā kārtībā Tiesa skaidroja, ka nevērtēs iesniedzējam piešķirtās kompensācijas apmēru – aptuveni 711 EUR –, jo Tiesas ieskatā iesniedzējam piedāvātais atlīdzinājums (piemērotā soda samazināšana) krimināllietas ietvaros ir pietiekams atlīdzinājums.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa secināja, ka iesniedzējs nav uzskatāms par Konvencijā garantēto tiesību pārkāpuma upuri, jo viņa tiesību pārkāpums tika atlīdzināts jau nacionālā līmenī. Līdz ar to iesniedzēja sūdzība tika noraidīta atbilstoši Konvencijas 34. panta ceturtajai daļai.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2019. gada 26. septembra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (16800/11) un pasludināšanas datums (26/09/2019).
Fakti lietā Žerebkovs pret Latviju
Iesniedzēja krimināllieta
2005.gada 6.novembrī Daugavpils tiesai iztiesāšanai tika nodota iesniedzēja krimināllieta, un 2012.gada 1.oktobrī Daugavpils tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru atzina iesniedzēju par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, kas paredzēts Krimināllikuma 176.panta trešajā daļā, 193.panta otrajā daļā un 174.panta pirmajā daļā. Līdz ar to iesniedzējam tika piespriests sods – 8 gadi un 3 mēneši, 1 gads un 6 mēneši un 10 mēneši ieslodzījumā. Savā spriedumā tiesa atsaucās uz personas tiesībām uz lietas izskatīšanu samērīgā termiņā, kas konkrētajā gadījumā nebija ievērotas, tā rezultātā iesniedzējam piespriestais sods bija ievērojami mazāks nekā Krimināllikumā noteiktais sods par minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Daugavpils tiesa, atbilstoši Krimināllikumā ietvertajiem soda noteikšanas principiem, summēja piespriestos sodus, kā arī pieskaitīja sodu, kas iesniedzējam bija piemērots 2006.gadā citas krimināllietas ietvaros. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 49.1pantam, iesniedzējam kopumā tika samazināts sods un piemērots 9 gadu brīvības atņemšanas sods. Tāpat pirmās instances tiesas spriedumā norādīts, ka laiks, ko iesniedzējs pirmstiesas apcietinājuma laikā un iepriekšējās krimināllietas izskatīšanas rezultātā pavadījis ieslodzījumā, ieskaitāms piemērotajā sodā. Līdz ar to iesniedzējam bija jāizcieš vēl tikai 2 gadu brīvības atņemšanas sods.
Pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzējs pārsūdzēja. Savā apelācijas sūdzībā, citastarp, iesniedzējs atsaucās uz to, ka pirmās instances tiesa nav pienācīgi izvērtējusi viņam piemērojamo sodu, ņemot vērā, lietas iztiesāšanas ilgumu (pirmajā instancē kopš 2006.gada).
2013.gada 30.aprīlī apelācijas instances tiesa pasludināja savu spriedumu. Savā spriedumā apelācijas instances tiesa pēc būtības izskatīja iesniedzēja sūdzības par pirmās instances tiesas spriedumu un secināja, ka pirmās instances tiesa nepamatoti novilcinājusi lietas izskatīšanu. Tādējādi apelācijas instances tiesa secināja, ka nav ievērotas personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tā kā apelācijas instances tiesa konstatēja šādu nepilnību, tā, atbilstoši Krimināllikuma 49.1 pantam uz pusi samazināja iesniedzējam ar pirmās instances tiesas spriedumu piespriesto sodu. Tiesa skaidroja, ka, ievērojot iesniedzēja pastrādāto noziegumu smagumu un varmācīgo dabu, iesniedzēja sodu vēl vairāk samazināt nav iespējams. Līdz ar to iesniedzējam tika piespriests 4 gadu brīvības atņemšanas sods, kam tika pieskaitīts 2006.gadā citas krimināllietas ietvaros iesniedzējam piespriestais sods. Kopsummā iesniedzējam tika piemērots 7 gadu un 6 mēnešu brīvības atņemšanas sods, turklāt sprieduma pieņemšanas brīdī iesniedzējs uzskatāms par sodu izcietušu, tādēļ viņš būtu jāatbrīvo.
Iesniedzējs pārsūdzēja arī apelācijas instances tiesas spriedumu. 2013.gada 10.jūlijā Augstākā tiesa nolēma daļā atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu. Proti, daļā, kurā apelācijas instances tiesa pārvērtēja 2006.gadā citā krimināllietā pieņemto spriedumu, kurā soda piemērošanu attiecībā uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ietverti Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā un 174.panta pirmajā daļā, kā arī daļā par kopējā piemērojamā soda aprēķināšanu. Līdz ar to Augstākā tiesa nodeva minēto jautājumu izskatīšanu no jauna nodeva apelācijas instances tiesā. Atlikušo apelācijas instances 2013.gada 30.aprīļa sprieduma daļu Augstākā tiesa atstāja negrozītu.
2013.gada 6.novembrī apelācijas instances tiesa pasludināja spriedumu. Tiesa spriedumā atkārtoti norādīja, ka piemērotā soda noteikšanā ņem vērā faktu, ka nav ievērotas iesniedzēja tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tā rezultātā apelācijas instances tiesa par Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā un 174.panta pirmajā daļā ietverto noziedzīgo nodarījumu pastrādāšanu iesniedzējam piemēroja 1 gada un 5 mēnešu brīvības atņemšanas sodu. Tā kā pirmās instances tiesa iesniedzējam bija piemērojusi 1 gada un 6 mēnešu, kā arī 10 mēnešu brīvības atņemšanas sodu, apelācijas instance noslēgumā ietvēra vieglāko sodu smagākajā un kopumā iesniedzējam tika piemērots 4 gadu brīvības atņemšanas sods. Apelācijas instances tiesa secināja, ka iesniedzējs ir izcietis viņam piemēroto sodu.
Tā kā iesniedzējs apelācijas instances tiesas spriedumu nepārsūdzēja, tas 2013.gada 3.decembrī stājās spēkā.
Iesniedzēja civillieta par kompensācijas piešķiršanu
Vienlaikus ar iesniedzēja krimināllietas izskatīšanu, 2011.gada 29.jūlijā iesniedzējs vērsās tiesā pieprasot kompensāciju no valsts par kaitējuma, kas radies nesamērīga lietas izskatīšanas termiņa rezultātā, atlīdzināšanu. 2012.gada 26.martā iesniedzēja prasība tika noraidīta, tomēr šo lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja.
2013.gada 11.martā apelācijas instances tiesa pasludināja spriedumu, kurā daļēji apmierināja iesniedzēja prasību un piešķīra viņam kompensāciju 500 latu (aptuveni 711 EUR) vērtībā. Apelācijas instances tiesa secināja, ka pirmās instances tiesa savā spriedumā nav ievērojusi Konvencijas 6.pantā noteiktās tiesības un Tiesas judikatūrā nostiprinātos principus Konvencijas 6.panta interpretācijai. Apelācijas instances tiesa skaidroja, ka, atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai noskaidrotu, vai tiesvedības ilgums ir bijis samērīgs, ir jāvērtē katras lietas faktiskie apstākļi kopsakarā ar Tiesas izstrādātajiem principiem. Tikai tādējādi nacionālās tiesas var noteikt, vai tiesvedības ilgums bijis samērīgs un personai piešķirama kompensācija. Tādēļ apelācijas instances tiesa izvērtēja iesniedzēja krimināllietas apstākļus un vienbalsīgi konstatēja, ka iesniedzēja Konvencijas 6.pantā garantētās tiesības bijušas pārkāptas, jo krimināllieta tika izskatīta vairāk nekā 6 gadus, turklāt iesniedzējs nebija kavējis lietas izskatīšanu. Līdz ar to apgabaltiesa pievērsās jautājumam par nepieciešamību piešķirt kompensāciju un tās apmēra noteikšanu. Proti, rūpīgi apsverot visus iesniedzēja argumentus (šķiršanos, ieslodzījuma vietu darbinieku attieksmi pret iesniedzēju, apstākļus ieslodzījuma vietā), tomēr secināja, ka iesniedzējam pienākas kompensācija tikai par neziņu, satraukumiem un pārdzīvojumiem, kas radīta neziņas par galīgo iznākumu dēļ.
Šo spriedumu abas puses pārsūdzēja, bet 2014.gada 30.decembrī Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, tādējādi 2013.gada 11.marta apelācijas instances tiesas spriedums stājās spēkā. Augstākā tiesa norādīja, ka apelācijas instances tiesas spriedumā redzams, ka tā kompensācijas noteikšanai ņēmusi vērā iesniedzēja krimināllietas faktiskos apstākļus un Tiesas judikatūru, līdz ar to piešķirot adekvātu kompensāciju par iesniedzēja tiesību pārkāpumu.