09.11.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 9. novembrī pasludināja nolēmumus lietās Ļutova pret Latviju un Mertena pret Latviju.
Lieta Ļutova pret Latviju
Savā 2009. gada 31. augusta Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzēja Tatjana Ļutova sūdzējās, ka civillietas par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas maksas, un par saņemto pakalpojumu maksājumu piedziņu izskatīšana 6 gadus un 4 mēnešus bija nesamērīgi ilga. Sūdzības iesniedzējas ieskatā tādējādi tika pārkāptas viņas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkts.
Tiesa noraidīja abus Latvijas valdības argumentus par to, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības. Proti, Tiesa nepiekrita valdības viedoklim, ka iesniedzēja nav cietusi būtisku kaitējumu saistībā ar civillietas izskatīšanu, norādot, ka iesniedzējas parāds par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumiem tiesvedības laikā pieauga līdz 4 059 EUR un ka civillietā tika izskatīts principiāla rakstura jautājums, tas ir, vai iesniedzējai ir pienākums segt dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumus, ja nav noslēgts līgums ar dzīvojamās mājas apsaimniekotāju. Tāpat Tiesa, atsaucoties uz līdzīgiem secinājumiem Tiesas spriedumā lietā Veiss pret Latviju, noraidīja valdības argumentu par to, ka iesniedzējai pirms vēršanās Tiesā ar sūdzību par pārmērīgi ilgu tiesvedības ilgumu civillietā bija nepieciešams izmantot nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa norādīja, ka Latvijas valdība nebija iesniegusi salīdzināmus nacionālo tiesu prakses piemērus, kur tiesas būtu apmierinājušas prasības par pārmērīgi ilgu tiesvedības ilgumu civillietās un piešķīrušas kompensāciju.
Vērtējot pēc būtības iesniedzējas sūdzību par tiesvedības ilgumu, Tiesa atgādināja, ka lietas izskatīšanas ilgums ir jāvērtē lietas faktu gaismā, un ņemot vērā šādus kritērijus: lietas sarežģītība, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcība, procesā skartās iesniedzēja intereses. Tiesa norādīja, ka par tiesvedības civillietā termiņa sākumu ir uzskatāms 2005. gada 24. novembris, kad apsaimniekotājs iesniedza prasību pret iesniedzēju pirmās instances tiesā. Savukārt par termiņa beigu datumu uzskatāms 2012. gada 3. aprīlis, kad Augstākās tiesas Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību. Tādējādi lietas izskatīšana kopumā ilga 6 gadus un vairāk nekā 4 mēnešus trīs tiesu instancēs.
Tiesa atzina, ka iesniedzējas civillieta nebija sarežģīta, jo tās pamatā bija strīds par samērā nelielu parādu par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumiem. Lai gan Tiesa piekrita, ka iesniedzējas rīcība vismaz daļēji paildzināja civillietas izskatīšanu pirmās instances tiesā, to pašu nevar teikt par lietas izskatīšanu apelācijas un kasācijas instances tiesās. Tiesa norādīja, ka pirmās instances tiesa izskatīja lietu, cik vien ātri bija iespējams, ņemot vērā abu pušu rīcību civillietā, un pat piemēroja naudas sodu iesniedzējas pārstāvim. Taču Tiesa konstatēja, ka par bezdarbības posmiem laikā, kad lieta tika izskatīta apelācijas un kasācijas instances tiesās, atbildība galvenokārt ir jāuzņemas šīm tiesām. Proti, civillieta apelācijas instances tiesā atradās 1 gadu un 9 mēnešus, taču šajā laikā nenotika neviena tiesas sēde. Savukārt kasācijas instancē civillieta atradās vairāk nekā 1 gadu, bet tad tika nosūtīta atpakaļ apelācijas instances tiesai saistībā ar iesniedzējas procesuālo prasību neievērošanu kasācijas sūdzības iesniegšanā. Tiesas ieskatā Latvija tādējādi nebija ievērojusi prasību par lietas izskatīšanas termiņa “saprātīgumu”, un atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.
Iesniedzēja lūdza piespriest kompensāciju 42 403,20 GBP apmērā par zaudējumiem saistībā ar viņas pārstāvja civillietā negūto peļņu, par materiālajiem zaudējumiem 20 000 EUR apmērā un par morālo kaitējumu 30 000 EUR apmērā. Tiesa noraidīja iesniedzējas prasības par kompensāciju par pārstāvja negūto peļņu un materiālajiem zaudējumiem. Vienlaikus Tiesa atzina, ka iesniedzēja ir cietusi morālo kaitējumu, kompensācijā par to piešķirot 750 EUR.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2017. gada 9. novembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (37105/09) un sprieduma pasludināšanas datums (09/11/2017).
Fakti lietā Ļutova pret Latviju
2003. gada 16. decembrī tika likvidēts Rīgas domes pašvaldības uzņēmums Kurzemes nami, un sākot ar 2003. gada 29. decembri, Kurzemes rajonā esošo pašvaldības īpašumus apsaimniekošanu un uzturēšanu veica SIA Kurzemes namu apsaimniekotājs (KNA). Saskaņā ar Rīgas domes Īpašuma departamenta un Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcijas 2003. gada 29. decembra pilnvarojuma līgumu KNA pienākums bija nodrošināt nepārtrauktu īpašuma uzturēšanu un ekspluatāciju un slēgt līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem. Neskatoties uz vairākiem aicinājumiem, iesniedzēja nenoslēdza līgumu ar KNA, bet turpināja saņemt visus ar apsaimniekošanu saistītos pakalpojumus.
2005. gada 10. martā un 9. septembrī KNA nosūtīja iesniedzējai pirmstiesas brīdinājumus par izveidojušos parādu par sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, taču iesniedzēja parādu nesamaksāja.
2005. gada 24. novembrī KNA iesniedza prasību Rīgas Kurzemes rajona tiesā pret iesniedzēju par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas maksas un saņemto pakalpojumu maksājumu piedziņu.
Ar 2008. gada 6. novembra spriedumu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa noraidīja KNA prasību kā nepamatotu, jo KNA iesniegtajos parāda aprēķinos un apsaimniekošanas rēķinos norādītās summas un laika posmi, kā arī izdevumu pozīcijas atšķīrās. Tajā pašā laikā tiesa atzina, ka KNA bija prasības tiesības un iesniedzējai bija pienākums apmaksāt visus KNA rēķinos uzrādītos izdevumus par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanu. KNA iesniedza apelācijas sūdzību par 2008. gada 6. novembra spriedumu.
Ar 2010. gada 22. decembra spriedumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija apmierināja KNA prasību daļēji un nolēma piedzīt no iesniedzējas par labu KNA mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumu pamatparādu. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību par 2010. gada 22. decembra spriedumu.
Ar 2012. gada 3. aprīļa lēmumu Augstākās tiesas Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.
Lieta Mertena pret Latviju
Savā 2008. gada 6. jūnijā Tiesā iesniegtajā pieteikumā Svetlana Mertena sūdzējās par Konvencijas 6. panta 1. punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) iespējamo pārkāpumu Latvijā, jo uzskatīja, ka krimināllietas izskatīšana pret viņu laika posmā no 2001. gada 7. jūnija līdz 2008. gada 20. februārim bija pārāk ilga.
Izskatot iesniedzējas sūdzību, Tiesa visupirms vērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa atgādināja, ka pienākums pierādīt, ka iesniedzējas neizsmeltie tiesību aizsardzības līdzekļi ir efektīvi, teorētiski un praktiski pieejami, un sniedz saprātīgas izredzes uz panākumiem, gulstas uz valsti. Ja valsts šo pienākumu ir izpildījusi, tad iesniedzējai savukārt ir pienākums pierādīt, ka viņa šos līdzekļus ir izmantojusi vai ka izskatāmās lietas faktu kontekstā šie līdzekļi ir neefektīvi, vai neadekvāti, un tādēļ tie nav jāizmanto.
Tiesa atsaucās uz lietu Trūps pret Latviju, kurā tika izvērtēta Kriminālprocesa likuma 14. pantā radītais kompensējošais mehānisms gadījumā, ja netiek nodrošināta kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā laikā. Tiesa atzina, ka valdība ir izpildījusi savu pienākumu pierādīt, ka iesniedzējai bija pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Turpinājumā Tiesa konstatēja, ka iesniedzēja nekad nebija sūdzējusies nacionālajām tiesām par tiesvedības ilgumu un arī Tiesai nebija sniegusi konkrētus argumentus, lai pārliecinātu Tiesu, ka viņai tas nebija jādara. Tādēļ Tiesa atzina, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas aizstāvēt savas tiesības nacionālā līmenī, un noraidīja sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. un 4. punktu.
Iesniedzēja sūdzējās arī par citu Konvencijas pantu iespējamiem pārkāpumiem, uzskatot, ka viņa ir cietusi no diskriminācijas un ka krimināllietas izskatīšana kopumā nav bijusi taisnīga. Taču Tiesa uzskatīja, ka lietas materiāli neatklāj Konvencijas pārkāpumus, un tādēļ noraidīja šīs sūdzības kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2017. gada 17. oktobra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (32983/08) un lēmuma pasludināšanas datums (09/11/2017).
Fakti lietā Mertena pret Latviju
2001. gada 16. februārī iesniedzēja nodarīja V.D. vieglus miesas bojājumus. V.D. vērsās policijā ar iesniegumu, taču 2001. gada 24. aprīlī policija atteica ierosināt krimināllietu, jo nodarījums saskaņā ar notikuma brīdī spēkā esošo regulējumu bija pakļauts privātās apsūdzības kriminālprocesam.
2001. gada 6. jūnijā V.D. iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā, kas 2001. gada 19. jūlijā pasludināja spriedumu, atzīstot iesniedzēju par vainīgu Krimināllikuma (turpmāk – KL) 130. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. 2001. gada 26. jūlijā iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību un 2004. gada 7. decembrī Rīgas apgabaltiesa atcēla 2001. gada 19. jūlija spriedumu nepareizas noziedzīgā nodarījuma klasifikācijas dēļ un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā jaunā sastāvā.
Lieta tika atkārtoti skatīta Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā un Rīgas apgabaltiesā pēc V.D. apelācijas sūdzības. 2006. gada 12. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu nosūtīt krimināllietu jaunai izskatīšanai Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā. Iesniedzēja par šo lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam, kas ar 2006. gada 20. jūnija lēmumu atteica to pieņemt izskatīšanai.
2007. gada 3. aprīlī, trešo reizi izskatot lietu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesā, iesniedzēja tika notiesāta par KL 130. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību, un lieta tika nozīmēta izskatīšanai 2007. gada 17. septembrī Rīgas apgabaltiesā.
2007. gada 24. oktobrī Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu, izbeidzot kriminālprocesu. Rīgas apgabaltiesa norādīja, ka ne cietušās 2001. gada 6. jūnija iesniegums, nedz arī 2001. gada 18. jūnija iesniegums nevar tikt uzskatīts par cietušās sūdzību, jo nesatur būtiskas, likumā noteiktas privātās apsūdzības satura detaļas. Par šo lēmumu cietusī iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam Krimināllietu departamentā, ko Senāts noraidīja 2008. gada 20. februārī.