25.06.2008.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 24.jūnijā pasludināja spriedumu lietā "Ādamsons pret Latviju".

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.Protokola 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai par to, ka Latvijas iestādes svītroja viņu no 8.Saeimas deputātu kandidātu saraksta, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības tikt ievēlētam Saeimas vēlēšanās.

Atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai, uzskatot sevi par diskriminācijas upuri saistībā ar Konvencijas 1.Protokola 3.pantā paredzētajām tiesībām.

Ar sešām balsīm pret vienu Tiesa atzina, ka ir noticis Konvencijas 1.Protokola 3.panta pārkāpums. Tiesa konstatēja, ka šī lieta fundamentāli atšķiras no citām lietām pret Latviju, kas saistītas ar aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, it īpaši lietu "Ždanoka pret Latviju". Savā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka "Saeimas vēlēšanu likuma" 5.panta 5.punkts, uz kura pamata iesniedzējam, kā bijušajam VDK virsniekam tika liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās, nav pietiekoši skaidri un precīzi definēts, it īpaši, ņemot vērā kādreizējā VDK plašo darbības spektru. Tiesa uzskatīja, ka šī definīcija potenciāli ir ļoti plaši piemērojama, kas var kalpot par pamatu tiesību ierobežojumiem.

Tiesa atzīmēja, ka arī Satversmes tiesa savā 2006.gada 15.jūnija spriedumā ir norādījusi, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja individualizēt "Saeimas vēlēšanu likuma" 5.panta 5.punktā noteikto ierobežojumu, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas Republikas labā.  Šajā sakarā Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā laika posmu, kas pagājis kopš ierobežojumu pieņemšanas, šādas individualizēšanas nozīme ir tikai pieaugusi. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs, darbojoties atjaunotajā Latvijas Republikā, ieņēma virkni svarīgu amatu – viņš bija Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, vēlāk iekšlietu ministrs, un savas darbības laikā viņš nebija veicis nedemokrātiskas darbības vai paudis nedemokrātiskas idejas, kas viņu raksturotu kā bijušajam padomju režīmam piederīgu personu. Vēl jo vairāk, iesniedzējs par bijušo VDK aģentu tika atzīts tikai 2002.gadā - pēc 10 gadus ilgušas ievērojamas militārās un politiskās karjeras. Attiecīgi, Tiesa secināja, ka Latvijas iestādes ir pārkāpušas tām atvēlētās rīcības brīvības robežas attiecībā uz iesniedzējam noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem.  

Tiesa arī uzskatīja, ka nav nepieciešams izskatīt atlikušo iesniedzēja sūdzības daļu attiecībā uz Konvencijas 14.pantu.

Tiesa, uzskatot, ka iesniedzēja reputācijai tika nodarīts zināms kaitējums, piesprieda viņam kompensāciju par morālo kaitējumu 10 000 EUR apmērā. Pats iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus 115 200 LVL apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Pilns Tiesas sprieduma teksts franču valodā: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?item=1&portal=hbkm&action=html&highlight=3669/03&sessionid=9729145&skin=hudoc-en

Tiesas preses relīze angļu valodā: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?item=3&portal=hbkm&action=html&highlight=&sessionid=9728481&skin=hudoc-pr-en