25.06.2014.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2014. gada 24. jūnijā pasludināja spriedumu lietā A.K. pret Latviju, ar sešām balsīm „par” un vienu balsi „pret” atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums. Tiesas uzskatīja, ka civilprasības izskatīšanā nacionālās tiesas nepienācīgi izvērtēja sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka viņa nesaņēma atbilstošu medicīnisko pirmsdzemdību aprūpi.
Iesniedzējas prasību par kompensāciju vairāk nekā 270 000 eiro apmērā Tiesa apmierināja daļēji un ar piecām balsīm „par” un divām balsīm „pret” nolēma piešķirt kompensāciju par morālo kaitējumu 5000 eiro apmērā un kompensāciju par tiesāšanās izdevumiem 5141 eiro apmērā. Sūdzības par Konvencijas 6. pantā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu Tiesa noraidīja kā acīmredzami nepamatotas.
Tiesas spriedumam pievienots no Bulgārijas ievēlētās tiesneses piekrītošais viedoklis un no Lielbritānijas ievēlētā tiesneša atsevišķais nepiekrītošais viedoklis.
2002. gadā iesniedzējai piedzima bērns, kuram tika konstatēta iedzimta kaite – Dauna sindroms. Iesniedzēja vērsās ar sūdzību Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā, norādot, ka ārste-ginekoloģe nebija viņu nosūtījusi uz alfafetoproteīna izmeklējumu, kas būtu norādījis uz augļa anomālijas risku. Ārste tika sodīta ar naudas sodu.
Dažus gadus vēlāk iesniedzēja vērsās tiesā ar civilprasību pret slimnīcu, kurā notika viņas grūtniecības aprūpe, prasot uzturlīdzekļu, zaudētās peļņas un morālā kaitējuma piedziņu. Visas trīs tiesu instances iesniedzējas prasību noraidīja, nekonstatējot cēlonisko sakaru starp atbildīgās ārstes rīcību un tās sekām – slima bērna piedzimšanu. No iesniedzējas par labu atbildētājam tika piedzīti tiesāšanās izdevumi 4500 eiro apmērā.
Papildus augšminētajam, iesniedzēja 2004. gadā bija vērsusies Rīgas rajona prokuratūrā, lūdzot ierosināt kriminālprocesu par dokumentu viltošanu un darba pienākumu nolaidīgu pildīšanu. 2006. gadā kriminālprocess tika izbeigts saistībā ar kriminālatbildības noilgumu.
2008. gada aprīlī iesniedzēja vērsās Tiesā ar vairākām sūdzībām. Pirmkārt, iesniedzēja apgalvoja, ka grūtniecības laikā atbildīgā ārste nebija viņai nozīmējusi nepieciešamos medicīniskos izmeklējumus, tāpēc viņai tika liegta iespēja pieņemt lēmumu par grūtniecības izbeigšanu medicīnisku iemeslu dēļ, kas tiek garantēta sievietēm gadījumos, ja auglim tiek konstatēta ģenētiska anomālija. Iesniedzēja arī sūdzējās, ka, nepareizi interpretējot Ārstniecības likuma normas, nacionālās tiesas nebija atzinušas viņas tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Visbeidzot, atsaucoties uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, iesniedzēja norādīja, ka tiesvedības laikā nacionālajās tiesās netika ievērots pušu līdztiesības princips un tika pārkāptas viņas tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu, tiesības pārsūdzēt spriedumu un tiesības uz tiesas pieejamību, kā arī tiesības uz krimināllietas izmeklēšanu saprātīgos termiņos.
Lietā trešās puses statusā iesaistījās divas starptautiskas nevalstiskās organizācijas: Francijas Invalīdu Asociācija (Association des Paralysés de France), kura savos Tiesā iesniegtajos apsvērumos pievērsās jautājumam par personu ar invaliditāti tiesībām, un Eiropas Centrs par likumību un taisnīgumu (European Centre for Law and Justice), kurš pievērsās aborta jautājumam un embrija tiesībām uz dzīvību.
Atzīstot Konvencijas 8. panta procesuālā aspekta pārkāpumu, Tiesa kritizēja tiesvedību nacionālajās tiesās, kuras rezultātā tika noraidīta iesniedzējas civilprasība pret slimnīcu. Analizējot nacionālo tiesu sniegto argumentāciju un vērtējumu, kas bija par pamatu civilprasības noraidīšanai, Tiesa uzskatīja, ka tas bija patvaļīgs, jo nacionālās tiesas nebija ņēmušas vērā vairākas pretrunas lietas faktiskajos apstākļos, nebija pietiekami pamatojušas savus secinājumus un nebija vērtējušas iesniedzējas tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, kas izriet no Ārstniecības likuma pārkāpuma. Tiesa kritizēja arī nacionālo tiesu atteikumu uzklausīt iesniedzējas liecības, lai gan atbildīgajai ārstei šāda iespēja tika dota.
Tiesas identificēto trūkumu rezultātā tā nonāca pie secinājuma, ka civilprocesa ietvaros netika pietiekami nodrošinātas iesniedzējas Konvencijas 8. pantā garantētās tiesības.
Tiesas spriedumam pievienots no Lielbritānijas ievēlētā tiesneša Paula Mahonija (Paul Mahoney) nepiekrītošais viedoklis, ka Konvencijas 8. pants šajā lietā nav pārkāpts.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2014. gada 24. jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu un franču valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā:
Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (33011/08) un sprieduma pasludināšanas datums (24/06/2014).