19.09.2019.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Andersena pret Latviju, secinot, ka nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.panta (tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums, vienlaikus atzīstot, ka ir pieļauts Konvencijas 6.panta (pušu procesuālā vienlīdzība) pārkāpums saistībā ar atsevišķiem iesniedzējas blakussūdzības izskatīšanas aspektiem.
Savā 2017.gada 6.decembra iesniegumā Tiesai iesniedzēja Kerija Andersena, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, sūdzējās, ka Latvijas tiesas, izskatot pieteikumu, kas bija iesniegts saskaņā ar Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, nebija pienācīgi izvērtējušas viņas iebildumus saistībā ar riskiem, kuriem būtu pakļauts bērns, viņu atgriežot Norvēģijā. Atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka tiesvedības laikā netika ievērota pušu līdztiesība, jo viņai netika nodrošināta pārstāvība tiesas sēdē, viņas lūgums izskatīt blakussūdzību mutvārdu procesā tika noraidīts, un viņai netika nosūtīti otras puses apsvērumi par iesniegto blakussūdzību.
Lemjot par sūdzības par Konvencijas 6.panta pārkāpumu pieņemamību, Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka jautājumi, kas attiecas uz Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem piemērošanu, atrodas ārpus Konvencijas 6.panta tvēruma. Lai gan Tiesa piekrita valdībai, ka tiesvedībā, kas ierosināta, pamatojoties uz Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, netiek pēc būtības izlemti tādi jautājumi kā bērna aizgādība un dzīvesvietas noteikšana, tomēr Tiesa uzsvēra, ka šādā tiesvedībā izskata strīdu par tiesībām atgriezt bērnu viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Šādas tiesības izriet gan no pašas Hāgas konvencijas, gan arī ir atzītas Latvijas normatīvajā regulējumā šīs konvencijas izpildei, un tāpēc šāda veida strīdi ietilpst Konvencijas 6.panta tvērumā.
Vērtējot iesniedzējas sūdzības pēc būtības, Tiesa noraidīja sūdzību, ka pirmās instances tiesas sēdes norise bez iesniedzējas klātbūtnes un iesniedzējas blakussūdzības izskatīšana rakstveida procesā pārkāptu iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesa atzīmēja, ka pirmās instances tiesas sēdē iesniedzēju pārstāvēja viņas pilnvarotā advokāte, kura neuzstāja uz sēdes atlikšanu iesniedzējas neierašanās dēļ, turklāt arī pati iesniedzēja nebija norādījusi savas neierašanās iemeslus. Tiesa turpinājumā norādīja, ka iesniedzēja varēja lūgt izskatīt blakussūdzību mutvārdu procesā – ko viņa arī bija darījusi – taču lēmuma pieņemšana par mutvārdu procesu bija Rīgas apgabaltiesas ziņā. Arī pati iesniedzēja savā lūgumā nebija noformulējusi nevienu iemeslu, kas pamatotu mutvārdu procesa nepieciešamību, lai gan viņai bija šāda iespēja.
Savukārt attiecībā uz iesniedzējas sūdzību, ka viņa nebija saņēmusi vienus no pretējās puses iesniegtajiem apsvērumiem uz viņas blakussūdzību, Tiesa atzīmēja, ka, lai gan saskaņā ar piemērojamajām Civilprocesa likuma normām, pusēm nebija pienākuma iesniegt atbildes apsvērumus, iesniedzējas vīrs šo iespēju bija izmantojis, un šie apsvērumi tieši attiecās uz blakussūdzības būtību, turklāt uz tiem savā lēmumā bija atsaukusies arī apelācijas tiesa. Tiesa arī norādīja uz zināmu procesuālo neskaidrību attiecībā uz pušu tiesībām iesniegt papildinformāciju un piemērojamajiem procesuālajiem termiņiem, jo blakussūdzības izskatīšanas laikā abas puses turpināja apmainīties ar apsvērumiem un to papildinājumiem, daži no kuriem tiesā tika saņemti jau pēc tiesas lēmuma pieņemšanas. Šajā sakarā Tiesa atsaucās uz valsts pienākumu pienācīgi nodrošināt, lai Konvencijas 6.pantā garantētās tiesības varētu tikt īstenotas efektīvi. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka visi iesniegtie apsvērumi tika ievietoti elektroniskajā tiesu sistēmā, kur tie bija pieejami tikai pušu pārstāvjiem, lai gan iesniedzēja – kā norādīja Tiesa – bija atsaukusi zvērinātajai advokātei iepriekš izsniegto orderi. Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējai saskaņā ar Civilprocesa likuma normām bija pienākums paziņot kompetentajai tiesai par pārstāvības maiņu vai izbeigšanu, jo Tiesas ieskatā iesniedzēja ar savām darbībām to jau bija izdarījusi. Proti, iesniedzēja pati savā vārdā bija iesniegusi Rīgas apgabaltiesā blakussūdzību, un Rīgas apgabaltiesa savā iesniedzējai adresētajā vēstulē bija apstiprinājusi blakussūdzības saņemšanu un informējusi par lēmuma pieņemšanas datumu. Tiesa uzskatīja, ka šādā situācijā Rīgas apgabaltiesai bija jāizdara secinājumi par iespējamām izmaiņām iesniedzējas pārstāvībā, un šaubu gadījumā jāpārbauda, vai blakussūdzības procesā ir spēkā esošs advokāta orderis. Tā kā tas netika izdarīts, iesniedzējai nekļuva zināms par pretējās puses iesniegtajiem papildu apsvērumiem, kas bija ievietoti tikai viņai pārstāvei pieejamajā elektroniskajā tiesu sistēmā, un viņai nebija iespējas uz tiem atbildēt. Kā secināja Tiesa, šis apstāklis liedza iesniedzējai efektīvi piedalīties blakussūdzības izskatīšanā Rīgas apgabaltiesā un tādējādi netika nodrošināta pušu līdztiesība, kas savukārt noveda pie Konvencijas 6.panta pārkāpuma.
Lemjot par sūdzības par Konvencijas 8.panta pārkāpumu pieņemamību, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo viņa nebija lūgusi apturēt tiesas lēmuma izpildi. Kā norādīja Tiesa, iesniedzēja vēlākā procesa stadijā šādu lūgumu iesniedza, un tas tika apmierināts, bet vēlāk pārskatīts apelācijas instancē. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja bija izsmēlusi visus viņai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Vērtējot iesniedzējas sūdzību pēc būtības, Tiesa, atsaucoties uz tās judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, vērtēja, vai iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību bija noteikta ar likumu, vai tai bija likumīgs mērķis un vai tā bija samērīga. Tiesa piekrita Latvijas tiesu secinājumiem, ka iesniedzējas meitas pastāvīgā dzīvesvieta bija Norvēģijā, no kurienes māte viņu bija aizvedusi bez tēva piekrišanas, un tāpēc Latvijas tiesas šajā lietā bija pamatoti piemērojušas Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem normas. Tiesa arī piekrita, ka iesniedzējas meitas atgriešanas likumīgais mērķis bija viņas un viņas tēva tiesību un interešu aizsardzība. Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai Latvijas tiesas, lemjot par iesniedzējas meitas atgriešanu Norvēģijā, bija ievērojušas samērīguma principu. Proti, vai lēmumu pieņemšanas procesā pienācīgi tika izvērtēti riski, kuriem iesniedzējas ieskatā meita tiktu pakļauta pēc atgriešanās Norvēģijā, un vai tiesas bija pārliecinājušās par reālu un atbilstošu aizsardzības mehānismu esamību Norvēģijā. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējas apgalvojumi par vardarbību ģimenē bija viens no galvenajiem jautājumiem nacionālajā tiesvedībā. Latvijas tiesas bija izvērtējušas visus viņu rīcībā esošos pierādījumus par iespējamo vardarbību no iesniedzējas vīra puses, it īpaši pievēršoties abu pušu iesniegto pierādījumu pretrunīgumam, un secinot, ka lielākā daļa pierādījumu, it īpaši Norvēģijas iestāžu sniegtā informācija, vardarbības faktu neapstiprināja. Tiesa īpaši atzīmēja, ka Latvijas tiesas bija rūpīgi izvērtējušas visus iesniedzējas sniegtos apsvērumus, sniedzot tiem pienācīgu vērtējumu procesuālajos nolēmumos pat tad, ja tiesas tiem nepiekrita. Latvijas tiesas arī bija izvērtējušas atbilstoša institucionālā aizsardzības mehānisma esamību Norvēģijā, par ko liecināja atsauces uz Norvēģijas iestāžu informētību par konfliktu starp iesniedzēju un viņas vīru, un pausto gatavību aktīvi iesaistīties tā risināšanā. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka tās konstatētā procesuālā rakstura nepilnība blakussūdzības izskatīšanā Rīgas apgabaltiesā nekādā veidā neietekmēja to, ka tiesvedības gaitā kopumā tika ievērotas iesniedzējas un viņas meitas likumīgās intereses. Tiesas ieskatā Latvijas tiesas bija ņēmušas vērā visus to rīcībā iesniegtos pierādījumus un argumentus, un to lēmumi bija pienācīgi pamatoti, kas ļāva Latvijas tiesām panākt taisnīgu līdzsvaru starp konkurējošajām interesēm, vienlaikus nodrošinot bērna labāko interešu ievērošanu.
Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju 50 000 EUR apmērā par morālo kaitējumu, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 2 000 EUR.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2019. gada 19.septembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (79441/17) un lēmuma pasludināšanas datums (19/09/2019).
Fakti lietā Andersena pret Latviju
Iesniedzēja ir Latvijas pilsone. 2013.gadā viņa noslēdza laulību ar Norvēģijas pilsoni S.A. un viņiem piedzima meita K. 2014.gadā iesniedzējas ģimene pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā, kur K. uzsāka apmeklēt bērnudārzu.
2017.gadā iesniedzējas kopdzīve ar S.A. beidzās, un S.A. pārcēlās uz Oslo, savukārt iesniedzēja kopā ar K. turpināja dzīvot viņas vīram piederošajā mājā Relingenā.
2017.gada jūlijā iesniedzēja elektroniski informēja S.A., ka kopā ar meitu ir aizbraukusi no Norvēģijas.
2017.gada 13.jūlijā Norvēģijas Tieslietu ministrija, rīkojoties saskaņā ar Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, iesniedza Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai pieteikumu par K. atgriešanos viņas dzīvesvietā Norvēģijā.
2017.gada 14.augustā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa ierosināja tiesvedību par Norvēģijas Tieslietu ministrijas pieteikuma izskatīšanu.
2017.gada 8.septembrī Ziemeļu rajona tiesa pieņēma lēmumu par K. atgriešanu Norvēģijā. Tiesa secināja, ka K. pastāvīgā dzīvesvieta ir bijusi Norvēģijā, no kurienes māte viņu bija aizvedusi bez tēva piekrišanas. Iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja blakussūdzības kārtībā Rīgas apgabaltiesā.
2017.gada 6.oktobrī Rīgas apgabaltiesa pieņēma iesniedzējas blakussūdzību izskatīšanai, nolemjot lietu izskatīt rakstveida procesā.
2017.gada 12.oktobrī iesniedzēja informēja Rīgas apgabaltiesu, ka S.A. ir bijis emocionāli vardarbīgs pret savu meitu.
2017.gada 23.oktobrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas blakussūdzību, atstājot spēkā Ziemeļu rajona tiesas izdoto bērna atgriešanas rīkojumu.
2017.gada 15.novembrī iesniedzēja vērsās Ziemeļu rajona tiesā, lūdzot apturēt atgriešanas rīkojuma izpildi sakarā ar K. veselības stāvokli.
2017.gada 21.decembrī Ziemeļu rajona tiesa nolēma apturēt atgriešanas rīkojuma izpildi, ņemot vērā K. veselības stāvokli un viņai nepieciešamo ārstniecisko aprūpi. Izpilde tika apturēta uz diviem mēnešiem, uzliekot iesniedzējai pienākumu nodrošināt K. veselības aprūpi, kā arī regulāri informēt S.A. par viņa meitas veselības stāvokli.
2018.gada 8.janvārī S.A. iesniedza Rīgas apgabaltiesā blakussūdzību par Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 21.decembra lēmumu.
2018.gada 23.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniegto blakussūdzību par pieņemamu izskatīšanai.
2018.gada 13.februārī Rīgas apgabaltiesa apmierināja S.A. blakussūdzību, atceļot 2017.gada 21.decembra Ziemeļu rajona tiesas lēmumu. Rīgas apgabaltiesa atzīmēja, ka K. veselības stāvoklis nav pasliktinājies, turklāt iesniedzēja nebija ievērojusi Ziemeļu rajona tiesas rīkojumu par K. veselības aprūpes nodrošināšanu, jo pēc tiesas rīcībā esošās informācijas, stacionārā aprūpe pēdējo reizi K. tika sniegta 2017.gada novembra beigās – decembra sākumā.
Iesniedzēja vairākas reizes lūdza apturēt atgriešanas rīkojuma izpildi, atsaucoties uz jau iepriekš minētajiem apsvērumiem, kā arī lūdzot ļaut viņai izpildīt rīkojumu brīvprātīgi, taču viņas lūgumi tika noraidīti. Rīgas apgabaltiesa arī atzīmēja, ka viņai bija iespējams brīvprātīgi izpildīt tiesas lēmumu 30 dienu laikā, taču viņa šo termiņu nebija ievērojusi.
2018.gada 25.aprīlī ar tiesas lēmumu iesniedzējai tika uzlikts naudassods par tiesas lēmuma savlaicīgu neizpildi.
2018.gada 2.maijā Bāriņtiesa informēja zvērināto tiesu izpildītāju, kura lietvedībā atradās izpildes lieta, ka tai nav izdevies sazināties ar iesniedzēju un noskaidrot K. atrašanās vietas adresi. Bāriņtiesa konstatēja, ka K. kopš 2018.gada aprīļa vairs neapmeklē bērnudārzu, kā arī ir pārtraukusi apmeklēt dienas stacionāru. Bērna deklarētajā dzīvesvietā ne iesniedzēja, ne K. nebija sastopamas. Visi bērnudārza un Bāriņtiesas darbinieku mēģinājumi sazināties ar iesniedzēju telefoniski vai ar e-pastu palīdzību bija nesekmīgi. Tāpat iesniedzēja nebija atbildējusi uz Bāriņtiesas nosūtītajām vēstulēm ar uzaicinājumu uz sarunu.
2018.gada 12.septembrī pēc zvērināta tiesu izpildītāja pieteikuma Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa izsludināja K. meklēšanā.