26.01.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 26. janvārī pasludināja spriedumu lietā Dzirnis pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1. protokola 1. pantu (tiesības uz īpašumu) pārkāpums.
Savā 2005. gada 10. martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā Jānis Dzirnis (iesniedzējs) sūdzējās par to, ka nacionālo tiesu nolēmumu rezultātā viņam tika atņemtas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Jūrmalā, kuru viņš bija labticīgi ieguvis uz pirkuma līguma pamata.
Vērtējot iesniedzēja sūdzību, Tiesa visupirms noraidīja valdības iebildumu par to, ka šī strīda izskatīšana neietilpst Tiesas kompetencē, jo Latvija bija iesniegusi Konvencijas atrunu par to, ka uz ar īpašumu denacionalizāciju saistītajiem strīdiem nav attiecināmas Konvencijas 1. protokola 1. punkta prasības. Tāpat Tiesa noraidīja valdības iebildumu par to, ka iesniedzējs nebija ievērojis sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai Tiesā, kā arī iebildumu par nacionālo tiesību līdzekļu neizsmelšanu pirms bija vērsies Tiesā.
Pievēršoties lietas būtībai, Tiesa norādīja, ka, lai izlemtu, vai valsts iejaukšanās personas tiesībās uz īpašumu atbilst Konvencijas 1. protokola 1. panta prasībām, tai ir jāizvērtē, vai iejaukšanās ir bijusi likumīga, vai tai ir bijis leģitīms mērķis un vai tā ir bijusi samērīga. Tiesa secināja, ka nacionālie tiesību akti attiecībā uz īpašuma tiesībām bija precīzi un skaidri. Tāpat tā atzina, ka īpašuma tiesību pāreja likumīgajam īpašniekam atbilstoši nacionālo tiesību normām atbilda sabiedrības interesēm, un līdz ar to valsts iejaukšanās mērķis bija leģitīms.
Vērtējot samērīguma aspektu, Tiesa, atsaucoties uz iepriekš iedibināto praksi, pirmkārt, atzīmēja, ka nacionālās iestādes nav pierādījušas, ka iesniedzējs būtu bijis rīkojis nelabticīgi. Otrkārt, Tiesa uzsvēra nacionālo iestāžu rīcības nekonsekvenci. Proti, Tiesa norādīja, ka Jūrmalas pašvaldība tiesas procesā neiebilda pret īpašuma tiesību atjaunošanu fiziskai personai pēc tam, kad šis īpašums jau bija nodots valstij. Tāpat Tiesa norādīja uz Latvijas iestāžu darbības neatbilstību likumam, jo valsts tiesības uz strīdīgo nekustamo īpašumu netika pienācīgi nostiprinātas Zemesgrāmatā. It īpaši Tiesa uzsvēra likumā ietverto un svarīgo Zemesgrāmatu ierakstu lomu lietās, kas attiecas uz tiesībām uz īpašumu, un atzīmēja, ka Ministru kabineta rīkojuma Nr. 349, ar kuru minētais nekustamais īpašums tika saglabāts valsts īpašumā, publicēšana “Latvijas Vēstnesī” nav uzskatāms par efektīvu saziņas līdzekli ar sabiedrību šādu lietu kontekstā. Papildus Tiesa nekonstatēja, ka minētais nekustamais īpašums būtu bijis svarīgs objekts valsts interešu aizsardzības kontekstā. Treškārt, Tiesa norādīja, ka iesniedzējam nav bijuši pieejami nekādi citi kompensējošie mehānismi nacionālajā līmenī, kas varētu labot kļūdas, ko pret viņu kā pret labticīgu ieguvēju bija pieļāvušas nacionālās iestādes, un panākt taisnīgu risinājumu.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi secināja, ka iejaukšanās sūdzības iesniedzēja tiesībās uz īpašumu nav bijusi samērīga, un tādēļ ir pieļauts Konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums. Iesniedzējs lūdza Tiesu piespriest viņam kompensāciju 632,523.60 EUR apmērā par materiālajiem zaudējumiem un morālo kompensāciju 20,000 EUR apmērā. Tiesa piesprieda iesniedzējam kompensāciju 88,283.50 EUR apmērā par materiālajiem zaudējumiem un morālo kompensāciju 5 000 EUR apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 26. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (25082/05) un sprieduma pasludināšanas datums (26/01/2017).
Fakti lietā Dzirnis pret Latviju
Jūrmalas pilsētas Zemes komisija ar 1998. gada 17. jūlija lēmumu izveidoja nekustamo īpašumu Jūras ielā 61, Jūrmalā. Ar 2000. gada 19. jūlija Ministru kabineta rīkojumu Nr. 349 minētais nekustamais īpašums tika saglabāts valsts īpašumā un nodots Finanšu ministrijas valdījumā, nenostiprinot šīs tiesības Zemesgrāmatā.
2001. gada 2. februārī Jūrmalas pilsētas tiesa apmierināja fiziskās personas V.P.E. prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu uz īpašumu Jūras ielā 61. 2001. gada maijā V.P.E. noslēdza līgumus par nekustamā īpašuma Jūras ielā 61, Jūrmalā, pārdošanu iesniedzējam, un īpašums tika reģistrēts uz iesniedzēja vārda.
2001. gada 1. augustā Augstākās tiesas Senāts apmierināja Ģenerālprokurora protestu, kurā bija norādīts, ka Jūrmalas pilsētas tiesa, izskatot lietu, ir pieļāvusi būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Lieta tika nodota jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.
Ar 2002. gada 16. septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija apmierināja Finanšu ministrijas prasību pret V.P.E. un iesniedzēju par īpašuma tiesību atzīšanu valstij Finanšu ministrijas personā uz nekustamo īpašumu Jūras ielā 61, un 2001. gadā ar iesniedzēju noslēgto pirkuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Ar 2003. gada 9. janvāra spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atstāja Rīgas apgabaltiesas spriedumu negrozītu.
Izskatot V.P.E. un iesniedzēja kasācijas sūdzības, 2003. gada 2. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atzina, ka Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas spriedums ir atceļams daļā, kas atteicas uz iesniedzēja īpašuma tiesību atzīšanu un noslēgto pirkuma līgumu spēkā esamību.
2003. gada 12. novembrī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pieņēma jaunu spriedumu, kurā tā atkārtoti nolēma anulēt iesniedzēja un V.P.E. starpā noslēgtos pirkuma līgumus un atzīt valsts īpašuma tiesības Finanšu ministrijas personā. Uz iesniedzēja kasācijas sūdzības pamata Augstākās tiesas Senāts 2004. gada 3. martā atkārtoti atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu.
2004. gada 1. decembrī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pieņēma jaunu spriedumu, ar kuru atzina valsts īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu Finanšu ministrijas personā. Ar 2005. gada 23. marta spriedumu Augstākās tiesas Senāts atstāja 2004. gada 1. decembra spriedumu negrozītu.