19.01.2007.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa 18.janvārī pasludināja spriedumu lietā "Estrihs pret Latviju".
Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās tiesai par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru uzskatīja par pārmērīgu.
Tāpat, atsaucoties uz konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās tiesai, ka kriminālprocesa ilgums krimināllietā, kurā viņš bija viens no apsūdzētajiem, pārkāpa "saprātīguma" prasību konvencijas 6.panta 1.daļas izpratnē.
Atsaucoties uz konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās tiesai, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokurors viņam liedza atļauju sarakstīties ar civilsievu un māti, kā arī tikties ar civilsievu. Iesniedzējs arī sūdzējās par to, ka viņa izraidīšanas rīkojums nebija izdots "saskaņā ar likumu" konvencijas 8.panta izpratnē.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš ir bijis pārmērīgs. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu no 1998.gada 20.februāra līdz 1999.gada 20.aprīlim Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumos sniegtā apcietinājuma piemērošanas nepieciešamības motivācija bijusi pārāk īsa un virspusēja, tā nesniedza nekādus sīkākus paskaidrojumus par lietas individuālajām īpatnībām. Tiesa konstatēja, ka tiesas lēmumi par apcietinājuma pagarināšanu tika sastādīti uz tipveida veidlapām, to saturs bija identisks un tas laika gaitā nemainījās. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu no 1999.gada 21.aprīļa līdz 2000.gada 23.augustam, tiesa norādīja, ka iesniedzējs atradās apcietinājumā faktiski tikai uz toreiz spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.daļas pamata, ko ar 2005.gada 20.janvāra likumu Saeima izslēdza.
Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu no 2000.gada 23.augusta līdz 2000.gada 7.septembrim, tiesa norādīja, ka prokurora rīcība, kurš izskatīja un noraidīja iesniedzēja lūgumu grozīt piemēroto drošības līdzekli, šajā gadījumā ir uzskatāma par valsts apsūdzētāja rīcību, nevis tādas amatpersonas rīcību, kura ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas saskaņā ar konvencijas 5.panta 3.punktu. Attiecībā uz iesniedzēja apcietinājumu laikā no 2000.gada 7.septembra līdz 2002.gada 11.jūnijam, Tiesa norādīja, ka, lai arī liela nozīme ir tādiem apstākļiem, kā iesniedzēja krimināllietas sarežģītībai un tam, ka iesniedzējs Latvijas teritorijā uzturējās nelikumīgi, tomēr Rīgas apgabaltiesa sarakstē ar iesniedzēju ne reizi šos svarīgos apsvērumus nebija minējusi. Tiesa arī pirmo reizi savā praksē atsaucās uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241.pantu, kas paredzēja, ka lietas iztiesāšana jāuzsāk ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos - ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā. Tiesa uzskatīja, ka lietas iztiesāšanas uzsākšana divus gadus pēc lietas saņemšanas pārkāpa tiesiskās noteiktības principu. Tiesa arī norādīja, ka šis gadījums, kā arī virkne līdzīgu sūdzību, kas pašlaik atrodas Tiesas tiesvedībā norāda uz sistēmas problēmu, kas pastāv attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu Latvijā.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, atzīstot, ka tiesvedības ilgums iesniedzēja krimināllietā bija pārmērīgs. Tiesa, atsaucoties uz līdzīgiem secinājumiem lietās Svipsta pret Latviju un Lavents pret Latviju, secināja, ka iesniedzēja krimināllieta bija sarežģīta un kompleksa, krimināllietā bija liels materiālu apjoms, septiņi apsūdzētie un četras noziegumu epizodes. Tomēr Tiesa norādīja, ka vienu gadu un astoņus mēnešus ilgušais bezdarbības posms Rīgas apgabaltiesā, kad krimināllietā netika veiktas nekādas darbības (krimināllietas materiāli tiesā tika saņemti 2000.gada 4.septembrī, bet lietas izskatīšana sākās tikai 2002.gada 13.maijā) ir bijis pārmērīgs. Turklāt, ņemot vērā, ka iesniedzējs šajā laikā turpināja atrasties pirmstiesas apcietinājumā, Latvijas iestādēm būtu vajadzējis izrādīt pienācīgāku rūpību, pēc iespējas ātrāk uzsākot krimināllietas iztiesāšanu.
Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzības par aizliegumu sarakstīties ar civilsievu un māti, jo tās nebija iesniegtas sešu mēnešu laikā no dienas, kad lietā tika pieņemts galīgais lēmums.
Tiesa vienbalsīgi konstatēja Konvencijas 8.panta pārkāpumu, attiecībā uz aizliegumu iesniedzējam tikties ar civilsievu, kā arī attiecībā uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pieņemto iesniedzēja izraidīšanas rīkojumu.
Tiesa norādīja, ka iesniedzējam piemērotais aizliegums tikties ar civilsievu bija pamatots ar 2001.gada 9.maija "Pagaidu noteikumiem par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos", kas bija apstiprināti ar Tieslietu ministra rīkojumu un pēc būtības bija iekšējais normatīvais akts, kas nav bijis atbilstoši publicēts (uz to 2001.gada 19.decembra spriedumā lietā Nr.2001-05-03 ir norādījusi arī Satversmes tiesa), tāpēc iesniedzējam piemērotais aizliegums nebija "noteikts ar likumu" Konvencijas 8.panta otrās daļas izpratnē.
Attiecībā uz iesniedzēja izraidīšanu no Latvijas, Tiesa, atsaucoties uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2002.gada 29.jūlija lēmuma tekstu, uzskatīja, ka iesniedzēja izraidīšana ir notikusi kriminālprocesuālā kārtībā, proti, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 5.jūnija spriedumu. Ņemot vērā, ka iesniedzējs minēto spriedumu bija pārsūdzējis apelācijas kārtībā, kas apturēja sprieduma spēkā stāšanos, iesniedzēja izraidīšana uz šī sprieduma pamata nebija "noteikta ar likumu" Konvencijas 8.panta otrās daļas izpratnē.
Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam kompensāciju 100 000 eiro apmērā. Uzskatot, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi šajā lietā nav pietiekošs atlīdzinājums, tiesa piesprieda sūdzības iesniedzējam kompensāciju 5 000 eiro apmērā.
Saskaņā ar konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.