27.04.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017. gada 27. aprīlī pasludināja spriedumu lietā Schmidt pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pārkāptas Heides Lidijas Frīdeles Šmites (Heide Lydia Friedel Schmidt) – (iesniedzēja) – tiesības uz taisnīgu tiesu, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punkts.
Savā 2005. gada 10. jūnija pieteikumā Tiesā iesniedzēja sūdzējās, ka viņai bija liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo viņa nesaņēma tiesas pavēsti un tādēļ nebija informēta par laulības šķiršanas prasības izskatīšanu Latvijas tiesā.
Tiesa noraidīja Valdības izvirzītos argumentus par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Attiecībā uz iespēju vērsties Satversmes tiesā Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējas sūdzība savā būtībā bija saistīta ar tiesību normas piemērošanu, nevis pašas normas konstitucionalitāti, tādēļ iesniedzējai nebija pienākuma vērsties Satversmes tiesā. Attiecībā uz iespēju lūgt procesuālā termiņa atjaunošanu apelācijas sūdzības iesniegšanai Tiesa konstatēja, ka tā vietā iesniedzēja bija izvēlējusies vērsties pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja, kurš nolēma iesniegt protestu par nacionālās tiesas spriedumu. Tiesas ieskatā lūgumam atjaunot procesuālo termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai bija tāds pats mērķis kā Augstākās tiesas priekšsēdētāja protestam, proti, sprieduma pārskatīšana, un tāpēc iesniedzējai nebija pienākums izmantot vēl vienu saturiski līdzīgu tiesību aizsardzības mehānismu. Tiesa arī uzskatīja, ka iesniedzēja bija ievērojusi Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai, jo galīgo lēmumu lietā pieņēma Augstākās tiesas Senāts, noraidot Augstākās tiesas priekšsēdētāja iesniegto protestu. Visbeidzot, Tiesas ieskatā nebija pamata atzīt, ka iesniedzējai netika nodarīts būtisks kaitējums, jo konkrētajā lietā iesniedzējai klāt neesot tika izlemta viņa laulība, kas savukārt ietekmēja viņas privāto un ģimenes dzīvi, kā arī radīja viņai mantiskas sekas. Ņemot vērā visus augšminētos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzējas sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības.
Izvērtējot sūdzības būtību, Tiesa visupirms atgādināja tās judikatūrā vairākkārt uzsvērtu principu, ka tiesu iestādēm ir pienākums rīkoties ar pienācīgu rūpību, lai nodrošinātu pušu procesuālo tiesību ievērošanu, tajā skaitā pienākums darīt visu, lai par tiesvedību tiktu informēts atbildētājs, tādējādi dodot viņam iespēju piedalīties tiesas sēdē un aizstāvēt savas intereses.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa norādīja, ka nacionālais normatīvais regulējums neuzlika tiesām pienākumus atbildētāja dzīvesvietas noskaidrošanai. Tāpat tiesām arī nebija jākonstatē, vai prasītājs pats ir izdarījis visu iespējamo, lai noskaidrotu atbildētāja atrašanās vietu; jebkāda veida papildu pasākumi varēja tikt piemēroti tikai pēc prasītāja iniciatīvas, turklāt nepastāvēja procesuālās aizsardzības līdzekļi, kas būtu izmantojami gadījumos, kad prasītājs pats nav ieinteresēts noskaidrot atbildētāja atrašanās vietu.
Izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, Tiesa atzīmēja, ka lietā bija vairākas norādes par to, ka iesniedzējas adrese prasītājam bija zināma. Savā prasībā viņš bija minējis, ka ir sazvanījies ar iesniedzēju, izmantojot fiksēto tālruņa līniju, ko apstiprināja arī lietā esošās liecinieku liecības. Prasītājs bija informēts par visiem iesniedzējas īpašumiem, tai skaitā dzīvokli Hamburgā, un viņiem bija kopīgi bērni. Tādēļ Tiesas ieskatā nacionālās tiesas rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai apšaubītu prasītāja teikto, ka viņš nezina iesniedzējas dzīvesvietu, un nacionālajai tiesai pirms sludinājuma ievietošanas oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” bija jāmēģina izmantot citus līdzekļus, lai noskaidrotu atbildētājas dzīvesvietu. Tiesa īpaši atzīmēja, ka sludinājuma ievietošana oficiālajā laikrakstā pati par sevi nav neatbilstoša Konvencijas 6. pantā nostiprinātajiem pamatprincipiem, taču šis līdzeklis būtu jāizmanto kā pati pēdējā iespēja pēc tam, kad citi pasākumi ir izrādījušies neefektīvi.
Tiesa arī noraidīja Valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja pati ar rīcību bija radījusi šķēršļus viņas atrašanai. Tiesa atzīmēja, ka tolaik spēkā esošais normatīvais regulējums neuzlika viņai pienākumu deklarēt savu dzīvesvietu, jo uz to brīdi viņai jau bija beidzies uzturēšanās atļaujas termiņš. Savukārt uzturēšanās atļaujas mērķiem iesniedzēja bija pienācīgā kārtā sniegusi ziņas par sevi, informējot, ka iepriekš norādītā adrese Latvijā vairs nav viņas dzīvesvieta. Tā kā piemērojamās tiesību normas neuzlika par pienākumu iesniedzējai sniegt informāciju par viņas jauno dzīvesvietu ārvalstīs, no nacionālo tiesību normu viedokļa viņa bija uzskatāma par personu, kuras dzīvesvieta nav zināma un kura ir aicināma uz tiesas sēdi, ievietojot sludinājumu oficiālajā laikrakstā, kas arī tika izdarīts konkrētajā lietā. Jebkurā gadījumā, pēc Tiesas domām, lai arī abas puses būtu varējušas izrādīt lielāku rūpību, tomēr viņu rīcība neatsver pienācīgās rūpības trūkumu nacionālo iestāžu darbībās, it īpaši ņemot vērā to, kādas sekas nacionālā tiesvedība atstāja attiecībā uz iesniedzējas statusu, viņas privāto un ģimenes dzīvi un mantisko stāvokli.
Visbeidzot, Tiesa noraidīja Valdības argumentu, ka iesniedzēja pati bija atteikusies no savām tiesībām piedalīties tiesvedībā. Tiesa uzsvēra, ka persona var atteikties no piedalīšanās tiesvedībā, ja tā ir informēta par šādas tiesvedības esamību. Šajā lietā Tiesa nepiekrita Valdības teiktajam, ka iesniedzēja patiesībā zināja par tiesvedību Latvijas tiesā, jo nekas no lietā esošajiem materiāliem to neapstiprināja. Apstāklis, ka iesniedzēja un prasītājs bija rakstveidā vienojušies par kopdzīves izbeigšanu, nenozīmēja, ka iesniedzēja bija informēta par laulības šķiršanas prasības iesniegšanu, vēl jo vairāk, par šīs prasības izskatīšanas laiku un vietu.
Iepriekšminētie secinājumi bija pietiekami, lai Tiesa konstatētu, ka, ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums, jo, izskatot laulības šķiršanas prasību, netika nodrošinātas iesniedzējas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Iesniedzēja bija lūgusi piespriest viņai kompensāciju par materiālo un morālo kaitējumu 309 439,76 EUR apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumus un izmaksas 7 494,60 EUR apmērā. Tiesa lielāko daļu iesniedzējas prasību noraidīja, kompensācijā piespriežot 5 000 EUR par morālo kaitējumu un 1 000 EUR kā atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas puses to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017. gada 27. aprīļa Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (22493/05) un sprieduma pasludināšanas datums (27/04/2017).
Fakti lietā Schmidt pret Latviju
Heide Lidija Frīdele Šmite (Heide Lydia Friedel Schmidt) ir Vācijas pilsone, kas dzīvo Hamburgā, Vācijā.
1970. gadā Vācijā tika noslēgta laulība starp iesniedzēju un A.Š. 1992. gadā A.Š. kopā ar iesniedzēju ieradās Latvijā, papildus Vācijas pilsonībai iegūstot arī Latvijas Republikas pilsonību, bet iesniedzēja kā viņa sieva saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Neprecizētā laikā 1999.-2000. gadā iesniedzēja atgriezās savā iepriekšējā dzīvesvietā Hamburgā, Vācijā.
2003. gada decembrī A.Š. cēla prasību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā par laulības šķiršanu. Savā prasībā A.Š. norādīja, ka iesniedzēja Latviju atstājusi 1999. gada beigās, pēdējo reizi ar sievu viņš bija ticies ārzemēs 2000. gada februārī, un pašreizējā iesniedzējas dzīves vieta viņam nav zināma. Vienlaikus viņš atzina, ka uzturot kontaktus ar sievu un sazinoties ar viņu pa telefonu.
2004. gada 13. janvārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nosūtīja pavēsti uz pēdējo zināmo iesniedzējas dzīvesvietu – dzīvokli Rīgā, kurā viņa iepriekš dzīvoja kopā ar A.Š. Tiesas pavēste tika nogādāta atpakaļ tiesai ar norādi, ka adresāts norādītajā adresē nedzīvo. Tā kā nebija iespējams noskaidrot, uz kādu adresi būtu sūtāma tiesas pavēste, 2004. gada 27. janvārī un 3. martā oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” tika ievietoti sludinājumi par iesniedzējas aicināšanu uz tiesas sēdi.
Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2004. gada 6. aprīļa spriedumu iesniedzējas un A.Š. laulība tika šķirta, iesniedzējai klāt neesot un par to nezinot, jo tajā laikā viņa bija atradās Vācijā. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas ieskatā, tā kā iesniedzēja bija uzaicināta uz 2004. gada 3. marta tiesas sēdi ar publikācijām laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, tad saskaņā ar piemērojamo civilprocesuālo regulējumu lietu varēja izskatīt bez viņas piedalīšanās. Tā kā apelācijas sūdzība par šo spriedumu netika iesniegta, 2004. gada 27. aprīlī spriedums stājās spēkā. Neilgi pēc tam A.Š. nomira. Iesniedzēja par viņas un A.Š. laulības šķiršanu uzzināja tikai 2004. gada 7. maijā, ierodoties uz A.Š. bērēm.
2004. gada 8. novembrī Augstākās tiesas priekšsēdētājs iesniedza protestu par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2004. gada 6. aprīļa spriedumu, norādot, ka tas atceļams būtisku procesuālo tiesību normu pārkāpuma dēļ. Protestā bija norādīts, ka sludinājuma ievietošana laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” bija formāla civilprocesuālo normu izpilde, un, ņemot vērā lietā esošos pierādījumus par iesniedzējas dzīves vietu, sludinājums bija jāievieto arī Hamburgas pilsētas laikrakstos, kas bija iesniedzējas dzīvesvieta pēc viņas atgriešanās Vācijā.
Ar Augstākās tiesas Senāta 2005. gada 16. marta spriedumu Rīgas Ziemeļu rajona tiesas spriedums tika atstāts negrozīts, bet Augstākās tiesas priekšsēdētāja protests noraidīts. Senāts uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā tiesa, aicinot iesniedzēju uz tiesas sēdi ar publikāciju laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, bija rīkojusies saskaņā ar civilprocesuālo normu prasībām. Senāts kā nepamatotus noraidīja protesta motīvus, norādot, ka piemērojamās civilprocesuālās normas nosaka tikai prasītāja tiesības publicēt tiesas uzaicinājumu citos laikrakstos par saviem līdzekļiem, bet nevis uzliek papildu pienākumus tiesām.