14.01.2015.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2015. gada 13. janvārī ir pasludinājusi trīs spriedumus Latvijas lietās: Petropavlovskis pret Latviju, Rubins pret Latviju un Elberte pret Latviju.
Lietā Petropavlovskis pret Latviju Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzības par viņa vārda un pulcēšanās brīvības ierobežošanu saistībā ar atteikumu uzņemt Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā.
Sūdzības iesniedzējs, Jurijs Petropavlovskis, Latvijas nepilsonis, bija vērsies Tiesā pēc tam, kad Latvijas valdība 2004. gada 16. novembrī nolēma svītrot iesniedzēja vārdu no naturalizējamo personu saraksta, tādējādi atsakot viņam piešķirt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā. Iesniedzējs apgalvoja, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 10. panta (tiesības uz izteiksmes brīvību), 11. panta (tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību) un 13. panta (tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāte) pārkāpums, uzskatot, ka atteikums uzņemt viņu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā bija sods par viņa publiskajiem izteikumiem un piedalīšanos piketos, kuros viņš kritizēja Latvijas valdības nostāju saistībā ar izglītības reformu.
Vērtējot, vai Konvencijas 10. pants un 11. pants ir piemērojami izskatāmajā lietā, Tiesa atzīmēja, ka atteikums piešķirt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā netraucēja iesniedzējam turpināt aktīvu politisko darbību, kā arī publiski kritizēt izglītības reformu, kas savukārt tika plaši atspoguļoti sabiedriskajos medijos. Tāpēc Tiesa neuzskatīja, ka iesniedzēja publiskie izteikumi vai piedalīšanās mītiņos būtu jebkādā veidā tikuši ierobežoti. Tiesa tāpat norādīja, ka tās rīcībā nav informācijas, kas liktu domāt, ka Latvijas pilsonības politika būtu atturējusi sūdzības iesniedzēju vai citas personas, kuras pauž līdzīgus viedokļus, no publiskiem izteikumiem. Tiesa neņēma vērā iesniedzēja apgalvojumu, ka pilsonības atteikuma dēļ iesniedzējs nevarēja piedalīties pašvaldības, Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo tas neietilpa izskatāmās lietas tvērumā. Savukārt vērtējot, vai atteikums piešķirt Latvijas pilsonību būtu uzskatāms kā sods par iesniedzēja tiesību uz vārda un pulcēšanās brīvību īstenošanu, Tiesa vispirms norādīja, ka atbilstoši starptautiskajām tiesībām, lēmumi par pilsonības piešķiršanu galvenokārt ir pašu valstu ziņā, kuras ir tiesīgas noteikt dažādus kritērijus pilsonības iegūšanai. Savukārt ne Konvencija, ne starptautiskās tiesības negarantē tiesības iegūt pilsonību. Tāpēc arī Latvijas Pilsonības likums neparedz beznosacījuma tiesības uz Latvijas pilsonību, un Ministru kabineta lēmums atteikt pilsonības piešķiršanu nevar tikt uzskatīts par patvaļīgu pilsonības atteikumu. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka demokrātiska valsts ir tiesīga izvirzīt lojalitātes kritēriju personām, kuras vēlas iegūt šīs valsts pilsonību, taču tādā veidā personām netiek ierobežotas tiesības kritizēt valsts īstenoto politiku.
Ņemot vērā augšminēto, Tiesa, pievienojoties Latvijas valdības apsvērumiem, vienbalsīgi atzina, ka Konvencijas 10. pants un 11. pants nav piemērojami izskatāmajā lietā. Visbeidzot, vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 13. pantu, Tiesa atzina, ka arī šīs sūdzības izskatīšana Tiesā nav pamatota.
Pilns 2015. gada 13. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā: http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-150232
Lietā Rubins pret Latviju Tiesa ar piecām balsīm „par” un divām „pret” atzina, ka ir pārkāptas sūdzības iesniedzēja Andra Rubina Konvencijas 10. pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību saistībā ar viņa atbrīvošanu no darba Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).
A.Rubins savā pieteikumā Tiesai apgalvoja, ka viņa atbrīvošanas no darba RSU 2010. gada maijā iemesls bija universitātes rektoram adresētajā e-pastā veltītā kritika RSU administrācijai. Savā e-pastā viņš bija kritizējis RSU vadības darbības caurredzamības un atklātības trūkumu, kā arī RSU finanšu sliktu pārvaldību. Viņš arī bija piedāvājis divus situācijas risināšanas variantus: RSU atceļ lēmumu par divu katedru apvienošanu vai arī iesniedzējam tiek izmaksāta kompensācija 100 000 LVL apmērā par to, ka viņš atsakās no katedras vadītāja amata.
Pieteikumā Tiesai A. Rubins arī kritizēja Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāta nolēmumus, ar kuriem tika noraidīta viņa prasība par atjaunošanu darbā un materiālās un morālās kompensācijas atlīdzinājumu.
Iesniedzēja prasību par materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību 158 703 EUR apmērā Tiesa uzskatīja par pārmērīgu, kompensācijā piešķirot 8 000 EUR, kā arī apmierināja iesniedzēja prasību par tiesāšanās izdevumu atlīdzību 2 280 EUR apmērā.
Vērtējot to, vai A. Rubina sūdzība ir pieņemama izskatīšanai pēc būtības, Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka šajā lietā strīds bija par darba attiecībām starp darba devēju un darbinieku, kas neietilps Konvencijas 10. panta tvērumā. Tiesa uzsvēra, ka nacionālo tiesu vērtējuma pamatā bija A. Rubina sarakstē ar darba devēju lietotie izteicieni, proti, e-pasts, kurā viņš, cita starpā, bija norādījis uz RSU pastāvošajām problēmām. Tāpēc Tiesa secināja, ka Konvencijas 10. panta garantijas ir piemērojamas šajā lietā un ka ir tikušas ierobežotas A. Rubina tiesības uz vārda brīvību. Secinot augšminēto, Tiesa tālāk vērtēja, vai ierobežojums bija noteikts ar likumu, nepieciešams leģitīma mērķa sasniegšanai un samērīgs ar sasniedzamo mērķi.
Attiecībā uz pirmajiem diviem kritērijiem Tiesa pievienojās valdības argumentam, ka vārda brīvības ierobežošanai bija tiesisks pamats – Darba likuma 101. pants – un likumīgs mērķis – darbinieka lojalitāte pret savu darba devēju.
Savukārt vērtējot ierobežojuma samērīgumu, Tiesa ņēma vērā nacionālo tiesu sniegto argumentāciju, ka iesniedzējs bija rīkojies pretēji labiem tikumiem, un argumentācijas atbilstību Konvencijas 10. pantā ietvertajiem principiem. Tāpēc Tiesa turpmāk izvērtēja sabiedrības interesi uzzināt par e-pastā ietverto informāciju, apstrīdēto izteicienu formu un radītajām sekām, kā arī A. Rubinam radītā ierobežojuma bardzību.
Tā kā A. Rubins savā e-pastā bija norādījis uz nepilnībām, ko valsts finansētā universitātē bija identificējusi Valsts kontroles identificētajām, un pastāvošo plaģiātisma problēmu – informāciju, kuras patiesums nekad netika apstrīdēts nacionālajās tiesās – Tiesa secināja, ka sabiedrībai bija zināma interese par to uzzināt. Tomēr nacionālās tiesas nebija vērtējušas nevienu no augšminētajiem aspektiem. Tāpat nacionālās tiesas nebija vērtējušas A. Rubina rīcības motīvus un viņa e-pastā lietotās valodas raksturu. Visbeidzot Tiesa uzsvēra, ka A. Rubinam piemērotā sankcija bija visbargākais iespējamais līdzeklis; tā smagums bija pietiekams, lai nākotnē atturētu arī citus RSU darbiniekus no jebkādas kritikas paušanas.
Ņemot vērā augšminētos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka nacionālo tiesu pamatojums nebija pietiekams, lai atzītu A. Rubina vārda brīvības ierobežojumu par samērīgu.
Tiesas spriedumam ir pievienots no Lielbritānijas ievēlētā tiesneša Paula Mahonija (Paul Mahoney) un no Polijas ievēlētā tiesneša Kristofa Vojtičeka (Krzysztof Wojtyczek) nepiekrītošais viedoklis, ka Konvencijas 10. pants šajā lietā nav pārkāpts.
Tiesas 2015. gada 13.janvāra spriedums lietā Rubins pret Latviju angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā: http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-149204
Lietā Elberte pret Latviju Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Konvencijas 3.panta (cietsirdīgas izturēšanās aizliegums) un 8.panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpums. Tiesa arī uzskatīja, ka lietā nav atsevišķi jāizvērtē sūdzība par Konvencijas 13. pantu. Sūdzības iesniedzēja Dzintra Elberte norādīja, ka viņas vīram pēc nāves bez viņas piekrišanas bija izņemti audi, un, saņemot vīra mirstīgās atliekas, viņa kājas bija sasietas, un viņa bija spiesta mirušo vīru apglabāt šādā stāvoklī.
Tiesvedības procesā Dz. Elberte lūdza Tiesu piešķirt viņai kompensāciju par morālo kaitējumu 40 000 EUR apmērā un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 500 EUR apmērā. Tiesa šo prasību apmierināja daļēji, piešķirot morālā kaitējumu kompensāciju 16 000 EUR apmērā un kompensāciju 500 EUR apmērā par tiesāšanās izdevumiem.
Dz. Elbertes vīrs gāja bojā autoavārijā 2001. gadā, un viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas uz Tiesu medicīnas centru, kur tika veikta tiesu medicīnas ekspertīze. Pārbaudot mirušā pasi, kurā nebija atzīmes par aizliegumu izņemt audus pēc viņa nāves, no viņa ķermeņa transplantācijas nolūkos izņēma smadzeņu apvalku.
2003. gadā Drošības policija uzsāka kriminālprocesu pret Tiesu medicīnas centra vadību un amatpersonām par iespējami nelikumīgu audu izņemšanu laika posmā no 1994. gada līdz 2003. gadam. Kriminālprocesa ietvaros Dz. Elberti atzina par cietušo. 2005. gadā kriminālprocesu izbeidza noilguma dēļ. Pēc vairākām pārsūdzībām un Drošības policijas veiktās papildizmeklēšanas, Ģenerālprokuratūra izbeidza kriminālprocesu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.
Izskatot sūdzību par tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību pārkāpumu, Tiesa, līdzīgi kā spriedumā lietā Petrova pret Latviju norādīja, ka lietas notikumu laikā piemērojamās likuma „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” normas nebija formulētas tik precīzi, lai nepieļautu patvaļu. Tādēļ Tiesa atzina, ka iejaukšanās Dz. Elbertes privātajā dzīvē nenotika atbilstoši likumam un ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums. Tiesa uzsvēra, ka, lai arī Latvijas tiesību akti paredzēja tiesības tuviniekiem izteikt savu viedokli par audu izņemšanu transplantācijas nolūkos, tomēr tiesību normas pietiekami skaidri nenoteica medicīnas darbinieku pienākumus, tai skaitā, pienākumu informēt mirušās personas radiniekus par viņu tiesībām iebilst pret audu izņemšanu.
Vērtējot sūdzību par Konvencijas 3. panta pārkāpumu, Tiesa ņēma vērā, ka Dz. Elberte tikai pēc vairākiem gadiem uzzināja iemeslus tam, kādēļ, saņemot vīra mirstīgās atliekas, viņa kājas bija sasietas. Līdz tam brīdim Dz. Elbertei nebija zināms par darbībām, kas tika veiktas ar viņas vīra mirstīgajām atliekām, kā arī par šo darbību raksturu. Tiesa uzskatīja, ka Drošības policijas ierosinātajā kriminālprocesa gaitā netika pienācīgā kārtā ņemtas vērā un respektētas cietušo personu intereses. Tiesa arī atzīmēja, ka jebkurā gadījumā apsūdzībai kriminālprocesā nebūtu izredžu, jo nacionālās tiesas ieskatā nacionālais regulējums pietiekami skaidri nenoteica medicīnas darbinieku pienākumus, un tāpēc šīs personas nevarēja saukt pie kriminālatbildības par attiecīgo pienākumu neizpildi. Tiesa uzskatīja, ka tādējādi Dz. Elbertei tika radītas papildus ciešanas un bezspēcības sajūta, jo viņa savas aizskartās tiesības nevarēja aizstāvēt arī kriminālprocesuālā ceļā.
Pilns 2015. gada 13. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājas lapā: http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search.aspx?i=001-150234