15.06.2017.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 15.jūnijā pasludināja spriedumus lietās Frolovs pret Latviju un Oderovs pret Latviju, kā arī lēmumu lietā Glavacka pret Latviju.
Lieta Frolovs pret Latviju
Tiesa 2017.gada 15.jūnijā pasludināja spriedumu lietā Frolovs pret Latviju, kurā tā vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 3.c.punkta (aizstāvēt sevi ar aizstāvja juridisku palīdzību) pārkāpums. Vienlaikus Tiesa lēma, ka pārkāpuma konstatēšana pati par sevi ir pietiekams atlīdzinājums iesniedzējam, un nekādu finansiālu kompensāciju nepiešķīra.
Savā 2006.gada 25.marta pieteikumā iesniedzējs Vladimirs Frolovs, atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu apgalvoja, ka krimināllietas iztiesāšanas laikā Latvijas tiesas ir pārkāpušas viņa tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt pārstāvētam ar aizstāvja palīdzību. Iesniedzējs uzskatīja, ka šo Konvencijas normu pārkāpumu veido nacionālo tiesu atteikums izskatīt apelācijas sūdzību, ko bija iesniedzis viņa aizstāvis, jo pats iesniedzējs uz apelācijas instances tiesas sēdēm nebija ieradies. Savukārt atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu (spīdzināšanas aizliegums) iesniedzējs apgalvoja, ka Kurzemes apgabaltiesa nav ņēmusi vērā viņa līdztiesājamo A.D. un V.P. lietas iztiesāšanā sniegtās liecības, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņi esot fiziski ietekmēti, lai piespiestu liecināt pret iesniedzēju. Ņemot vērā secinājumus lietā Cēsnieks pret Latviju, Tiesa lēma, ka arī šī sūdzība ir skatāma Konvencijas 6.panta 1.punkta kontekstā.
Tiesa noraidīja Valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs nav ievērojis sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai Tiesā. Tiesa norādīja, ka iesniedzējs savu pirmo vēstuli, lai arī neatbilstošu Tiesas noteiktajai iesnieguma formai, bija nosūtījis 2006.gada 25.martā, tādējādi iekļaujoties sešu mēnešu termiņā, rēķinot no pēdējā Latvijas tiesas nolēmuma. Atbildot uz Tiesas lūgumu iesniegt aizpildītu pieteikuma formu, iesniedzējs bija to savlaicīgi iesniedzis.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa norādīja, ka nacionālās tiesas nekad nebija apšaubījušas to, ka aizstāvis V.K. apelācijas tiesvedībā var pārstāvēt iesniedzēju, lai gan apelācijas sūdzību bija sagatavojis cits aizstāvis, savukārt V.K. bija nolīgusi iesniedzēja sieva, nevis pats iesniedzējs. Vērtējot nacionālo tiesu atteikumu skatīt iesniedzēja apelācijas sūdzību, jo viņš bez pamatota iemesla neieradās uz apelācijas tiesas sēdēm, Tiesa atzīmēja, ka kriminālprocesa taisnīguma nodrošināšanā apsūdzētā klātbūtne tiesas sēdēs ir ļoti būtiska. Taču Tiesas ieskatā tikpat svarīgi ir nodrošināt, ka apsūdzētais tiek pienācīgi aizstāvēts gan pirmās, gan otrās instances tiesā; turklāt tiesības uz aizstāvību ir svarīgākas. Fakts, ka apsūdzētais, lai gan ir atbilstoši aicināts uz tiesas sēdi, neierodas uz to bez attaisnojoša iemesla, nevar būt par iemeslu, lai viņam liegtu tiesības uz aizstāvību. Atbildot uz Valdības argumentu, ka iesniedzējs, neierodoties uz tiesas sēdēm, ir atteicies no Konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām, Tiesa piekrita, ka likumdevējam jācenšas novērst neattaisnota neierašanās uz tiesas sēdēm, tomēr apsūdzēto nevar sodīt, radot ierobežojumus viņa tiesībām uz aizstāvību. Tiesas ieskatām leģitīmā prasība, ka apsūdzētajam jāierodas uz tiesas sēdi, var tikt nodrošināta ar citiem līdzekļiem, neliedzot tiesības uz aizstāvību. Tiesa uzsvēra, ka attiecībā uz iesniedzēju bija spēkā esošs lēmums par apcietinājuma piemērošanu, un lietas notikumu laikā spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa (KPK) norma skaidri paredzēja apsūdzētā pienākumu ierasties uz tiesas sēdi, tomēr no KPK normas nepārprotami neizrietēja ierobežojums aizstāvim pārstāvēt klientu, kas nav ieradies uz apelācijas tiesas sēdi. Tiesa secināja, ka šajā lietā nekas neliecināja, ka iesniedzējs būtu atteicies no tiesībām uz aizstāvību, kas ir Konvencijas 6.panta 3.c.punktā nostiprināta atsevišķa tiesība, tādēļ nacionālo tiesu atteikums izskatīt iesniedzēja aizstāvja iesniegto apelācijas sūdzību pārkāpa Konvencijas 6.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai par vardarbību pierādījumu iegūšanā, Tiesa uzsvēra, ka jautājums par pierādījumu pieļaujamību ir nacionālo tiesu ziņā, kamēr Tiesa vērtē, vai process kopumā, tajā skaitā pierādījumu iegūšana, bija taisnīgs. Šajā sakarā Tiesa atgādināja, ka pierādījumu, kas iegūti, pārkāpjot Konvencijā iekļautās pamattiesības, izmantošana kriminālprocesā rada bažas par procesa taisnīgumu, pat ja šiem pierādījumiem nebija izšķiroša nozīme personas notiesāšanā. Vērtējot konkrētās lietas faktus, Tiesas ieskatā Kurzemes apgabaltiesa bija sniegusi pārliecinošus argumentus, kādēļ tā neuzskatīja līdztiesājamo A.D. un V.P. liecības par ticamām, tajā skaitā ņemot vērā arī to, ka ne apsūdzētie, ne viņu aizstāvji pēc pratināšanām nekad nebija sūdzējušies par iespējamu vardarbību. Rezultātā Tiesa šo iesniedzēja sūdzību atzina par acīmredzami nepamatotu un noraidīja.
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 10 000 apmērā, taču Tiesa šo prasību noraidīja, uzskatot, ka pārkāpuma konstatēšana šajā lietā ir pietiekams atlīdzinājums.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2017.gada 15.jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (13289/06) un sprieduma pasludināšanas datums (15/06/2017).
Fakti lietā Frolovs pret Latviju
Iesniedzējs Vladimirs Frolovs ir dzimis 1963.gadā
Ar 2003.gada 14.jūlija Kurzemes apgabaltiesas spriedumu iesniedzējs tika notiesāts par vairāku noziedzīgu nodarījumu pret personām un īpašumu organizēšanu, kūdīšanu un atbalstīšanu, sodot ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem, konfiscējot mantu un policijas kontroli uz 3 gadiem. Iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis tika grozīts no policijas uzraudzības uz apcietinājumu. Tā kā iesniedzējs uz tiesas sēdi nebija ieradies, tiesa izsludināja iesniedzēja meklēšanu. Iesniedzējs tika izsludināts meklēšanā un apcietināts pēc vairāk nekā sešiem gadiem – 2009.gada 23.novembrī.
Par šo spriedumu iesniedzēja aizstāvis A.V. iesniedza apelācijas sūdzību. 2004.gada 17.martā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesas sēdē aizstāvis A.V. nevarēja sniegt informāciju par iesniedzēja atrašanās vietu, tādēļ tiesas sēde tika atlikta. Nākamajā tiesas sēdē iesniedzēju aizstāvēja cits viņa sievas nolīgts aizstāvis, V.K.
Ar Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2004.gada 25.oktobra lēmumu iesniedzēja apelācijas sūdzība tika atstāta bez izskatīšanas un apelācijas tiesvedība tika izbeigta saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 442.panta septīto daļu, jo iesniedzējs pēc atkārtotiem tiesas uzaicinājumiem nebija ieradies uz apelācijas instances tiesas sēdi bez attaisnojoša iemesla. Apelācijas instances tiesa norādīja, ka iesniedzēja neierašanās liedza noskaidrot, vai tiesājamais uztur viņa aizstāvja iesniegto apelācijas sūdzību, jo tikai pats tiesājamais šajā konkrētajā krimināllietā var uzturēt aizstāvja iesniegto sūdzību. Visbeidzot, tiesas process vairs nevarēja tikt vilcināts iesniedzēja neattaisnotās prombūtnes dēļ, jo krimināllieta bija apjomīga un tiesai bija jāuzsāk lietas izskatīšana. Par šo lēmumu iesniedzēja aizstāvis V.K. iesniedza blakus sūdzību, apgalvojot, ka viņu nolīgusi iesniedzēja sieva, pildot vīra dotos norādījumus. Iesniedzējs nebija saņēmis pavēsti, un viņa ģimenei nebija ziņu par iesniedzēja atrašanās vietu. Aizstāvis V.K., atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, uzstāja uz iesniedzēja tiesībām uz aizstāvību.
Ar 2005.gada 30.septembra Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta rīcības sēdes lēmumu iesniedzēja aizstāvja V.K. iesniegtā blakus sūdzība tika noraidīta. Senāta Krimināllietu departaments norādīja, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atstājusi bez izskatīšanas iesniedzēja apelācijas sūdzību, jo tiesājamais uz apelācijas instances tiesas sēdi neieradās vairākkārt. 2004.gada 25.oktobra lēmumā apelācijas instances tiesa bija pareizi norādījusi, ka tikai iesniedzējs konkrētajā krimināllietā varēja uzturēt aizstāvja iesniegto sūdzību. Lēmums tika nosūtīts uz iesniedzēja adresi un iesniedzēja aizstāvim V.K.
Lieta Oderovs pret Latviju
Tiesas trīs tiesnešu komiteja 2017.gada 15.jūnijā pasludināja spriedumu lietā Oderovs pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8.panta (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) pārkāpums. Vienlaikus Tiesa noraidīja sūdzību par Konvencijas 6.panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) iespējamo pārkāpumu, jo iesniedzējs pret viņu uzsāktajā kriminālprocesā tika attaisnots, Tiesas ieskatā viņš vairs nebija uzskatāms par cietušo Konvencijas izpratnē.
Savā 2008.gada 26.martā Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzējs Vladimirs Oderovs, atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu sūdzējās par to, ka telefonsarunu, kas 2005.gada 8.aprīlī, 22.maijā, 27.maijā un 7.oktobrī notika starp viņu un zvērinātu advokātu O.S., noklausīšanās pārkāpa klienta-advokāta sarunu konfidencialitātes principu.
Tiesa noraidīja Valdības izvirzītos argumentus par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Attiecībā uz Valdības apsvērumu, ka iesniedzējam netika nodarīts būtisks kaitējums, Tiesa norādīja, ka sūdzība ir saistīta ar klienta-advokāta sarunu konfidencialitātes ievērošanu, kas iesniedzējam ir ļoti būtisks jautājums. Savukārt attiecībā uz apsvērumu, ka iesniedzējs nav izmantojis visus tiesību aizsardzības līdzekļus Tiesa norādīja, ka iesniedzējs vairākas reizes bija vērsies ar sūdzībām prokuratūras iestādēs, kuras viņa sūdzības izskatīja pēc būtības. Lai gan iesniedzējs nebija tieši sūdzējies par Operatīvās darbības likuma normu ievērošanu, atbildīgais prokurors bija izvērtējis telefonsarunu noklausīšanās tiesiskumu, tai skaitā atsaucoties arī uz Konvencijas 8.pantu. Visbeidzot, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējs bija ievērojis Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņu sūdzības iesniegšanai, jo pēc galīgā prokuratūras lēmuma saņemšanas bija savlaicīgi vērsies Tiesā. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa atzina iesniedzēja sūdzību par pieņemamu izskatīšanai.
Izvērtējot pēc būtības sūdzību par telefonsarunu noklausīšanos, Tiesa uzsvēra tās judikatūrā iedibinātos principus, proti, ka iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību var attaisnot, ja tā ir notikusi saskaņā ar likumu, tai ir bijis leģitīms mērķis un tā ir bijusi nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa piekrita prokuratūras iestāžu secinājumiem, ka iejaukšanās notika, pamatojoties uz Operatīvās darbības likuma normām un tās mērķis bija nozieguma novēršana. Tiesa tālāk atzīmēja, ka telefonsarunu noklausīšanos var veikt tikai ar tiesneša atļauju, kas tiek noformēta rakstveidā. Operatīvās darbības rezultātā iegūtā informācija ir jāiesniedz tiesai, kura ir atbildīga par kriminālprocesa iztiesāšanu. Atsaucoties uz Valdības sniegto informāciju, Tiesa konstatēja, ka iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanās notika saskaņā ar tiesneša atļauju un visos gadījumos tika ievēroti likumā noteiktie procesuālie termiņi. Taču līdzīgi kā citās Latvijas lietās (piemēram, Šantare un Labazņikovs pret Latviju), arī šajā lietā Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējam kriminālprocesa laikā nebija iespējams pārliecināties par to, vai bija saņemts tiesneša akcepts telefonsarunu noklausīšanai. Lai gan prokuratūras iestādes iesniedzējam bija apstiprinājušas, ka tiesneša atļauja ir saņemta, tomēr Tiesas ieskatā prokuratūras iestāžu sniegtās atbildes nebija pietiekami detalizētas. Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējam kriminālprocesa laikā netika nodrošināta efektīva pēckontrole pār viņa apstrīdēto operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu, kas savukārt nesniedza pietiekamu procesuālo aizsardzību pret iespējamo patvaļu.
Tiesa arī atsevišķi izvērtēja, vai iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanās rezultātā tika pārkāpts klienta-advokāta sarunu konfidencialitāte. Tiesa atzīmēja, ka vismaz viena no telefonsarunām bija notikusi starp aizstāvi un aizdomās turēto kriminālprocesā. Tiesa norādīja, ka, lai gan Konvencijas 8.pants aizsargā visa veidu saziņu starp indivīdiem, tas sniedz papildus aizsardzību tieši saziņai starp advokātu un viņa klientu. Tiesa arī neuzskatīja par nepieciešamu nošķirt klienta-advokāta saziņas veidus, uzskatot, ka šai saziņai vienmēr ir privāts un konfidenciāls raksturs. Tā kā Valdība nebija iesniegusi informāciju, kas apstiprinātu, ka saziņa starp klientu un advokātu ir tikusi izmantota prettiesiskiem mērķiem, Tiesa uzskatīja, ka šajā gadījumā iejaukšanās iesniedzēja saziņā ar viņa aizstāvi nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu 25 000 EUR apmērā, kā ar atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 12 157,06 EUR apmērā. Tiesa lielāko daļu iesniedzēja prasību noraidīja, kompensācijā piespriežot 1 500 EUR par morālo kaitējumu un 1 000 EUR par tiesāšanās izdevumiem.
Tiesas trīs tiesnešu komitejas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2017. gada 14.jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (21979/08) un sprieduma pasludināšanas datums (15/06/2017).
Fakti lietā Oderovs pret Latviju
Iesniedzējs Vladimirs Oderovs ir dzimis 1960.gadā, dzīvo Rīgā.
2004.gadā tiesībsargājošās iestādes saņēma operatīvo informāciju par degvielas kontrabandas shēmu, kurā, iespējams, tika izmantots iesniedzējam piederošs uzņēmums, kā arī iesniedzēja uzņēmumam piederošs tankkuģis. Uz iegūtās informācijas pamata 2004.gada 5.novembrī Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvalde personām uzsāka kriminālprocesu pret 11 par degvielas kontrabandu lielos apmēros, kas izdarīta personu grupā.
2004.gada novembrī īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis akceptēja iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanos. Veicot iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanos, tika pārtvertas arī četras telefonsarunas starp iesniedzēju un viņam pazīstamo zvērināto advokātu O.S.
2005.gada 27.septembrī iesniedzējs tika atzīts par aizdomās turēto kriminālprocesā par degvielas kontrabandu. Šajā pašā datumā advokāts O.S. uzņēmās iesniedzēja aizstāvību. 2005.gada 7.oktobrī, turpinot iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanos, tika noklausīta telefonsaruna starp iesniedzēju un viņa aizstāvi O.S. Visu noklausīto telefonsarunu izdrukas tika pievienotas kriminālprocesa materiāliem.
2007.gada 21.decembrī iesniedzējs, konstatēja, ka ir tikušas noklausītas viņa telefonsarunas, un iesniedza sūdzību ģenerālprokuroram. Iesniedzēja sūdzības tika noraidītas. Cita starpā prokuratūra secināja, ka starp iesniedzēju un O.S. notikušo telefonsarunu noklausīšanās nav uzskatāma par klienta-advokāta sarunu konfidencialitātes principa pārkāpumu, jo minētās sarunas notika starp divām privātpersonām. Savukārt attiecībā uz 2005.gada 7.oktobrī noklausīto telefonsarunu Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka Operatīvās darbības likuma 24.panta piektā daļas prasības (aizliegums mērķtiecīgi iegūt informāciju zvērināta advokāta profesionālās palīdzības sniegšanas laikā) nav tikušas pārkāptas, jo noklausīšanās tika veikta attiecībā uz iesniedzēja, nevis zvērinātā advokāta telefonsarunām. Atbildē arī tika norādīts, ka iesniedzēja telefonsarunu noklausīšanos bija sankcionējis Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarots tiesnesis.
2008.gada 9.jūnijā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu kontrabandā lielos apmēros un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un vienu mēnesi, daļēji konfiscējot mantu. Par šo spriedumu iesniedzējs un citi tiesājamie iesniedza apelācijas sūdzību. Savā apelācijas sūdzībā iesniedzējs arī apstrīdēja pret viņu veikto operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu.
2013.gada 23.septembrī Augstākas tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla Rīgas apgabaltiesas 2008.gada 9.jūnija spriedumu daļā, pilnībā attaisnojot iesniedzēju viņam izvirzītajā apsūdzībā. Par lietas iztiesāšanu atbildīgais tiesnesis izprasīja no Augstākās tiesas uzziņu par operatīvās darbības pasākumiem, kas bija veikti pret iesniedzēju. Minētā uzziņa tika pievienota kriminālprocesa materiāliem. Par Augstākas tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2013.gada 23.septembra spriedumu prokurors iesniedza kasācijas protestu.
2014.gada 23.aprīlī Augstākā tiesa noraidīja prokurora iesniegto kasācijas protestu un atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.
Lieta Glavacka pret Latviju
Tiesas trīs tiesnešu komiteja 2017.gada 15.jūnijā pasludināja lēmumu lietā Glavacka pret Latviju, vienbalsīgi lemjot, ka šī sūdzība ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta, jo strīds uzskatāms par atrisinātu.
Savā 2016.gada 4.aprīlī Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzēja Sņežana Glavacka sūdzējās par Konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) iespējamo pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēja uzskatīja, ka Konvencijas pārkāpumu veido Latvijas tiesas lēmums, ka iesniedzējai jāatgriež dēls no Latvijas Īrijā, jo Latvijas tiesas apmierināja bērna tēva, Īrijas pilsoņa R. A. pieteikumu pret iesniedzēju par dēla atgriešanu no Latvijas Īrijā atbilstoši Hāgas 1980.gada 25.oktobra Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Hāgas konvencija) prasībām.
Vērtējot, vai sūdzība ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta atbilstoši Konvencijas 37.panta 1(b).apakšpunktam, Tiesa norādīja, ka ir jāatbild uz diviem jautājumiem: pirmkārt, vai apstākļi, par kuriem iesniedzēja sūdzējās, vēl joprojām pastāv, un, otrkārt, vai iespējamā Konvencijas pārkāpuma ietekme uz iesniedzēju tika viņai atlīdzināta. Tiesas ieskatā risks, ka bērnam tiktu nodarīts psiholoģiskais kaitējums, to atgriežot pie tēva Īrijā, vairs nepastāvēja. Savukārt attiecībā uz atbilstošu atlīdzinājumu iesniedzējai, Tiesa norādīja, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas pieņemtais lēmums dēlu atgriezt no Latvijas Īrijā netika izpildīts, ņemot vērā, ka abi vecāki vēlāk vienojās par bērna ikdienas aprūpes tiesību nodošanu iesniedzējai un Īrijas tiesa noteica iesniedzēju par pastāvīgo aizbildni Latvijā.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2017.gada 15.jūnijā pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (17842/16).
Fakti lietā Glavacka pret Latviju
2008.gada 25.jūnijā iesniedzējai un R.A. Īrijā piedzima dēls D.A., Latvijas pilsonis. Iesniedzēja un R.A. nebija precējušies, bet 2011.gada 21.oktobrī atbilstoši Īrijas tiesību aktiem abi vecāki noslēdza vienošanos par bērna aizbildnības, aizgādības un saskarsmes tiesībām, kurā ir norādīts, ka puses ir vienojušās par dēla kopīgu aizgādību abiem vecākiem, un R.A. ir D.A. aizbildnis. Kopš 2012.gada vecāki dzīvoja šķirti.
2015.gada februārī iesniedzēja zaudēja darbu un 2015.gada decembrī kopā ar dēlu D.A. pārcēlās uz dzīvi Latvijā, Rīgā.
2016.gada 18.janvārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā tika saņemts R.A. pieteikums pret iesniedzēju par bērna atgriešanu no Latvijas Īrijā. 2016.gada 3.februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa pieņēma lēmumu apmierināt R.A. pieteikumu pret iesniedzēju par dēla D.A. atgriešanu no Latvijas Īrijā. Motīvu daļā tiesa noraidīja iesniedzējas argumentu, ka bērna atgriešana Īrijā varētu radīt viņam fizisku vai psiholoģisku kaitējumu. Iesniedzēja bija tiesai iesniegusi 2016.gada 16.februāra bērnu psihiatres un neiroloģes atzinumu, kurā tika norādīts: “Neizvest bērnu no Latvijas, jo pastāv nopietns risks sagādāt bērnam psiholoģisku kaitējumu vai fizisku kaitējumu, vai citādi radīt neciešamu situāciju. (...) zēns ir izteicis kategorisku nevēlēšanos izbraukt no Latvijas.” 2016.gada 21.martā Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumu un uzdeva bērnu atgriezt Īrijā līdz 2016.gada 20.aprīlim.
2016.gada 27.jūlijā Īrijas Dundalkas rajona tiesa apstiprināja abu vecāku aizbildnības nodibināšanu, nosakot pastāvīgu aizbildnību iesniedzējai. Lēmums bija pamatots ar vienošanos, kas noslēgta starp bērna vecākiem. Vecāki vienojās, ka ikdienas aprūpi pār bērnu uzņemas iesniedzēja, kas atļauj arī bērna pārvietošanu uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Savukārt bērna tēvam ir garantētas saskarsmes tiesības, kā arī detalizēti noregulēta bērna ceļošana uz Īriju, lai apciemotu tēvu un vecvecākus.