06.07.2016.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) Lielā palāta 5. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Jeronovičs pret Latviju, balsojumā ar 10 balsīm „par” un 7 „pret” konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3. panta (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums) procesuālā aspekta pārkāpumu. Iesniedzējs lūdza piespriest kompensāciju par morālo kaitējumu EUR 50 000 apmērā, taču Tiesas Lielā palāta šo prasību apmierināja tikai daļēji, balsojumā ar 9 balsīm “par” un 8 “pret” kompensācijā par morālo kaitējumu piešķirot EUR 4 000.
Tiesas Lielās palātas spriedums ir galīgs.
Savā 2011. gada 11. aprīlī Tiesā iesniegtajā pieteikumā Viktors Jeronovičs (iesniedzējs), atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu un 13. pantu (tiesības uz efektīvu izmeklēšanu) sūdzējās par Rīgas tiesu apgabala prokuratūras atteikumu atjaunot kriminālprocesu par policijas darbinieku fiziska spēka pielietošanu pret iesniedzēju 1998. gada 25. aprīlī nopratināšanas laikā. Iesniedzējs uzskatīja, ka Tiesas 2009. gada 10. februāra lēmums, ar kuru tika pieņemta valdības vienpusējā deklarācija, ir uzskatāms par “jaunatklātu apstākli” Kriminālprocesa likuma izpratnē, jo vienpusējā deklarācijā tika atzīts, ka “fiziskā izturēšanās pret iesniedzēju no policijas darbinieku puses, kā arī attiecīgo sūdzību izmeklēšanas efektivitāte neatbilda Konvencijas 3. pantā un 13. pantā noteiktajiem standartiem”.
Vērtējot no Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta izrietošo valsts pienākumu veikt efektīvu izmeklēšanu par pielietoto fizisko spēku, Tiesa visupirms norādīja, ka kompensācijas izmaksa pēc valdības vienpusējās deklarācijas pieņemšanas Tiesā vai pēc nacionālās tiesas nolēmuma par atlīdzinājuma piešķiršanu pati par sevi nevar tikt uzskatīta par lietas galīgo atrisinājumu, jo tas ļautu valstīm izvairīties no vardarbības incidentu izmeklēšanas un tādēļ pieļautu nesodāmību. Tāpēc Tiesas Lielās palāta uzskatīja, ka kompensācijas izmaksa Latviju neatbrīvoja no pienākuma veikt izmeklēšanu nacionālā līmenī.
Tāpat Tiesas Lielā palāta norādīja, ka Kriminālprocesa likuma 655. panta otrā daļa starptautisko tiesu institūciju atzinumu uzskata par jaunatklātu apstākli un tādējādi par pamatu procesa atjaunošanai, taču iesniedzēja pieteikumu par kriminālprocesa atjaunošanu prokuratūra noraidīja, norādot, ka vienpusējā deklarācija nav uzskatāma par jaunatklātu apstākli. Tiesas Lielā palāta uzsvēra, ka Konvencija negarantē tiesības uz izbeigta procesa atjaunošanu, taču Tiesa var vērtēt, vai veids, kādā tika izlemts iesniedzēja pieteikums, radīja Konvencijas 3. panta prasībām neatbilstošas sekas. Tiesas Lielās palātas ieskatā atsauce uz nacionālo tiesību aktu radītiem šķēršļiem, atjaunot izbeigto procesu, neatbrīvo valsti no tās pienākuma nodrošināt efektīvu izmeklēšanu Konvencijas 3. panta izpratnē. Šo apsvērumu dēļ Tiesas Lielā palāta atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta pārkāpums.
Tiesvedības ietvaros Lielajā palātā kā trešā puse iesaistījās Helsinku Cilvēktiesību fonds.
Tiesas Lielās palātas spriedumam ir pievienoti septiņu tiesnešu atsevišķie nepiekrītošie viedokļi, kuros tiesneši uzskata, ka šajā lietā nav pieļauts Konvencijas 3. panta pārkāpums.
Pilns 2016. gada 5. jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (44898/10) un sprieduma pasludināšanas datums (05/07/2016).
Fakti lietā Jeronovičs pret Latviju
1998. gada 25. aprīlī Valsts policija aizturēja iesniedzēju par uzbrukumu laupīšanas nolūkā un veica nopratināšanu. Pēc Valsts policijas veiktās nopratināšanas iesniedzējs sūdzējās, ka policijas darbinieki nopratināšanas laikā esot pret viņu pielietojuši fizisku spēku. Valsts policija ierosināja kriminālprocesu par policijas darbinieku fiziska spēka pielietošanu pret iesniedzēju 1998. gada 25. aprīlī, savukārt 2001. gada 19. martā izbeidza kriminālprocesu nozieguma sastāva neesamības dēļ.
2001. gada 8. oktobrī iesniedzējs vērsās ar pieteikumu Tiesā, norādot uz vairākiem Konvencijas pantu pārkāpumiem, tajā skaitā arī par policijas darbinieku pielietoto fizisko spēku pret iesniedzēju 1998. gada 25. aprīlī.
2008. gada 11. februārī valdība iesniedza Tiesā mierizlīguma piedāvājumu attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām par Konvencijas 3. pantu (policijas darbinieku pielietotais fiziskais spēks un izmeklēšanas efektivitāte), 5. panta 5. punktu (tiesības uz brīvību un drošību), 6. panta 1. punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu) 13. pantu un 14. pantu (diskriminācijas aizliegums). Iesniedzējs noraidīja valdības mierizlīguma piedāvājumu.
2008. gada 30. aprīlī valdība iesniedza Tiesā vienpusējo deklarāciju. Iesniedzējs informēja Tiesu, ka nepiekrīt valdības vienpusējai deklarācijai, un lūdza turpināt procesu lietā.
Ar 2009. gada 10. februāra lēmumu Tiesa pieņēma valdības vienpusējo deklarāciju un svītroja iesniedzēja sūdzības, par kurām tika iesniegta valdības vienpusējā deklarācija, no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.
2010. gada 18. oktobrī iesniedzējs vērsās ar pieteikumu Rīgas tiesu apgabala prokuratūrā par krimināllietas, ar kuru viņš tika atzīts par vainīgu laupīšanā un notiesāts, un kriminālprocesa saistībā ar policijas darbinieku pielietoto fizisko spēku pret iesniedzēju 1998. gada 25. aprīlī, atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Par jaunatklātiem apstākļiem iesniedzējs uzskatīja valdības iesniegto vienpusējo deklarāciju, kurā tika atzīts, ka “fiziskā izturēšanās pret iesniedzēju no policijas darbinieku puses, kā arī attiecīgo sūdzību izmeklēšanas efektivitāte neatbilda Konvencijas 3. pantā un 13. pantā noteiktajiem standartiem”.
2011. gada 11. aprīlī iesniedzējs vērsās ar jaunu pieteikumu Tiesā, atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, 6. pantu un 13. pantu saistībā ar Rīgas tiesu apgabala prokuratūras atteikumiem atjaunot krimināllietas sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, tas ir, valdības vienpusējo deklarāciju.
2015. gada 3. februārī Tiesas palāta nolēma lietas turpmāku izskatīšanu nodot Tiesas Lielajai palātai.