2024. gada 21. februārī Ārlietu ministrija sadarbībā ar Latvijas Platformu attīstības sadarbībai (LAPAS) organizēja praktisko konferenci “Humānās palīdzības atbalsta sistēmas veidošana Latvijā”. Tās mērķis bija sekmēt Latvijas nevalstisko organizāciju (NVO) un citu humānās palīdzības sniedzēju spēju stiprināšanu, kā arī informēt par iespējām saņemt atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemērām, Eiropas Komisijas Civilās aizsardzības un humānās palīdzības ģenerāldirektorāta (DG ECHO) un ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA). Pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas un Polijas dalījās pieredzē un pastāstīja praktiskos piemērus humānās palīdzības nodrošināšanā. Norisinājās arī ideju apmaiņa par nepieciešamību veidot atbalsta sistēmu humāno palīdzību sniedzošajām organizācijām Latvijā.
Atklājot semināru, Ārlietu ministrijas Ekonomisko attiecību, tirdzniecības un attīstības sadarbības direkcijas vadītāja Alise Balode klātesošajiem pateicās par darbu Ukrainas atbalstam un norādīja, ka humānās palīdzības vajadzības ir sasniegušas vēl nebijušus apmērus, tādēļ šis ir īstais brīdis, lai sāktu sarunu par humānās palīdzības sistēmas izveidi Latvijā. A. Balode arī uzsvēra, ka šī ir laba iespēja Latvijas humānās palīdzības sniedzējiem iepazīt citu valstu praksi humānās palīdzības sniegšanā un veidot jaunas starptautiskas sadarbības.
LAPAS direktore Inese Vaivare atzīmēja: “Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos ir svarīgi ne tikai līdzdarboties globālos procesos ar iemaksām starptautiskās organizācijās, bet stiprināt arī Latvijas organizāciju, uzņēmumu, pašvaldību spēju sniegt humāno palīdzību. Tādējādi mēs veidojam arī mūsu pašu noturību un paaugstinām spēju reaģēt krīzes situācijā. Ļoti pozitīvi vērtējam šo Ārlietu ministrijas iniciatīvu uzsākt dialogu par nacionālās atbalsta sistēmas veidošanu humānās palīdzības sniedzējiem.”
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvijas institūcijas, NVO, pašvaldības, uzņēmumi un citas organizācijas kļuva par aktīviem humānās palīdzības sniedzējiem – notika ziedojumu kampaņas, pilsoniskās iniciatīvas materiālajam un finanšu atbalstam, kā arī neskaitāmi citi sabiedrības īstenotie labie piemēri. Atbalsts Ukrainai bija kā mācību process, jo Latvijā nav lielu starptautisko organizāciju ar pieredzi koordinētas humānās palīdzības sniegšanā. Vienlaikus divu gadu nepārtraukts darbs ir izveidojis ilgtspējīgu sadarbību ar Ukrainas organizācijām, radījis nozīmīgu pieredzi Latvijai un tās klātbūtni vietās, kur atbalsts Ukrainai nepieciešams visvairāk.
