Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.2), vienbalsīgi atzīstot, ka nav noticis iesniedzējas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.Protokola 3.panta (tiesības uz brīvām vēlēšanām) garantēto tiesību pārkāpums, neizskatot iesniedzējas sūdzības par citiem Konvencijas pantiem.
Savā 2019.gada 1.marta sūdzībā Tiesai iesniedzēja, galvenokārt balstoties uz Konvencijas 1.Protokola 3.pantu, apgalvoja, ka pēc Tiesas Lielās palātas 2006.gada 16.marta sprieduma lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.1) ar Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punktu joprojām noteiktais liegums kandidēt Saeimas vēlēšanās pārkāpjot viņas tiesības uz brīvām vēlēšanām.
Visupirms Tiesa secināja, ka iesniedzējas sūdzība nav acīmredzami nepamatota vai noraidāma citu iemeslu dēļ, un tādēļ pievērsās tās būtībai. Tiesa atzīmēja, ka lietā nebija strīda, ka iesniedzējas svītrošana no partijas kandidātu saraksta, tādējādi liedzot viņai kandidēt Saeimas vēlēšanās, bija iejaukšanās viņas tiesībās uz brīvām vēlēšanām. Taču Tiesa atzīmēja, ka tādā gadījumā, ja šī iejaukšanās ir noteikta ar likumu, vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu un samērīga, tā neradīs tiesību pārkāpumu.
Attiecībā uz to, vai iejaukšanās bija noteikta ar likumu, Tiesa pievērsa uzmanību apsvērumam, ka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) savā lēmumā par iesniedzējas svītrošanu no kandidātu saraksta balstījās uz diviem juridiskiem apsvērumiem. Proti, uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punktu, atbilstoši kuram personas, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojās Latvijas Komunistiskajā partijā, nevar pieteikt par kandidātiem Saeimas vēlēšanām, un Satversmes tiesas 2018.gada 29.jūnija spriedumu lietā Nr.2017-25-01, kas, Tiesas ieskatā, sašaurināja minētās normas tvērumu, papildinot to ar jaunu kritēriju. Proti, ka persona apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus. Šai sakarā Tiesa atsaucās uz savu judikatūru, ka personas tiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam nacionālajās tiesībās un samērojamam ar tiesiskuma principu. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka jēdziens “noteikts ar likumu” attiecas arī uz likuma kvalitāti – pieejamību un paredzamību. Tiesa uzsvēra, ka paredzamība nozīmē, ka norma ir pietiekami precīzi formulēta, lai persona varētu paredzēt apstākļus un nosacījumus, kuros amatpersonas piemēro pasākumus, kas ietekmē viņu Konvencijā garantētās tiesības. Tiesa konstatēja, ka lietā nebija strīda par to, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punkta formulējums ir pietiekami skaidrs. Papildus 2018.gada 29.jūnija spriedumā Satversmes tiesa, pievienojot papildu kritēriju, sašaurināja, nevis paplašināja normas tvērumu. Tādēļ Tiesa konstatēja, ka ierobežojums bija pietiekami paredzams un tādējādi atbilda prasībai “noteikts ar likumu”.
Tālāk Tiesa atzina, ka iejaukšanās leģitīmais mērķis ir valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un nacionālās drošības aizsardzība, un, vērtējot ierobežojuma samērīgumu, atsaucās uz Tiesas Lielās palātas atziņām lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.1). Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojuma mērķis bija nevis sodīt personu, bet gan aizsargāt demokrātisko procesu integritāti. Otrkārt, Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējas nesenā rīcība nebija būtisks apsvērums, bet nozīme bija tieši viņas politiskajai nostājai brīdī, kad Latvija cīnījās par neatkarības noturēšanu. Treškārt, Tiesa secināja, ka iesniedzēja nekad nebija distancējusies no Latvijas Komunistiskās partijas nedemokrātiskās nostājas. Ceturtkārt, izskatāmās lietas kontekstā iesniedzējai bija iespēja pārsūdzēt CVK lēmumu tiesā, ko viņa arī izdarīja, šajā procesā nespējot atspēkot pret viņu vērstos apgalvojumus.
Turklāt Tiesa atzīmēja, ka tā nedarbojas vakuumā un, vērtējot valsts rīcības atbilstību Konvencijai un tās protokoliem, tā ņem vērā lietas kontekstu gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī. Tiesa uzsvēra, ka kopš 2006.gada, kad Tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.1), Latvijas un Eiropas kopējā ģeopolitiskā situācija ir būtiski mainījusies. Tiesa uzsvēra, ka tā nevar neatzīmēt apstākli, ka Latvija ir Krievijas, kas kopš 2008.gada ir iebrukusi Gruzijā un ieguvusi militāru un politisku kontroli pār daļu no Ukrainas teritorijas, kaimiņvalsts. Turklāt Tiesa nevarēja ignorēt arī apsvērumu, ka kopš 2022.gada 24.februāra Krievija īsteno militāru iebrukumu Ukrainā, kā rezultātā kopš 2022.gada 16.marta Krievija vairs nav Eiropas Padomes dalībvalsts.
Tiesa konstatēja, ka Saeima 2007.-2010.gadā Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punktu pārskatīja trīs reizes. Lai arī citos apstākļos Tiesa būtu atzinusi, ka šāda salīdzinoši ierobežota rīcība būtu nepamatota un, iespējams, ietekmētu izvērtējumu par labu pārkāpuma konstatēšanai, Tiesa šādu secinājumu nevarēja izdarīt konkrētajos un jutīgajos izskatāmās lietas apstākļos. Tiesa ņēma vērā, ka situāciju Latvijā un Eiropā kopumā vairs nevar raksturot kā stabilu, ko kā būtisku apsvērumu bija ņēmusi vērā Tiesas Lielā palāta 2006.gadā. Tāpat Tiesa ņēma vērā arī to, ka pēc ilgāka laika un izmainījušās situācijas Satversmes tiesa no jauna bija pārskatījusi minētajā normā noteikto ierobežojumu. Tiesa apstiprināja, ka pēc Tiesas Lielās palātas sprieduma Latvijai bija pamatoti iemesli būt piesardzīgai attiecībā uz savu drošību, teritoriālo integritāti un demokrātisko kārtību. Tāpēc jau iepriekš lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.1) iezīmētā Latvijas plašā rīcības brīvība, aizsargājot valsts drošību, integritāti un demokrātisko kārtību, šādos apstākļos bija vēl jo plašāka.
Tiesa uzsvēra, ka, lai gan parlamenta loceklim nevar pieprasīt būt lojālam valdībai, šīm personām var izvirzīt prasību būt lojālām valstij, kas aptver cieņu pret valsts konstitūciju, likumiem, institūcijām, neatkarību un teritoriālo integritāti. Tiesa atsaucās uz Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punktu kopsakarā ar Satversmes tiesas sniegto interpretāciju un secināja, ka tas liedz kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kas pēc 1991.gada 13.janvāra aktīvi darbojušās Latvijas komunistiskajā partijā un joprojām rada apdraudējumu Latvijas valsts neatkarībai un demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem. Tiesa atzīmēja, ka atbilstoši subsidiaritātes principam tā neaizvieto nacionālo institūciju, jo īpaši konstitucionālās tiesas, vērtējumu un interpretāciju par nacionālo regulējumu, un, atsaucoties uz Latvijas plašo rīcības brīvību, secināja, ka Latvija rīkojās pamatoti, kad izvēlējās divus iepriekš minētos kumulatīvos kritērijus ierobežojumam. Tiesa uzsvēra, ka šie kritēriji ļāva identificēt personas ar īpaši augstu pilsoniskās lojalitātes trūkumu un draudus aizsargātajām vērtībām. Turklāt Tiesa ņēma vērā, ka Latvijas pieeja ir konsekventa un līdzīgi ierobežojumi pastāv arī citās nozīmīgās jomās: pašvaldību deputātu kandidātiem, valsts prezidentam, Ministru kabineta locekļiem un personām, kas vēlas naturalizēties. Papildus, pretēji iesniedzējas apgalvotajam, Tiesa uzsvēra, ka minētais liegums kandidēt Saeimas vēlēšanās nebija pamatots ar to, ka iesniedzēja nepiekristu valdībai, bet gan balstījās objektīvos apsvērumos un iesniedzējas pašas iepriekšējā rīcībā, tostarp paužot atbalstu Krievijas rīcībai Krimas pussalā. Turklāt Tiesa norādīja, ka liegums neierobežoja iesniedzējas tiesības būt politiskajās partijās un biedrībās vai kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Noslēgumā Tiesa pievērsa uzmanību tam, ka liegums, ko detalizēti nosaka likumdevējs, tiesām atstājot uzdevumu tikai pārbaudīt, vai persona pieder noteiktai personu grupai, atbilst Konvencijas 1.Protokola 3.panta prasībām. Tiesa norādīja, ka Satversmes tiesa bija sašaurinājusi normas tvērumu, papildinot to ar prasību, ka katra kandidāta radītais apdraudējums tiek individuāli izvērtēts, un norādot, ka CVK ir pilnvaras veikt šādu izvērtējumu. Tiesa atzina, ka CVK lēmumā lietotie formulējumi, atsaucoties uz Drošības policijas ikgadējiem pārskatiem un citu valsts drošības iestāžu sniegto informāciju, pirmšķietami varētu šķist pārāk vispārīgi, vērtējot, kuras iesniedzējas darbības, amatpersonu ieskatā, apdraud Latvijas neatkarību un demokrātisko kārtību. Taču, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus un iesniedzējas publicitāti, tai skaitā viņas atbalstu Krievijas rīcībai Krimas pussalā, Tiesa atzina, ka CVK sniegtie iemesli ir pietiekami. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzēja varēja iesniegt pieteikumu Administratīvajai apgabaltiesai, kas, pastāvot pušu līdztiesībai, konstatēja, ka CVK bija rīkojusies savas kompetences ietvaros. Tādējādi Tiesa atzina, ka iesniedzējai bija nodrošinātas pietiekamas procesuālās garantijas, lai novērstu jebkādu iespējamu patvaļu procesā.
Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka, aizliedzot iesniedzējai kandidēt Saeimas 2018.gada vēlēšanās, Latvija nepārkāpa tai piešķirto rīcības brīvību. Līdz ar to Tiesa konstatēja, ka nav noticis Konvencijas 1.Protokola 3.panta pārkāpums.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2024.gada 25.jūlija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (42221/18) un sprieduma pasludināšanas datums (25/07/2024).
Fakti lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.2)
2017.gadā iesniedzēja vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.punkta atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa savā 2018.gada 29.jūnija spriedumā lietā Nr.2017-25-01 secināja, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmei.
2018.gada 21.augustā CVK svītroja iesniedzēju no partijas “Latvijas Krievu savienība” kandidātu saraksta. Lēmumu CVK pamatoja ar to, ka iesniedzēja pēc 1991.gada 13.janvāra darbojās Latvijas Komunistiskajā partijā un turpina rīkoties pretēji Latvijas Republikas interesēm, kā arī rada apdraudējumu Latvijas valsts neatkarībai un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Ar 2018.gada 3.septembra lēmumu Administratīvā apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību.