Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā “Valiullina un citi pret Latviju”, vienbalsīgi secinot, ka nav noticis iesniedzēju – vecāku un viņu bērnu (iesniedzēji) – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 2.pantā (tiesības uz izglītību) kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums) garantēto tiesību pārkāpums. Tāpat Tiesa atzina, ka iesniedzēju sūdzības par iespējamu Konvencijas 8.panta (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) un Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpumu nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības.
Savās 2019.gada 21.oktobrī, 2020.gada 19.janvārī un 2020.gada 9.februārī iesniegtajās sūdzībās Tiesai iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā izglītības reforma, kas paredzēja latviešu valodas kā mācību valodas proporcijas palielināšanu, skārusi viņu kā mazākumtautībām piederošu ģimeņu bērnu tiesības uz izglītību mazākumtautību valodā – krievu valodā. Iesniedzēji apgalvoja, ka 2018.gadā īstenotā reforma ierobežoja iesniedzēju-bērnu tiesības uz pieeju izglītībai un diskriminēja viņus valodas dēļ. Sūdzības šajās lietās bija iesniegtas saistībā ar pamatizglītības līmenī īstenoto izglītības reformu valsts izglītības iestādēs.
Visupirms Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8.panta pārkāpumu. Tiesa piekrita valdībai, ka šīs iesniedzēju sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo neviens no iesniedzējiem nebija lūdzis Satversmes tiesu vērtēt strīda pamatā esošo tiesību normu atbilstību tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Lai gan Satversmes tiesa lietas Nr.2018-12-01 ietvaros vērtēja strīda pamatā esošās tiesību normas, kas bija ierosināta pēc Saeimas deputātu pieteikuma, šajā lietā netika vērtēta šo normu atbilstība Satversmes 96.pantam, kas garantē tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Turpinājumā Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1.protokola 2.panta pārkāpumu. Tiesa piekrita valdības pozīcijai, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šī panta tvērumā ratione materiae, jo šis pants negarantē personām tiesības izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību, un valstij līdz ar to nav pienākuma nodrošināt izglītojamajiem iespējas izvēlēties mācību valodu, kas nav valsts valoda. Savā vērtējumā Tiesa pievērsās jautājumam, vai kopš tā pasludināja spriedumu Beļģijas lingvistikas lietā 1968.gadā Konvencijas 1.protokola 2.panta saturs ir attīstījies. Attiecībā uz iesniedzēju atsaukšanos uz Tiesas secinājumiem lietās Catan un citi pret Moldovas Republiku un Krievijas Federāciju un Kipra pret Turciju Tiesa skaidroja, ka tajās lietās tika vērtētas nevis personu tiesības izvēlēties sev vēlamo mācību valodu, bet tiesības uz izglītību attiecīgās valsts oficiālajā vai valsts valodā. Tādējādi Tiesas secinājumi tajās lietās nekādā veidā neliecina par to, ka Konvencijas 1.protokola 2.pants ietver tiesības izvēlēties, kādā valodā iegūt izglītību. Tāpat Tiesa pievērsās lietai Ádám un citi pret Rumāniju, uz kuru iesniedzēji arī atsaucās. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēju atsaukšanās uz šo lietu bija kļūdaina, jo tajā sūdzība bija par iespējamu Konvencijas 12.protokola 1.panta pārkāpumu, taču Latvija Konvencijas 12.protokolam nav pievienojusies. Turklāt lietā Ádám un citi pret Rumāniju Tiesa bija uzsvērusi, ka Vispārēja konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (Minoritāšu konvencija) atzīst, ka mazākumtautību valodu aizsardzība un veicināšana nedrīkst kaitēt valsts valodas apguvei. Turklāt, pievēršoties iesniedzēju argumentam, ka Minoritāšu konvencijas spēkā stāšanās paplašināja Konvencijas 1.protokola 2.panta tvērumu, Tiesa skaidroja, ka Minoritāšu konvencija atstāja valstīm plašu rīcības brīvību konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā īpašos vietējos apstākļus, kā arī sabiedrības valsts valodas un mazākumtautību valodu zināšanu līmeni. Ņemot vērā minēto, ka arī Satversmes tiesas analīzi attiecībā uz Minoritāšu konvencijas normu interpretāciju, Tiesa atzina, ka nav pamata secināt, ka Konvencijas 1.protokola 2.panta saturs būtu attīstījies. Proti, Tiesa secināja, ka tiesības uz izglītību Konvencijas izpratnē negarantē personām tiesības iegūt izglītību valodā, kas nav valsts valoda.
Visbeidzot Tiesa pievērsās iesniedzēju sūdzībām par iespējamu Konvencijas 1.protokola 2.panta kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu garantēto tiesību pārkāpumu. Savos apsvērumos valdība izvirzīja vairākus argumentus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzēju sūdzības neietilpst šo pantu materiāltiesiskajā tvērumā, ka iesniedzēji nav izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un ka daļa no iesniedzējiem nav uzskatāmi par “cietušajiem” Konvencijas 34.panta izpratnē. Taču Tiesa šiem valdības argumentiem nepiekrita un atzina, ka šīs iesniedzēju sūdzības ir pieņemamas izskatīšanai pēc būtības.
Pievēršoties šo iesniedzēju sūdzību būtībai, Tiesa vērtēja, vai konkrētajā gadījumā tika pieļauta diskriminācija uz valodas pamata. Pirmkārt, Tiesa secināja, ka skolēni, kuri pirms 2018.gada grozījumiem izglītību ieguvuši krievu valodā, un skolēni, kuri izglītību turpināja iegūt latviešu valodā, atradās salīdzināmos apstākļos, un attiecībā uz viņiem pastāvēja atšķirīga attieksme. Otrkārt, Tiesa vērtēja, vai šai atšķirīgai attieksmei bija leģitīms mērķis. Plaši atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumiem, kuros tika detalizēti analizēti vairāki izglītības reformas posmi, un ņemot vērā Latvijas īpašos vēsturiskos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un PSRS īstenoto rusifikācijas politiku rezultātā, Tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā šai atšķirīgai attieksmei bija leģitīms mērķis. Proti, valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma veicināšana. Kā otro leģitīmo mērķi Tiesa uzsvēra nepieciešamību nodrošināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu.
Turpinājumā Tiesa sniedza vērtējumu par 2018.gadā īstenotās izglītības reformas samērīgumu ar izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem. Tiesa uzsvēra, ka strīda pamatā esošie grozījumi normatīvajā regulējumā tika pieņemti 28 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un tos nevar uzskatīt par neparedzamiem un pēkšņiem. Jau 1991.gadā Izglītības likumā tika noteikts, ka Latvijā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā, tādējādi paredzot ikvienam izglītojamam tiesības izglītoties latviešu valodā. Turklāt saistībā ar 2018.gada grozījumiem Tiesa uzsvēra, ka notika plašas diskusijas likumprojekta izstrādes laikā. Attiecīgi Tiesa piekrita valdībai, ka šis izglītības reformas posms paredzēja pakāpenisku un saudzējošu pāreju uz mācībām valsts valodā. Turklāt 2018.gada izglītības reformas posms nodrošināja plašas iespējas apgūt mazākumtautības valodu un izmantot to kā mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām. Tiesa atsaucās arī uz Satversmes tiesas izdarītajiem secinājumiem attiecībā uz pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma kontekstā, kā arī Komisijas par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisijas) secinājumiem par Latviju, kuros uzsvērts, ka Latvijā būtu nepieciešams uzlabot valsts valodas zināšanu līmeni pie mazākumtautībām piederošo personu vidū. Visbeidzot Tiesa atzīmēja, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība, veidojot savas izglītības sistēmas un pieņemot politikas valodas aizsardzības jomā, īpaši attiecība uz valsts izglītības iestādēm, un ņemot vērā augšminētos apsvērumus secināja, ka konkrētajā gadījumā Latvija nav pārsniegusi šo rīcības brīvību.
Saskaņā ar Konvencijas 43.panta 1.punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības Tiesu lūgt lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā. Pilns 2023.gada 14.septembra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu nolēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (56928/19 vai 7306/20, vai 11937/20) un sprieduma pasludināšanas datums (14/09/2023).
Fakti lietā Valiullina un citi pret Latviju
Iesniedzēji ir pieci Latvijas pilsoņi un pieci Latvijas nepilsoņi – vecāki un viņu bērni, kas sūdzību Tiesai iesniegšanas brīdī mācījās valsts pamatizglītības iestādēs.
Lai nodrošinātu ikviena izglītojamā integrāciju sabiedrībā, iespējas iekļauties darba tirgū, īstenot savas tiesības demokrātijas procesos un iegūt augstāko izglītību, Latvijā vairāk nekā 20 gadu garumā pakāpeniski tiek īstenota izglītības reforma pārejai uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā. Šīs reformas ietvaros, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, 2018.gadā pieņemti grozījumi Izglītības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos Nr.716, Nr.747 un Nr.416 (pieņemti 2019.gadā), ar kuriem palielināta latviešu valodas kā mācību valodas proporcija pirmsskolas, pamatizglītības un vidējās izglītības līmenī.
Augšminētie grozījumi tika izvērtēti Satversmes tiesā, un 2019.gada 23.aprīlī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr.2018-12-01 attiecībā uz izglītības ieguves valodu pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa izbeidza lietu daļā par 2018.gada 22.marta likuma “Grozījumi Izglītības likumā” 1.panta otrās daļas, 3.panta pirmās un otrās daļas un 2018.gada 22.marta likuma “Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” 2.panta atbilstību Satversmes 112.pantam un atzina 2018.gada 22.marta likuma “Grozījumi Izglītības likumā” 1.panta otro daļu, 3.panta pirmo un otro daļu un 2018.gada 22.marta likuma “Grozījumi Vispārējās izglītības likumā” 2.pantu par atbilstošu Satversmes 91.panta otrajam teikumam un 114.pantam.
Pēc augšminētā Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās 2019.gada 21.oktobrī, 2020.gada 19.janvārī un 2020.gada 9.februārī iesniedzēji vērsās Tiesā ar sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8.panta un Konvencijas 1.protokola 2.panta atsevišķi un kopsakarā ar Konvencijas 14.pantu pārkāpumu.