Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja trīs tiesnešu Komitejas sastāvā pieņemto lēmumu lietā Liepiņš pret Latviju, atzīstot iesniegto sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību.
2016.gada 25.aprīlī iesniedzējs vērsās Tiesā un, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6.panta 2.punktu (nevainīguma prezumpcija) un 1.protokola 3.pantu (tiesības uz brīvām vēlēšanām), sūdzējās, ka viņam uzliktais ierobežojums piedalīties Latvijas Republikas 12.Saeimas un tās komisiju darbā, kamēr pret viņu tika iztiesāta krimināllieta, pārkāpa viņa Konvencijā garantētās tiesības.
Vērtējot pušu iesniegtos apsvērumus, Tiesa vispirms pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Iesniedzējs bija vērsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, taču šī sūdzība tika noraidīta nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ. Šajā saistībā Tiesa secināja, ka puses bija vienisprātis, ka iesniedzēja sūdzības kontekstā piemērotākais tiesību aizsardzības līdzeklis nacionālā līmenī bija konstitucionālās sūdzības iesniegšana Satversmes tiesā. Tiesa atsaucās uz savu judikatūru lietās Ēcis pret Latviju, Gubenko pret Latviju un Svārpstons un citi pret Latviju, kurās Tiesa jau iepriekš ir vērtējusi šī nacionālā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti dažādos apstākļos, un atgādināja, ka situācijās, kad Satversmes tiesa ir noraidījusi konstitucionālo sūdzību nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ, Tiesa vērtē Satversmes tiesas lēmumā ietverto pamatojumu. Proti, ja Satversmes tiesa nav pieņēmusi konstitucionālo sūdzību izskatīšanai, pamatojoties uz kādu no sūdzības pieņemamības kritērijiem, tad Tiesa konstatē, ka persona nav izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus; savukārt, ja Satversmes tiesa vismaz daļā ir sniegusi savu vērtējumu pēc būtības par sūdzībā ietvertajiem apsvērumiem, Tiesa secinās, ka persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Piemērojot minētos kritērijus šajā lietā, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs savā konstitucionālajā sūdzībā nebija pamatojis, kāpēc viņam nodarītais kaitējums ir nozīmīgāks par sabiedrības labumu, ko sasniedz sūdzībā apstrīdētās normas, kas saskaņā ar līdzšinējo Satversmes tiesas judikatūru ir obligāts konstitucionālās sūdzības elements. Līdz ar to Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs savu konstitucionālo sūdzību nebija iesniedzis saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūrā iedibinātajām prasībām. Turklāt, papildus atsaucoties uz vēlāk iesniegtu cita Saeimas deputāta gandrīz identisku konstitucionālo sūdzību, kas saturēja pietiekamu juridisko pamatojumu un kuru Satversmes tiesa vērtēja pēc būtības, Tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nav izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus un iesniedzēja sūdzību noraidīja.
Tiesas Komitejas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
Pilns 2022.gada 28.aprīlī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (24827/16) un lēmuma pieņemšanas datums (31/03/2022).
Fakti lietā Liepiņš pret Latviju
2012.gada 23.augustā pret iesniedzēju tika uzsākts kriminālprocess par nepatiesu ziņu norādīšanu likumā noteiktajā ienākumu, īpašuma, darījumu vai cita mantiska rakstura deklarācijā. 2013.gada 26.jūnijā tika pieņemts lēmums par iesniedzēja saukšanu pie kriminālatbildības, un 2013.gada 28.jūnijā iesniedzēja krimināllieta tika nodota izskatīšanai tiesā.
2014.oktobrī notika Latvijas Republikas 12.Saeimas vēlēšanas, un iesniedzējs tika ievēlēts 12.Saeimā. Pamatojoties uz tiesas nosūtīto lūgumu, 2015.gada 5.februārī Saeima atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 17.pantam un 19.pantam pieņēma lēmumu dot piekrišanu iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanai. Rezultātā iesniedzējam tika liegta iespēja piedalīties 12.Saeimas un tās komisiju sēdēs. 2015.gada 16.aprīlī iesniedzējs iesniedza sūdzību Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai, uzskatot, ka uz viņu attiecinātie aizliegumi piedalīties Saeimas un tās komisiju darbā ir nepamatoti un prettiesiski, tāpēc atceļami. 2015.gada 22.aprīlī gan Saeima, gan Saeimas Juridiskais birojs atsevišķās atbildēs norādīja, ka lēmums liegt iesniedzējam piedalīties Saeimas sēdēs ir tiesisks.
2016.gada 2.februārī iesniedzējs iesniedza konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, lūdzot atzīt Saeimas kārtības ruļļa 17.panta otro daļu un 19.pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101.panta pirmajai daļai. 2016.gada 22.martā Satversmes tiesas kolēģija pieņēma lēmumu atteikties ierosināt lietu acīmredzami nepietiekama juridiskā pamatojuma dēļ.