Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja spriedumu lietā Maļinovskis pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.pantā (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums) garantēto tiesību pārkāpumu.
Savā 2019.gada 14.augusta sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka 2013.gada 30.janvārī Rīgas Centrālcietuma amatpersonas pielietoja pret viņu pārmērīgu fizisku spēku, nodarot viņam miesas bojājumus. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka šī incidenta apstākļu izmeklēšana ir bijusi neefektīva un pārlieku ilga.
Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka pirms vēršanās ar sūdzību Tiesā iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa atsaucās uz tās secinājumiem lietā Jeronovičs pret Latviju un atgādināja, ka lietās, kas saistītas ar amatpersonu prettiesiski pielietotu spēku, kompensācijas piešķiršana nav pietiekama, lai uzskatītu, ka valsts ir izpildījusi Konvencijas 3.pantā noteiktos pienākumus. Tiesa norādīja, ka kompensācijas prasība pret valsti nevar aizstāt pienākumu valstij veikt efektīvu apstākļu izmeklēšanu. Tāpat Tiesa noraidīja arī valdības argumentu, ka pirms vēršanās Tiesā ar sūdzībām par nesamērīgi ilgu kriminālprocesu iesniedzējam, pamatojoties uz Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu, bija jāvēršas ar kompensācijas prasību pret valsti. Tiesa uzsvēra, ka šajā lietā to nevar uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, jo izmeklēšanas ilgums bija tikai viens no iesniedzēja sūdzības aspektiem. Tiesa noraidīja arī valdības argumentu, ka iesniedzējs Konvencijas 34.panta izpratnē bija zaudējis upura statusu, jo viņš administratīvajā lietā bija atsaucis savu pieteikumu par cietuma amatpersonu faktisko rīcību un tādējādi liedzis valstij iespēju novērst iespējamo viņa tiesību pārkāpumu nacionālajā līmenī. Tiesa uzskatīja, ka šis arguments ir saistīts ar tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, kuru Tiesa jau bija noraidījusi. Tāpat Tiesa nepiekrita valdībai, ka iesniedzējs būtu ļaunprātīgi izmantojis individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja nesniegtā informācija par administratīvajām tiesvedībām nebija izšķiroša konkrētajā lietā.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa, atsaucoties uz tās labi iedibināto judikatūru, atgādināja, ka situācijās, kad persona guvusi miesas bojājumus, atrodoties ieslodzījumā, pieradīšanas nasta gulstas uz valsti, kurai ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi, kas liktu apšaubīt cietušā izklāstīto notikumu versiju. Tiesa atzīmēja, ka konkrētajā lietā nebija strīda, ka cietuma uzraugi pret iesniedzēju bija pielietojuši fizisku spēku, nākamajā dienā iesniedzējam konstatējot deguna kaula lūzumu. Tādēļ Tiesa secināja, ka iesniedzēja sūdzība par pārmērīga fiziska spēka pielietošanu pret viņu bija pirmšķietami pamatota. Vienlaikus Tiesa norādīja, ka tās rīcībā esošie pierādījumi neļāva tai izdarīt secinājumu, vai, ievērojot iesniedzēja uzvedību, pret viņu pielietotais spēks bija samērīgs, jo izmeklēšana nebija efektīva.
Tiesa uzsvēra, ka lietās, kas saistītas ar iespējamu vardarbību no amatpersonu puses, izmeklēšanai ir jābūt savlaicīgai, vispusīgai un neatkarīgai. Pievēršoties lietas faktiem, Tiesa konstatēja vairākus trūkumus un nepilnības veiktajā izmeklēšanā. Visupirms Tiesa atzīmēja, ka kriminālprocesā uzraugošie prokurori vairakkārt norādīja, ka izmeklēšana nav bijusi savlaicīga un vispusīga. Turklāt Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēja sūdzība bija saistīta ar vienu atgadījumu un nebija īpaši sarežģīta, taču izmeklēšana ilga vairāk nekā sešus gadus un trīs mēnešus. Tiesa atzīmēja, ka izmeklēšanā netika laikus identificēti un nopratināti ieslodzītie, kuri varētu liecināt par notikumu, savukārt izmeklēšanas uzraudzība nenovērsa šīs nepilnības. Lai gan uzraugošie prokurori vairakkārt atcēla izmeklētāju lēmumus par kriminālprocesa izbeigšanu, dodot norādījumus izmeklētājiem par liecinieku identificēšanu un nopratināšanu, izmeklētāji šos norādījumus nebija pienācīgi izpildījuši. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka izmeklēšanā tā arī nenoskaidroja, kad un kā iesniedzējs salauza degunu. Līdz ar to Tiesa secināja, ka izmeklēšana šajā lietā nebija pietiekami savlaicīga un vispusīga, un nevērtēja, vai izmeklēšana bija neatkarīga.
Iesniedzējs lūdza viņam piespriest kompensāciju 20 000 EUR apmērā un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 4 200 EUR apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju 3 900 EUR apmērā un atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem 650 EUR apmērā.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024.gada 6.jūnija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (46084/19) un sprieduma datums (06/06/2024).
Fakti lietā Maļinovskis pret Latviju
2013.gada 4.februārī saistībā ar minēto incidentu uzsāka kriminālprocesu, kas ilga līdz 2019.gada 8.maijam. Izmeklētāji vairākkārt pieņēma lēmumus par kriminālprocesa izbeigšanu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, taču uzraugošie prokurori kriminālprocesu atjaunoja un sniedza izmeklētājiem norādījumus attiecībā uz veicamajām izmeklēšanas darbībām.
2013.gada 8.martā iesniedzējs vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar sūdzību par amatpersonu faktisko rīcību, kas tika noraidīta. Iesniedzējs apstrīdēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, bet vēlāk savu pieteikumu atsauca. Tādēļ 2015.gada 16.janvārī Administratīvā rajona tiesa tiesvedību šajā lietā izbeidza.