2021. gada 4. februārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) pasludināja spriedumu lietā Vorotņikova pret Latviju, atzīstot, ka ir pieļauts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta 1.punkta (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) pārkāpums.
Savā 2013.gada 28.oktobra iesniegumā Tiesai iesniedzēja sūdzējās, ka administratīvā tiesvedība par priekšlaicīgu vecuma pensijas pieprasīšanu saistībā ar bērna invalīda kopšanu Augstākās tiesas Senātā tika izskatīta, balstoties uz Saeimas, Tiesībsarga un Labklājības ministrijas iesniegtiem viedokļiem, kurus tiesvedības ietvaros bija pieprasījis Senāts, nevis lietā esošiem materiāliem. Tāpat iesniedzēja sūdzējās, ka viņai bija liegtas tiesības iesniegt apsvērumus par minētajiem iestāžu viedokļiem kasācijas sūdzības ietvaros, uzskatot, ka tādējādi viņai bija liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vispirms Tiesa secināja, ka sūdzība ir pieņemama izskatīšanai pēc būtības un, pievēršoties sūdzības būtībai, atgādināja, ka Tiesas judikatūrā nostiprinātās prasības sacīkstes principa, kas saskaņā ar Konvencijas 6.panta 1.punktu ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu, ievērošanai civillietās un krimināllietās, kā arī administratīvajā procesā neatkarīgi no šī procesa īpašajām iezīmēm, nacionālā līmenī ir līdzīgas. Efektīvai sacīkstes principa ievērošanai jānodrošina procesa dalībniekiem iespēja iepazīties ar pierādījumiem, kā arī piemērotā formā un atbilstošā laikā sniegt viedokli par šiem pierādījumiem, to saturu un autentiskumu. Īpaša nozīme ir personu uzticībai taisnīgai tiesai, kas balstās arī uz pieņēmumu, ka personai tiek dota iespēja paust savu viedokli par katru lietas materiālos esošo dokumentu, tai skaitā par nesaistošiem atzinumiem, ko tiesa ieguvusi pēc savas iniciatīvas, lai pieņemtu pamatotu lēmumu.
Vērtējot iesniedzējas sūdzības būtību, Tiesa noraidīja iesniedzējas apgalvojumus, ka viedokļi, ko Augstākā tiesa bija lūgusi no citām iestādēm un uz kuriem tā bija atsaukusies, bija iegūti pretlikumīgi. Ņemot vērā, ka Administratīvā procesa likums paredzēja tiesai tiesības lūgt citu iestāžu un institūciju viedokļus, bet viedokļu sniedzējiem nebija lietas dalībnieku statuss, šādu Augstākās tiesas Senāta rīcību nevar uzskatīt par pretlikumīgu.
Attiecībā uz faktu, ka iesniedzēja nebija informēta par iestāžu viedokļiem, ko Augstākās tiesas Senāts bija pieprasījis, Tiesa ņēma vērā, ka Senāts lūdza sniegt attiecīgajām iestādēm viedokli, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par pareizu piemērojamo normu interpretāciju, kas bija svarīgs aspekts iesniedzējas lietas izspriešanā. Tāpēc Tiesa secināja, ka viedokļi, lai gan nesaistoši, tika sniegti, lai ietekmētu Augstākās tiesas turpmāko lēmumu, un iesniedzēja pamatoti uzskatīja, ka Augstākajai tiesai būtu jāprasa viņas viedoklis par saņemtajiem atzinumiem.
Atbildot uz valdības apgalvojumu, ka iesniedzēja tika informēta par tās tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem, Tiesa atgādināja, ka iespēja iepazīties ar lietas materiāliem pati par sevi nav pietiekama procesuālā garantija, lai nodrošinātu iesniedzējas tiesības uz sacīkstes principa ievērošanu. Līdz ar to, lai nodrošinātu lietas taisnīgu izskatīšanu, Augstākās tiesas Senātam bija pienākums informēt iesniedzēju par saņemtajiem iestāžu viedokļiem, un iesniedzējai bija jānodrošina iespēja sniegt viedokli par saņemtajiem viedokļiem, ja viņa to vēlētos. Tiesa secināja, ka minētā prasība, kas netieši izriet no Tiesas judikatūras par tiesībām uz sacīkstes principu un kas ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu saskaņā ar Konvenciju, nacionālajā tiesību sistēmā nebija nodrošināta.
Atbildot uz iesniedzējas argumentu, ka viņas viedoklis par iestāžu atzinumiem netika pievienots lietas materiāliem, jo to neparedzēja likums, Tiesa norādīja, ka procesuālās garantijas, kas izriet no tiesībām uz sacīkstes principu, neaprobežojas tikai ar procesa dalībnieku tiesībām iesniegt apsvērumus. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, procesuālās garantijas jānodrošina arī attiecībā uz pierādījumiem un atzinumiem, kas iegūti pēc tiesas iniciatīvas. Šajā sakarā tas, ko Tiesas vērtē, – vai iesniegtie dokumenti vai pievienotie argumenti tika pievienotie lietas materiāliem ar mērķi ietekmēt tiesas lēmumu, kā tas bija iesniedzējas lietā.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa atzina, ka ir pieļauts iesniedzējas tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas garantētas Konvencijas 6.panta 1.punktā, pārkāpums, jo iesniedzējai netika dota iespēja iepazīties ar iestāžu viedokļiem, kurus lietas izskatīšanas kasācijas instancē laikā bija pieprasījis Augstākās tiesas Senāts, un sniegt par tiem viedokli.
Iesniedzēja lūdza viņai piešķirt kompensāciju atbilstoši Tiesas judikatūrā nostiprinātajiem kritērijiem kompensācijas piešķiršanai un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 850 eiro apmērā. Tiesa piešķīra iesniedzējai kaitējuma kompensāciju 3 000 eiro un kompensēja tiesāšanās izdevumus 850 eiro apmērā.
Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.
Pilns 2021.gada 4.februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (68188/13) un sprieduma pasludināšanas datums (04/02/2021).
Fakti lietā Vorotņikova pret Latviju
1. 2011.gada 18.janvārī iesniedzēja vērsās ar iesniegumu Labklājības ministrijas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – VSAA), lūdzot piešķirt vecuma pensiju uz atvieglotiem noteikumiem saistībā ar bērna invalīda aprūpēšanu. 2011.gada 22.martā VSAA atteicās piešķirt iesniedzējai priekšlaicīgu vecuma pensiju, jo bērns invalīds nebija sasniedzis 8 gadu vecumu. Saskaņā ar tajā laikā spēkā esošo likuma “Par valsts pensijām” redakciju personai, kura aprūpējusi bērnu invalīdu līdz astoņu gadu vecuma sasniegšanai, ir tiesības pieprasīt vecuma pensiju piecus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Iesniedzēja pārsūdzēja lēmumu VSAA direktoram, kurš 2011.gada 6.jūnijā atteica piešķirt iesniedzējai vecuma pensiju ar atvieglotiem noteikumiem, secinot, ka iesniedzēja nav aprūpējusi bērnu invalīdu līdz 8 gadu vecuma sasniegšanai.
2. 2011.gada 5.jūlijā iesniedzēja pārsūdzēja 2011.gada 6.jūnija lēmumu Administratīvajā rajona tiesā. Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.maija spriedumu iesniedzējas pieteikums tika apmierināts, uzdodot VSAA izdot iesniedzējai labvēlīgu administratīvo aktu. Minēto spriedumu VSAA pārsūdzēja Administratīvajā apgabaltiesā.
3. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 3.decembra spriedumu VSAA apelācijas sūdzība tika atzīta par pamatotu, bet iesniedzējas pieteikums noraidīts. Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka iesniedzējas dēls bija atzīts par invalīdu, taču iesniedzēja nebija aprūpējusi dēlu līdz 8 gadu vecumam, neizpildoties likuma “Par valsts pensijām” noteiktajiem kritērijiem. Minēto spriedumu iesniedzēja pārsūdzēja Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā.
4. 2013.gada 20.februārī Augstākās tiesas Senāts lūdza Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, Tiesībsargam un Labklājības ministrijai sniegt viedokli par likuma “Par valsts pensijām” noteikumiem attiecībā uz bērna invalīda (līdz 8 gadu vecuma sasniegšanai) aprūpēšanu. 2013.gada 11.martā iesniedzēja, izmantojot iespēju iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem, uzzināja par minēto iestāžu sniegtajiem skaidrojumiem. Iesniedzēja iesniedza Augstākās tiesas Senātam rakstveida paskaidrojumus par minētajiem iestāžu sniegtajiem skaidrojumiem, bet 2013.gada 14.martā Senāts nosūtīja iesniedzējai atpakaļ viņas iesniegtos paskaidrojumus, norādot, ka Administratīvā procesa likumā nav paredzēts lietas dalībniekiem sniegt papildu paskaidrojumus sakarā ar lietas ietvaros citu iestāžu, kas nav lietas dalībnieki, iesniegtajiem viedokļiem. Iesniedzējas paskaidrojumi netika pievienoti lietai.
5. Ar Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 7.maija spriedumu tika atstāts negrozīts 2012.gada 3.decembra Administratīvās apgabaltiesas spriedums, bet iesniedzējas kasācijas sūdzība noraidīta. Senāts secināja, ka iesniedzējas bērns nebija nedz sasniedzis 8 gadu vecumu, nedz atzīts par invalīdu 8 gadus, nedz faktiski aprūpēts 8 gadus, jo nomira agrāk, tāpēc iesniedzēja nevarēja pensionēties pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas.