2021. gada 26.maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk Tiesa) izskatīs četru Latvijas nepilsoņu un vienu Krievijas Federācijas pilsones (sūdzības iesniegšanas brīdī iesniedzēja bija Latvijas nepilsone) (turpmāk iesniedzēji) sūdzības par iespējamu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk Konvencija) 1. protokola 1. panta (tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēju ieskatā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk VSAA), aprēķinot viņu vecuma pensijas apmēru un apdrošināšanas stāžā neieskaitot ārpus Latvijas uzkrātos darba un tiem pielīdzināmos periodus, esot pieļāvusi nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret iesniedzējiem salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem.
Latviju Tiesas sēdē pārstāvēs Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās – Kristīne Līce. Iesniedzējus pārstāvēs zvērināta advokāte Inese Ņikuļceva un Latvijas Cilvēktiesību komitejas valdes loceklis Aleksandrs Kuzmins. Savukārt, ņemot vērā, ka viena no iesniedzējām kopš sūdzības iesniegšanas ir ieguvusi Krievijas Federācijas pilsonību, lietas izskatīšanā un Tiesas sēdē trešās puses statusā atbilstoši Konvencijas 36. panta pirmajai daļai (sava valstspiederīgā interešu aizsardzībai) ir iesaistījusies Krievijas Federācija.
Lietas izskatīšanu tiešraidē vērot iespējams nebūs, tomēr Tiesas sēdes ierakstu būs iespējams noskatīties Tiesas tīmekļa vietnē sadaļā “Tiesas sēdes”.
Fakti lietā Savickis un citi pret Latviju
Iesniedzēji ir četri Latvijas nepilsoņi, no kuriem viens iesniedzējs ir miris, un viena Krievijas Federācijas pilsone, kura sūdzības iesniegšanas brīdī arī bija Latvijas nepilsone. Iesniedzēji ir dzimuši dažādās bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk PSRS) republikās, un PSRS okupācijas laikā atšķirīgos savas dzīves periodos ieradās Latvijā. Pirms iesniedzēju ierašanās Latvijā un Latvijas neatkarības atgūšanas iesniedzēji bija nodarbināti un pildīja obligāto karadienestu citās bijušajās PSRS republikās. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu iesniedzēji ieguva nepilsoņa statusu un turpināja dzīvot un strādāt Latvijā.
1996. gadā spēkā stājās Likums “Par valsts pensijām”, atbilstoši kura pārejas noteikumu 1. punktam Latvijas nepilsoņiem nodarbinātības vai tai pielīdzināmos periodos, par kuriem Latvija izmaksātu vecuma pensiju, neieskaitīja darba vai tiem pielīdzināmos periodus, kas PSRS okupācijas laikā uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas. Līdz ar to brīdī, kad katrs no iesniedzējiem sasniedza pensijas vecumu un pensionējās, viņu nodarbinātības stāžā neieskaitīja darba un tam pielīdzināmos periodus, ko viņi PSRS okupācijas laikā bija uzkrājuši ārpus Latvijas teritorijas. Līdz ar to Latvija iesniedzējiem neizmaksāja pensiju par tiem gadiem, kurus viņi bija strādājuši vai pildījuši obligāto karadienestu ārpus Latvijas teritorijas. Šos VSAA lēmumus iesniedzēji apstrīdēja un pārsūdzēja, savukārt viņu sūdzības tika noraidītas.
Ievērojot Likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkta skarto personu skaitu un Latvijas intereses aizsargāt Latvijas pilsoņu intereses citās bijušajās PSRS republikās, 2009. gadā Latvija noslēdza divpusējos sadarbības līgumus sociālās drošības jomā ar Krievijas Federāciju un Ukrainu. Šie līgumi citastarp paredz kārtību, atbilstoši kurai Latvijā aprēķina un izmaksā vecuma pensiju par periodiem, kad Latvijas nepilsoņi strādājuši Krievijas PSR un Ukrainas PSR. Vairākiem no iesniedzējiem atbilstoši šiem līgumiem vecuma pensijas pārrēķinātas, savukārt tādēļ, ka citi iesniedzēji nav iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu, ka viņi strādājuši vai pildījuši dienestu Krievijas vai Ukrainas teritorijā, viņu vecuma pensijas atbilstoši augšminētajiem līgumiem nav pārrēķinātas.
2009. gadā Tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Andrejeva pret Latviju, secinot, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 1. panta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu pārkāpums attiecībā uz Latvijas nepilsoni, kurai līdzīgi kā iesniedzējiem vecuma pensijā netika ieskaitīti periodi, kad viņa strādājusi citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā. Tiesas ieskatā fakts, ka iesniedzēja šajā lietā bija dzīvojusi Latvijas teritorijā, lai arī bijusi nodarbināta citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā, radīja viņai tiesisko paļāvību, ka pensiju tā saņems no Latvijas. Savukārt fakts, ka viņai kā nepilsonei tika atteikts ieskaitīt šos periodus nodarbinātības stāžā, esot radījis nepamatotu atšķirīgu attieksmi. Pēc šī sprieduma pasludināšanas iesniedzēji atkal vērsās nacionālajās tiesās, pamatojoties uz Tiesas spriedumu minētajā lietā, lūdzot atjaunot viņu lietas izskatīšanu, tomēr iesniedzēju lūgumi tika noraidīti.
2011. gadā pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, secinot, ka, Likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkts atbilst Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesa uzsvēra Latvijas vēsturisko situāciju un okupācijas sekas, kā arī apstrīdētās normas mērķi – aizsargāt Latvijas ekonomisko situāciju un neatzīt starptautisko tiesību pārkāpumu –, un tādēļ noraidīja iesniedzēju sūdzības. Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka iesniedzēju sūdzības būtiski atšķiras no Tiesā izskatītās lietas Andrejeva pret Latviju pamatā bijušās sūdzības, tādēļ Tiesas secinājumi šajā nebija tieši attiecināmi uz iesniedzēju lietu.
2011. gada 4. augustā iesniedzēji ar savām sūdzībām vērsās Tiesā, kuras valdības apsvērumu sniegšanai tika nosūtītas 2015. gada 22. jūnijā. Savukārt, ievērojot, ka lietā izskatāmie jautājumi ir būtiski Tiesas judikatūrai, 2020. gada decembrī Tiesa pieņēma lēmumu lietu nodot izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā.