Līdzautori: Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ārlietu ministri
Šogad, kad atzīmējam 75. gadadienu kopš karadarbības beigām Eiropā, mēs galvenokārt godinām tos, kuri cīnījās pret nacismu un to sakāva. Mēs atceramies arī desmitiem miljonu nevainīgu upuru, kuri zaudēja dzīvību kara laikā, tostarp tos sešus miljonus ebreju, kuri gāja bojā nacistu un viņu līdzgaitnieku īstenotajā holokaustā.
Otrais pasaules karš, kura centrālais kaujas lauks bija Eiropa, joprojām dzīvo mūsu atmiņā kā lielākais, brutālākais un asiņainākais karš. “Vairs nekad” bija galvenā mācība, ko mēs guvām no šī kara. Tieši šis vēstījums ir virzījis humānisma idejas, dziļu nepatiku pret jauniem konfliktiem un tiekšanos pēc miera, sadarbības un solidaritātes.
Šie ideāli sākotnēji tika realizēti tikai Eiropas rietumu daļā, kas nebija pakļauta padomju dominancei. Tur demokrātijas vērtības guva uzvaru un veidoja Eiropas Savienību, kādu mēs to pazīstam šodien.
Neskatoties uz Otrā pasaules kara radītajām šausmām, mūsu demokrātiskie un humānie ideāli uzveica totalitārismu. Diemžēl tupmākajos gados pēc asinsizliešanas beigām Nirnbergā tika saukts pie atbildības tikai nacistu režīms un nacisma ideoloģija. Par šiem noziegumiem atbildīgās personas tika tiesātas un sodītas. Savukārt Padomju Savienība savas ne mazāk totalitārās Komunistiskās partijas vadībā – kā uzvarētāja – kļuva par ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli.
Liekot lietā pasludināto uzvaru karā kā ieganstu, brutālais padomju režīms daudzus gadus ļaunprātīgi izmantoja kara iznākumu, lai balstītu uz tā savu politiku. Tas piesavinājās panākumus, ko guva miljoniem sabiedroto karavīru, kuri uzvarēja nacistus, kā arī daudznacionālās Sarkanās armijas karavīru varoņdarbus. Gan Padomju Savienības, gan Krievijas centieni mazināt citu tautu ciešanas un lomu kara izbeigšanā ir nepieņemami.
Visas mūsu valstis kara laikā tika nežēlīgi izpostītas, jo armijas tās šķērsoja divreiz: vispirms virzoties uz austrumiem un pēc tam – uz rietumiem.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka 1939. gadā Padomju Savienība iesaistījās Otrajā pasaules karā kā nacistiskās Vācijas sabiedrotā. Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos Hitlers un Staļins nolēma sadalīt Eiropu savā starpā. Šis plāns bruģēja ceļu karam. Mēs stingri nosodām jebkādus mēģinājumus attaisnot šo paktu ar pamatojumu, ka tajā laikā tas tika uzskatīts par neizbēgamu un stratēģiski lietderīgu.
Pēc Otrā pasaules kara beigām padomju režīms izmantoja Eiropā valdošo satricinājumu un status quo pārmaiņas, lai pret valstu gribu sadalītu kontinentu divās nometnēs, kur vienu pusi pārstāv demokrātiskās tautas un otru pusi – totalitārā padomju režīma paverdzinātās un apspiestās nācijas.
Mums jāatzīst, ka, lai gan 1945. gadā ieroči Eiropā apklusa, Centrāleiropas un Austrumeiropas apspiešana turpinājās. Padomju Savienība 1940. gadā okupēja un nelikumīgi anektēja Latviju, Lietuvu un Igauniju. Baltijas valstu iedzīvotājiem ilgie cīņas gadi nesniedza ne brīvību, ne labklājību. Tie atnesa politiskas represijas un piespiedu deportācijas. PSRS brutāli apspieda pretošanās kustības. Miljoniem ukraiņu skāra tas pats liktenis. Izmantojot aktīvo un pasīvo pretestību, mūsu cilvēki pierādīja, ka viņi nerimsies, kamēr mūsu tautas nebūs brīvas un starptautiskā kārtība nebūs atjaunota.
Izdzīvojot grūtībās un ciešanās, mūsu valstis atguva brīvību un neatkarību tikai pirms 30 gadiem, kad tika nojaukts Berlīnes mūris un beidzot sabruka Padomju Savienība.
Diemžēl tikai dažas desmitgades pēc Padomju Savienības krišanas mēs kļuvām par lieciniekiem jauniem Krievijas centieniem attēlot Staļinu un viņa valdīšanu labākā gaismā, ignorēt cilvēktiesību pārkāpumus un veidot režīmu, kur visu nosaka tikai viens cilvēks ar neierobežotu varu. Tagad mēs redzam, ka tiek sperti jauni soļi, lai sadalītu Eiropu diskrētās interešu sfērās, un tiek nekaunīgi izmantots spēks, lai mēģinātu anektēt suverēnas nācijas teritoriju.
Apzināti vēršot agresiju pret Gruziju 2008. gadā un Ukrainu 2014. gadā, Krievija satricināja Eiropas veidoto drošības sistēmu.
Tā vietā, lai atzītu, ka uzvara Otrajā pasaules karā un nacisma sakāve bija sabiedroto apņēmības un upurēšanās nopelns, Krievija savu Otrā pasaules kara kultu pārvērta par manipulācijās izmantojamu ieroci. Kremlis tiecas radīt vēsturiskus mītus, vienlaikus cenšoties noliegt neērtos vēsturiskos faktus.
Šis liekulīgais uzvaras kults, ko piesavinājušies ļaudis, kuriem nav nekāda sakara ar pašu uzvaru, ir kā nicinājums tiem, kuri zaudēja dzīvību. Mūsu valstīs mēs cieņā noliecam galvas, ar skumjām pieminot tautiešus, kuri gāja bojā Otrajā pasaules karā. Mēs atceramies viņu ciešanas un godinām upuri, ko viņi nesa mūsu visu nākotnes vārdā.
Kara upuru masu kapi aicina mūs atkārtot: “Vairs nekad!” Kara zvērības radīja Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Atgūtā uzticība sadarbības spēkam iedvesmoja Šūmana deklarāciju, kuras rezultātā tika izveidota Eiropas Savienība. Šajā svinīgajā dienā ļaujiet atmiņām kalpot mums par brīdinājumu.