Z. A. Meierovics ir viens no ietekmīgākajiem Latvijas Republikas valstsvīriem un diplomātiem kopš Latvijas neatkarības pirmsākumiem līdz 20. gadu vidum. Latvijas Nacionāla enciklopēdija.
Pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs
19.11.1918.–26.01.1924. un 19.12.1924.–22.08.1925.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas nākamajā dienā tika izveidota Latvijas pagaidu valdība, kurā Z. A.Meirovicam tika uzticēts ārlietu ministra amats. Viņa vadībā tika izstrādāta Ārlietu ministrijas struktūra un noteikti valsts ārpolitikas pamatvirzieni un uzdevumi – Latvijas atzīšana de iure, uzņemšana Tautu Savienībā un Baltijas valstu savienības noslēgšana.
Z. A. Meierovica darbība likusi pamatu galvenajiem Latvijas diplomātiskajiem sasniegumiem 20. gs. 20. gadu sākumā: Miera līgumam ar Padomju Krieviju 11.08.1920., Latvijas starptautiskajai atzīšanai 26.01.1921. un Latvijas uzņemšanai Tautu Savienībā 22.09.1921.
Z. A. Meierovica laikā Latvija pievienojās 27 kolektīvajām konvencijām, piekrita izdarīt grozījumus Tautu Savienības Statūtu 12 pantos. Noslēdza piecus daudzpusējos starptautiskos līgumus un 47 divpusējos līgumus ar 11 valstīm.
No Igaunijas valstsvīra un diplomāta, vairākkārtējā ārlietu ministra A. Pīpa raksta „Drauga piemiņai”
[..] Meierovics vadīja Latvijas ārlietu politiku tās dzimšanas laikā. Viņš nešaubījās, ka mūsu valstīm neatkarība radusies, pateicoties mūsu brālīgai kopdarbībai. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņš stipri stāvēja par Igaunijas un Latvijas visciešāko savienību. [..]
Daudz svarīgāka nekā parakstītie akti ir savstarpējās cienības un draudzības sajūta un sasniegtā kopdarbība starp Baltijas tautām. Tas ir galvenais, ko mums atstājis Z. Meierovics.
Biogrāfija
Zigfrīds Anna Meierovics piedzima 1887. gada 5. februārī Durbes ārsta ģimenē. Agri zaudēja vecākus, uzauga pie mātesbrāļa, skolotāja. 1911. gadā beidza Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļu.
No 1911. gada grāmatvedis, vēlāk – direktors-rīkotājs Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējā kredītbiedrībā. Pirmā pasaules kara laikā devās uz Maskavu, kur strādāja Tautas bankā. 1916. gada maijā kā Krievijas Pilsētu savienības nodaļas darbinieks ieradās Rēzeknē. 1917. gada pavasarī atgriezās Rīgā. Bija Vidzemes zemes padomes Finanšu nodaļas vadītājs. Kopš 1917. gada aprīļa Latviešu zemnieku savienības (LZS) biedrs. 1917. gada septembrī piedalījās Krievijas mazo tautu kongresā Kijevā. Vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, pārcēlās uz Maskavu. LZS Centrālās padomes delegāts Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibināšanas sesijā 1917. gada novembrī Valkā.
Z. A. Meierovics divas reizes (1921–1922 un 1923–1924) bija Latvijas Ministru prezidents, palikdams arī ārlietu ministra amatā. Ievēlēts par Satversmes sapulces (1920–1922) un pirmās Saeimas (1922–1925) locekli no Latvijas Zemnieku savienības, kuras viens no nodibinātājiem viņš bija.
Apbalvots ar Latvijas Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni, Francijas, Igaunijas, Polijas, Vatikāna ordeņiem.
Z. A. Meierovics gāja bojā autoavārijā 22.08.1925. netālu no Brizules Tukuma apriņķī.