Jautājumi par "Latviešu leģionu", "Latviešu SS brīvprātīgo leģionu", vai vispār par latviešu karavīru gaitām Otrā pasaules karā vācu militārajos formējumos ik pa brīdim parādās atklātībā — gan Latvijas, gan arī ārzemju presē. Vai tas būtu sakarā ar 16. martu, kad latviešu kara veterāni atzīmē "Latviešu leģiona piemiņas dienu". Vai arī sakarā ar 11.novembri, kad latviešu kara veterāni tie, kas Lestenē, tur izveidotajos Brāļu kapos, lai atzīmētu varoņu piemiņas dienu. Vai tie arī ir preses raksti, sevišķi ārzemju presē, kuros ar bijušo "Latviešu leģionam" piederīgo personu aktivitātēm saista fašisma vai neonacisma atdzimšanu Latvijā.
Neatkarīgi no šīs diskusijas masu mēdijos, Latvijas vēsturnieku saimē turpinās jautājumu izpēte, kas saistīta ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību Otrā pasaules karā vācu militāro un paramilitāro formējumu sastāvā. Arī ja šodien uz visiem jautājumiem vēl nevaram dot izsmeļošas atbildes, tad tomēr darbs virzās uz to punktu, kad varēsim teikt, ka viss pieejamais materiāls ir izvērtēts un ka atbildes iespēju robežās būs formulētas iespējami pilnīgi.
Šai īsajā runā vēlos izvirzīt un atbildēt uz trim jautājumiem:
- "Kāpēc Latvijas iedzīvotāji tieši nonāca SS militārajās struktūrās"?
- "Kas būtu saprotams ar jēdzienu 'Latviešu leģions'"?
- "Kā nākotnē būtu risināms vācu militārajās un paramilitārajās vienībās iesaistīto Latvijas iedzīvotāju skaita jautājums"?
Tagad par 1. jautājumu:
Latviešu tauta vācu armiju sagaidīja kā atbrīvotājus un bija ar mieru piedalīties "krusta karā" pret boļševismu. Latviešu vadošās aprindas bija ar mieru veidot vienu vai divas divīzijas, kas Vērmahta sastāvā cīnītos Austrumu frontē. Šādu domu, kaut ar ierobežojumiem, atbalstīja Austrumu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs, bet pilnīgi latviešu priekšlikumiem piekrita Latvijas ģenerālkomisāra Politiskās nodaļas vadītājs Dr.Verners Kaps (Kapp), kurš šai jautājumā bija izstrādājis speciālu memorandu "Latviešu brīvprātīgo formācija", kurā izteica šādu priekšlikumu: "Latviešu tautai jādod iespēja izveidot vienu brīvprātīgo vienību, kuras dalībnieku skaits nedrīkstētu pārsniegt vienas vāciešu divīzijas lielumu. Šī vienība būtu jāiesaista vācu Vērmahta sastāvā un frontē izmantojama pret boļševismu".
Šis priekšlikums nekādā ziņā nesakrita ar SS reihsfīrera Heinriha Himlera un viņa Galvenās pārvaldes vadītāja Gotloba Bergera priekšstatiem, kuri 1941. gada oktobrī pauda nepārprotamu viedokli, ka Baltijā un Ukrainā nekad nedrīkstēs formēt leģionus.
Tomēr "latviešu cilvēku materiāls" bija vajadzīgs, gan paša Himlera nākotnes plānu piepildīšanai — veidot savu SS impēriju ar savu karaspēku —, gan Armijas grupējuma "Ziemeļi" prasību apmierināšanai, kas neatlaidīgi prasīja baltiešu formācijas sava armijas grupējuma personāla atslogojumam.
Jautājumu atrisināšanai Himlers piegāja no Vācijas Vadoņa Adolfa Hitlera 1941. gada 16. jūlijā teiktā, ka dzelžainam principam esot jābūt un jāpaliek, ka nekāds cits nedrīkst nest ieročus kā tikai vācietis. Gatavojoties uz sarunām ar Hitleru un Vērmahta virspavēlnieku ģenerālfeldmaršalu Vilhelmu Keitelu, Himlers savā veidā "mīkstināja" Hitlera noraidošo nostāju pret austrumu tautu apbruņošanu: no baltiešiem drīkst izveidot vienības, bet skaita ziņā ne lielākas par bataljonu, t. i. ne lielākas par 500 vīriem. Bez tam šīs vienības drīkst izveidot vienīgi SS ietvaros, lai tās nenonāktu kaut kādu nepārbaudītu Vērmahta virsnieku rokās. Individuālās sarunās ar Hitleru un Keitelu SS reihsfīrers panāca, ka Hitlers atteicās no baltiešu kaujas vienību formēšanas un to izmantošanas karalaukā (27.01.1942.). Toties Himleram atļāva no baltiešiem (latviešiem) formēt jaunas slēgtās policijas vienības (Schutzmannschaften). Piedevām Vērmahta virspavēlniecība izdeva rīkojumu, ka "agrāko Baltijas nomaļu valstu piederīgo uzņemšana Vērmahtā cīņai pret boļševismu nav iespējama" (29.01.1942.). (Rīkojums, kuru Vērmahts tikai atcēla 1944. gada 21. oktobrī.)
Pirmkārt, ar šiem lēmumiem šķietami spēkā tika paturēts Hitlera aizliegums apbruņot austrumu tautas — jo baltiešus Vērmahtā neuzņēma. Otrkārt, ar to Himleram tika atvēlēts viņam vajadzīgais "cilvēku materiāls", un vienlaicīgi nobloķēta citu "interesentu" pieeja latviešiem. Uzsākot policijas bataljonu formēšanu, viņam Latvijā arī izdevās sagraut vienoto nostāju prasībai, ka jāveido latviešu divīzija Vērmahta sastāvā. Tā atsevišķu latviešu policijas pulkvežu un atsevišķu pašpārvaldes darbinieku vadībā sākās pamazām latviešu tautas "ieslīdēšana" SS struktūrās. (1943. gadā mobilizācija latviešu leģionam. 1944. gada februārī Himleram Latviju piešķīra "kā SS leģiona papildinājumu rezervi", bet 1945 gada janvārī viņam nodeva Latvijas atlikušās daļas — Kurzemes — civilpārvaldi. Beidzot SS kontrole pār Latviju bija pilnīga.)
Tagad pievērsīsimies 2. jautājumam:
Himleram un Bergeram 1943. gadā bija jāuzdod vācu uzvaru virpulī 1941.gada oktobī bramanīgi teiktais, ka Baltijā nekad nedrīkstēs veidot leģionus. Pēc vāciešu militārās neveiksmes pie Staļingradas situācija bija mainījusies un Hitlers 1943. gada 10. februārī pavēlēja izveidot "Latviešu SS brīvprātīgo leģionu". Kopā ar leģiona formēšanu arī sāka parādīties jēdziens "Latviešu leģions", par kura nozīmi un saturu diskutēja gan kara laikā, gan pēc kara pašu leģionāru un pētnieku aprindās, un to pat darām vēl šodien.
Jautājumus par jēdziena "Latviešu leģions" definīciju pēdējos gados ir diskutējis cienījamais kolēģis un Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis profesors Inesis Feldmanis. Ievērojot visu diskusijās līdz šim teikto, es vēlētos šai savā runā izteikties par diviem punktiem:
Pirmkārt, es velētos kā neatbilstošus iecerētajam "Latviešu SS brīvprātīgo leģiona" dibināšanas mērķim noraidīt, gan Himlera izteikto, ka "Latviešu leģions ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen-SS) un policijas sastāvā izveidotajām latviešu vienībām", gan arī latviešu aprindu pausto viedokli, ka Latviešu leģions sevī ietver visus latviešu militāros formējumus, kurus izveidoja kara laikā.
Otrkārt, es vēlētos izcelt tā saukto "šauro izpratni" par jēdzienu Latviešu leģions, ka ar to domātas tikai tās vienības, kas bija formētas un iesaistītas Waffen-SS sastāvā. No šāda viedokļa izpratnes izgāja SS Vadības galvenā pārvalde (SS-Führungshauptamt), kas bija atbildīga par latviešu SS divīziju formēšanu. Latviešu leģions bija Waffen-SS sastāvā izveidotā 15 un 19. latviešu SS divīzija. Nekas vairāk un nekas mazāk. Pēc šādas izpratnes visu laiku strādāja SS-Führungshauptamt's, ar šādu izpratni Latvijā darbojās mobilizācijas iestādes.
Viegli ir arī pierādīt, ka, ne SS iestādes, ne arī citas, neturējās pie Himlera viedokļa, ka Waffen-SS un policijas vienības kopā ir Latviešu leģions. Tā, piemēram, dokumentos redzam, ka pēc 1943. gada maija policijas bataljonus neformēja kā Latviešu leģionam piederīgu sastāvdaļu, bet gan kā visu laiku līdz tam — kā Kārtības policijas vienības. Tāpat latviešu viedoklim dokumentos nav nekāda seguma. Ja kāds bija iesaukts Vērmahta izpalīgos (Kampfhelfer), tad pēc Latviešu leģiona dibināšanas viņš nekļuva par kaut ko citu. Viņš palika, kas viņš bija — Vērmahta izpalīgs.
Visu laiku īpatnēja palika Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska pozicija. No vienas puses viņš savā statistikā uzņēma visus vācu militārajās formācijās ieskaitītos Latvijas iedzīvotājus kā viņa pārraudzības kontrolei pakļautus, bet no otras pues viņš šīs personas dalīja: vienā pusē bija Latviešu leģiona piederīgie, bet otrā pusē ārpus Latviešu leģiona stāvošās militārpersonas. (Viņš [kā SS piederīgais] viens no retajiem, kas savā statistikā ievēroja Himlera viedokli, ka Waffen-SS un latviešu policijas vienības kopīgi pieder un veido Latviešu leģionu.)
Nobeidzot šo punktu vēlreiz vēlos uzsvērt, ka nākotnē par Latviešu leģionu būtu jāuzskata tās divas latviešu divīzijas, kuras izveidoja Waffen-SS sastāvā. Organizatoriski Latviešu leģions ar neko sevišķu neatšķīrās no citu tautu leģioniem, kas bija izveidoti Waffen-SS ietvarā.
Nobeidzot pievērsīsimies 3., šīs runas pēdējam punktam:
Pirms pieciem gadiem rakstā "Nacionālsociālistiskās Vācijas militārajos formējumos iesaistītie Latvijas iedzīvotāji: skaita problēma" norādīju uz nepilnībām, kas radušās rīkojoties ar cilvēku skaitu, kas latviešu avotos svārstās starp 80.000 un 165.000 vīriem, bet visbiežāk tiek uzdots ar 146.610 vīriem. Pierādīju, ka lielā skaita pamatā ir arī skaitīšanas trūkumi, jo daudz tūkstošu personu statistikā varēja būt skaitītas vismaz divas reizes, ja ne vēl daudz biežāk. Apzinoties šīs nepilnības, ieteicu dažādus risinājumus, kā nākotnē apieties ar kopskaita jautājumu un kādas būtu tā precizēšanas iespējas. Tomēr rakstā vienu lietu neminēju, kaut to toreiz jau apzinājos, un proti, ka skaita jautājumā būtu jāizšķir divi atsevišķi aspekti:
- Pirmais aspekts būtu konkrēto fizisko personu skaits, kuras iesaistīja militārajās formācijās.
- Otrs aspekts būtu militārajos formējumos ieņemto dienesta vietu skaits.
Ja mēs publicētajiem lielajiem kopskaitļiem pieejam no šī otrā aspekta, tad lietas sakārtojas un savā veidā atrisinās. Šais skaitļos runa var būt tikai par dažādos vācu militārajos formējumos ieņemto dienesta vietu skaitu, bet nekādā ziņā par konkrēto fizisko personu skaitu, kas ir manāmi mazāks. Konkrēto fizisko personu kopskaits dažādos aprēķinos svārstās ap 100.000 personām.
Arī šis jautājums, kas saistās ar konkrēto fizisko personu kopskaita konstatēšanu, šodien Latvijas vēstures pētniecībā tiek risināts: uz Latviešu leģiona atstātās iesaukto personu kartotēkas un dažādu militāro formāciju vārdisko sarakstu pamata tiek veidota konkrēto fizisko personu elektroniskā datu bāze, kas nākotnē dos diezgan precīzu izziņu par Latvijas iedzīvotāju skaitu, kas Otrā pasaules laikā dienēja dažādos vācu militārajos formējumos.
Dr. Kārlis Kangeris
15.11.2005.