04.12.1879. Ipiķu pagastā – 29.04.1963. Londonā, Lielbritānijā
Beidza Rūjienas draudzes skolu. Kopš 1899. g. strādāja Pēterburgā, kur vienlaikus tautas augstskolā apguva vispārizglītojošos priekšmetus un beidza Pēterburgas trīsgadīgos augstākos komerckursus.
Kopš 1915. g. augusta Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Petrogradā prezidija loceklis un kasieris. Izpildīja arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes uzdevumus. 1918. g. septembrī atgriezās Latvijā. No 1918. g. decembra dažus mēnešus bija Tautas padomes loceklis no Latviešu radikāldemokrātu partijas. Latvijas ārlietu dienestā no 1919. g. janvāra: līdz aprīlim atašejs Latvijas delegācijā pie Parīzes miera konferences. Diplomātiskais pārstāvis, vēlāk sūtnis Somijā (1919–1925), sūtnis Zviedrijā (1923-1930; līdz 1925. g. rezidence Helsinkos, pēc tam – Stokholmā). No 1930.–1933. g. sūtnis Igaunijā, palikdams sūtņa amatā arī ārlietu ministra darbības laikā Rīgā.
Ārlietu ministrs: 09.12.1931. – 24.03.1933.
Ārlietu resoru vadīja vienu gadu un trīs mēnešus ministru prezidenta Marģera Skujenieka (Progresīvā apvienība) koalīcijas valdībā. K. Zariņš pie partijām nepiederēja.
- K. Zariņa laikā:
Latvija pievienojās vai noslēdza 5 kolektīvās konvencijas;
noslēdza 10 līgumus, nolīgumus un konvencijas ar 9 valstīm. Par vissvarīgākajiem uzskatāmi starp Latviju un PSRS 1932. g. noslēgtie: Neuzbrukšanas līgums (5. janvāris) un Konvencija par izlīgšanas kārtību (18. jūnijs). - K. Zariņš bija Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Ženēvas atbruņošanās konferencē, kas uzsāka darbu 02.02.1932. un vairākos posmos to turpināja līdz 14.10.1933., kad Vācija paziņoja par izstāšanos no Tautu Savienības. K. Zariņš piedalījās konferences atklāšanā un 18 dienas tās darbā. Viņš paziņoja, ka Latvija atbalstīs ikvienu projektu, kas varētu nodrošināt mieru pasaulē. Kā ārlietu ministrs un sūtnis Igaunijā K. Zariņš pārstāvēja Latviju Tērbatas Universitātes 300 gadu svinībās (29.06.–02.07.1932.).
- Sakarā ar smago saimniecisko depresiju Latvijā 1931.–1932. g. un valsts pārvaldes iestāžu budžetu krasu samazināšanu Ārlietu ministrija atteicās no agrākā nodoma nodibināt vēl 60 jaunas goda konsulārās pārstāvniecības. Tad Latvijai ārvalstīs būtu pavisam 271 konsulārā pārstāvniecība. Ģenerālkonsulātu Berlīnē apvienoja ar sūtniecību, slēdza konsulātus Vitebskā un Šanhajā un 6 goda konsulārās pārstāvniecības 4 valstīs. Brazīlijā nodibināja ģenerālkonsulātu Riodežaneiro un goda konsulātu Sanpaulu, bet Igaunijā goda konsulātu Tērbatā. 1933. g. sākumā Latvijai pavisam bija 197 konsulārās pārstāvniecības 28 valstīs. Latvijas intereses 11 valstīs aizstāvēja Lielbritānija, Francija un Itālija. Latvijas sūtniecības netika likvidētas, ministrijas struktūra un ierēdņu štats – 60 cilvēku – palika nemainīgs.
Pēc ārlietu resora vadības nodošanas K. Zariņu 16.07.1933. iecēla par sūtni Lielbritānijā. Ar Ministru kabineta 17.05.1940. lēmumu viņam piešķīra ārkārtējās pilnvaras dot diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām saistošus rīkojumus gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams ar tām sazināties, un aizstāvēt Latvijas intereses ārvalstīs.