Kārlis Zariņš

Publicēts: 25.06.2021.

04.12.1879. Ipiķu pagastā – 29.04.1963. Londonā, Lielbritānijā

Par K. Zariņa dzīvi un darbību Latvijas ārlietu dienestā līdz 1933. g. skat. sadaļā par viņu kā ārlietu ministru (1931–1933). 16.07.1933. iecelts par sūtni Lielbritānijā, 20. jūlijā akreditēts, diplomātiski pārstāvēja Latviju Lielbritānijā līdz mūža galam.

Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Rietumvalstīs: 17.06.1940. – 29.04.1963.

Latvijas Republikas Ministru kabinets 17.05.1940. sēdē pieņēma lēmumu piešķirt K. Zariņam ārkārtējās pilnvaras gadījumā, ja kara apstākļu dēļ Latvijas valdībai nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs (izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un PSRS). K. Zariņam piešķīra pilnvaras dod saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvniecībām, atstādināt uz laiku no amata sūtņus, atcelt un pārcelt pārstāvniecību darbiniekus. Viņam deva tiesības rīkoties ar pārstāvniecību rīcībā esošajiem valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo īpašumu. Par K. Zariņa aizstājēju sevišķos apstākļos apstiprināja sūtni ASV Alfredu Bīlmani.

K. Zariņš dienestu vadīja nepilnus 23 gadus.

Sūtniecība Londonā ārkārtējās pilnvaras saņēma 01.06.1940. Pēc ārlietu ministra Vilhelma Muntera 17.06.1940. telegrammas saņemšanas par PSRS karaspēka daļu ienākšanu Latvijā K. Zariņš uzskatīja, ka pilnvaras ir stājušās spēkā. Viņš 23.07.1940. iesniedza Lielbritānijas ārlietu ministram protesta notu par padomju okupācijas režīma 21.07.1940. nelikumīgi nodibināto Latvijas PSR. Vācijas okupācijas laikā K. Zariņš vairākkārt iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai protesta notas par Latvijas kā ģenerālapgabala iekļaušanu 1941. g. jūlijā nacistiskajā Vācijā un Latvijas iedzīvotāju piespiedu iesaukšanu Vācijas armijas latviešu leģionāru vienībās 1943. gadā.
ASV, Lielbritānija un citas Rietumvalstis atzina K. Zariņa ārkārtējās pilnvaras.ASV valsts pārvaldes iestādes apzināja Latvijas valsts noguldījumus ASV bankās un koncentrēja tos ASV Centrālajā bankā. Daļa no depozīta pārvērta drošās parādzīmēs, kuru procentus izlietoja Latvijas pārstāvniecību uzturēšanai Rietumu pasaulē visus okupācijas gadus. K. Zariņš izstrādāja pārstāvniecību ikgadējo budžetu un nosūtīja to Latvijas sūtniecībai ASV saskaņošanai ar Valsts departamentu. Īrijas Augstākā tiesa, pamatojoties uz ārkārtējām pilnvarām, 04.07.1941. noraidīja padomju prasību par divu Latvijas kravas tvaikoņu piederību PSRS.
Pēc līguma noslēgšanas ar PSRS Lielbritānija 1942. g. jūlijā izslēdza Baltijas valstu sūtņus no Lielbritānijas diplomātiskā korpusa saraksta galvenās daļas, iekļaujot atsevišķā pielikumā un saglabājot viņu diplomātisko imunitāti. Viņiem bija tiesības arī turpmāk kārtot jautājumus Lielbritānijas Ārlietu ministrijā.Politiska rakstura notas un memorandus nebija vēlams, bet varēja iesniegt, tomēr uz tiem netika dotas nekāda veida atbildes.
Latvijas sūtnis ASV A. Bīlmanis, atsaucoties uz izdarītajiem grozījumiem Lielbritānijas diplomātiskā korpusa sarakstā, 15.09.1942. izdeva pavēli Nr. 96 par ārkārtējo pilnvaru pārņemšanu visā pilnībā, skaitot no 14.08.1942. Pēc faktisko apstākļu noskaidrošanas A. Bīlmanim no sava nodoma vajadzēja atteikties.
Latviešu bēgļi pēc ierašanās Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs nodibināja savas organizācijas. Trimdinieku vidū sākās politiskie strīdi, vai K. Zariņš turpmāk uzskatāms par Latvijas valdības pilnvaroto vai arī vadība jāpārņem 1931. g. ievēlētās pēdējās Saeimas prezidija locekļiem ar Saeimas priekšsēdētāja biedru, bīskapu Jāzepu Rancānu priekšgalā. Londonā 18.10.–20.10.1950. notika apspriede, kurā piedalījās 8 dalībnieki: K. Zariņš, J. Rancāns, diplomāti un trimdinieku vadītāji. J. Rancāns uzskatīja, ka līdz trimdas valdības izveidošanai K. Zariņam jāturpina kārtot lietas uz ārkārtējo pilnvaru pamata. Neviena valsts nepiekrita Latvijas trimdas valdības dibināšanai un darbībai savā teritorijā.
K. Zariņš 09.12.1946. ziņoja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, ka Latvijas sūtniecības darbojas ASV, Argentīnā, Brazīlijā, Francijā, bet Ženēvā – pārstāvis ar personiskajām diplomātiskajām privilēģijām. Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs ir 55 konsulārās pārstāvniecības, ASV – 5, pa vienai – Kubā un Brazīlijā. Uz ārkārtējo pilnvaru pamata K. Zariņš 1953. g. atvēra diplomātisko pārstāvniecību Spānijā. Iecēla pilnvarotos lietvežus, sūtniecības vadītājus ASV (1949; 1954) un Francijā (1962), diplomātisko pārstāvi Spānijā (1953). VFR, Zviedrijā un starptautiskajās organizācijās Ženēvā iecēla diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvjus. Nodrošinot konsulāro pārstāvniecību tālākpastāvēšanu, Lielbritānijā un Sadraudzības valstīs iecēla 24 goda konsulu pienākumu veicējus (acting consuls), bet Kanādā – karjeras konsulu. Pēc Argentīnas un Brazīlijas valdību pieprasījuma nācās slēgt sūtniecības Buenosairesā (1946) un Riodežaneiro (1961). Sanpaulu, Brazīlijā, turpināja darboties goda konsulāts.
1946. g. Ženēvā notika sūtņu un latviešu trimdas organizāciju pārstāvju konference; 1947. g. Londonā, 1953. g. Parīzē un 1954. g. Londonā – sūtņu apspriedes.
1946. g. beigās britu administrācija atļāva ieceļot Lielbritānijā Baltijas valstu bēgļiem – vieniniekiem, bet 1947. g. beigās – arī ģimenēm. Kopš tā laika K. Zariņš par svarīgāko sūtniecības darbā uzskatīja Latvijas pilsoņu interešu aizstāvību un konsulāro funkciju veikšanu. Pēc atļaujas saņemšanas K. Zariņš 1949. g. divas reizes apmeklēja bēgļu nometnes Rietumvācijā. Ar K. Zariņa aktīvu atbalstu 1950. g. tika nodibināta Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā, bet 1951. g. latviešu trimdas organizācijas Eiropā apvienojās kopējā organizācijā – Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā.
K. Zariņš 1950. g. ieradās Romā, kur viņam bija saruna Itālijas Ārlietu ministrijā. Pāvests Pijs (Pius) XII K. Zariņu pieņēma privātā audiencē. Vašingtonā 1953. g. K. Zariņš bija darba vizītē pie ASV valsts sekretāra Džona F. Dallesa (Dulles) un pieņemšanā pie viceprezidenta Ričarda Niksona (Nixon). 1956. g. K. Zariņu pieņēma Spānijas Ārlietu ministrijā. K. Zariņš viesojās pie latviešu kopienām Kanādā un ASV (1952) un Beļģijā (1954). Viņš runāja radio „Amerikas Balss” latviešu raidījumā no Minhenes (1954) un Madrides radio (1956).
Kopš 1945. g. K. Zariņš līdzdarbojās Britu un ārzemju Bībeles biedrībā (British and Foreigen Bible Society). Pēc viņa ierosmes biedrība subsidēja Bībeles tulkošanu mūsdienu latviešu literārajā valodā, kā arī tās izdošanu ar latīņu, nevis gotu burtiem.
K. Zariņš 29.11.1962. lūdza Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru Robertu Meisonu (Mason) nepieciešamības gadījumā neiebilst, ka padomnieks Teodots Ozoliņš pārņem sūtniecības vadību kā pilnvarotais lietvedis.